Interneta vietnē, pamanot novadnieces ierakstu par brīnišķīgi gardiem un kraukšķīgiem gurķīšiem, ko piedāvā Agrita Grundštoka Talsu novada Ģibzdē, nevar palikt vienaldzīgs neviens, jo pavasarī pašaudzētu gurķu smarža un zaļums pēc garāka aukstuma perioda garšas kārpiņām liek darbināt ne vienu vien iztēles gleznu.
Agrita sarunas laikā apčubina gurķus siltumnīcā, un, to darot, mugura parasti esot slapja, jo šie dārzeņi mīl siltumu, taču jābūt ļoti vērīgiem, lai mitrums neatnestu kādu postu.
«Tauta manus gurķus ļoti iemīļojusi, es nevaru sūdzēties. Pieprasījums ir, un es pat nezinu, kāpēc, bet man gurķi sanāk ļoti garšīgi. Nav pat īpašas šķirnes, jo audzēju to pašu, ko audzē citi. Šķirne ’Adam’ man ļoti patīk. Un to visu daru jau apmēram kopš 2002. gada. Agrāk zemenes arī audzējām… Gurķīšus tirgoju tirgū.
Ir cilvēki, kuri uz cenām skatās un labāk pērk ārzemju gurķus, kuri, protams, ir lētāki, bet ir kādi, kuri neskatās.
Pircēji ir atšķirīgi. Kāds pērk arī pa pieciem gurķiem. Sestdienās tirgū esmu jau septiņos no rīta, un gurķus ļoti ātri izpērk,» pastāsta rosīgā saimniece, atzīstot, ka, protams, ar veikala cenām nevar konkurēt.
Pārprodukcija rodas tad, kad gurķus tirgo daudzi, tāpēc Agrita cenšas to darīt pēc iespējas ātrāk. Citus gadus gurķi bijuši jau aprīļa beigās, bet nu tik agri siltumnīca netiek kurināta. «Kad gurķus tirgo visi, ir konkurence, tāpēc sanāk arī tos vest atpakaļ mājās vai pārdot pavisam lēti, bet tad neko nevaru nopelnīt, jo esmu arī tālāka braucēja. Un uz to ir jāskatās. Jūnija sākumā vai citreiz ap Jāņiem pārdodu arī tomātus,» turpina Agrita Grundštoka.
Jautāta, vai gurķiem ir vajadzīgas īpašas rūpes, Agrita atbild apstiprinoši — obligāti nepieciešams siltums, gaisma, tāpat stīgu un sānu atvašu izkniebšana. Gurķiem nepieciešama arī īpaša laistīšana. «Pagājušajā gadā, kad bija 30 grādi, nācās tos liet pat trīs reizes dienā,» atklāj dārzeņu audzētāja.
«Tāpat kā ar lopiņiem, kad jāsēž govij pie astes un aizbraukt nekur nevar, jo zini, ka atkal būs jālej. Diezgan ir, ko ņemties.
Lai nesāktos slimības, tad siltumnīca ir jāvēdina, ko nedrīkst nokavēt. Ražas apmērus kilogramos neesmu mērījusi, bet tā parasti ir laba. Divus gadus pēc kārtas maijā uznāca sniegs, un tas nebija diez ko labi. Tagad arī — es lasu gurķus un tie ir slapji. Jūtos kā dušā. Apmācies un vēss — tas gurķim ir diezgan traki. Ja tāds laiks turas divas trīs dienas, tad tie var aiziet bojā, ja laikus nepamana. Tāpat gurķus nedrīkst stādīt pārāk biezi… Informāciju, kad sāku darboties pirms 20 gadiem, es ieguvu «Lauku Avīzē» un citās. Izlasīju par dārzeņiem pilnīgi visu, sākot jau ar kartupeļiem, gurķiem, tomātiem, pupām, sīpoliem, ķiplokiem, un pārējo. Mācījos, praktizēju un visu zināju no galvas,» pieredzē dalās zaļo pirkstiņu īpašniece un uzsver, ka gadījumā, ja cilvēkam kaut ko nepatīk darīt, viņam tas īpaši labi arī nesanāk. «Ja man teic, ka laiki grūti, un, piemēram, sanāk tā, ka jālikvidē ap 300 vai 400 trušiem, jo barība ir tik dārga, ka ir jāpiemaksā, lai tie izaugtu, tad ar bitēm noteikti nedarbošos. Tās galīgi nav man, un es zinu, ka man nekas nesanāktu. Jādara ir tas, kas patīk un padodas,» teic saimniece, pasmaidot arī par to, ka ar gurķiem jādarbojas kā ar bērniem, jo vienus un bez uzraudzības atstāt tos pavisam noteikti nevar.
