«Vai zini, kas ir labākās zāles pret vecumu? Ne jau medikamenti. Tā ir zinātkāre iemācīties ko jaunu, papildināt savus dzīves apvāršņus, iemācīties iet pa citu ceļu…» savā facebook profilā pārdomās dalījusies šīs nedēļas viešņa — valdemārpilniece Agnija Folkmane. Lai nokļūtu galamērķī, ikdienā Agnija mēro dažādus ceļus gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Viņas devums, veicot nozīmīgos, bet ne vienmēr vienkāršos pastnieka pienākumus, novērtēts arī valstiskā līmenī. «Latvijas Pasta» organizētajā konkursā «Mans pastnieks 2021» Agnija atzīta par uzticamāko, zinošāko un izpalīdzīgāko pastnieci Kurzemes reģionā.
Uzzinot par saņemto titulu, Agnijas pārsteigums bijis liels, brīžiem pat licies, ka ieviesusies kļūda. «Domāju — nevar būt, neesmu tik sabiedriska persona, lai mani tā ievērotu… kaut gan pastnieks ir atpazīstama persona. Atpazīstamība man ir, kaut nedejoju ne deju kolektīvos, ne dziedu. Gribas sabiedrisko dzīvi, bet zinu — ja aiziešu dziedāt vai dejot, tas būs režīms, un ģimene no tā cietīs. Lai mana sabiedriskā dzīve pagaidām paciešas (smejas)! Kaut gan kaut kur jau ielienu — braucu uz teātriem, baudu kultūru, kopā ar ģimeni dodamies izbraucienos… Lai bērniem nebūtu garlaicīgi, staigājot pa dabas takām, cenšos izdomāt spēles un atrast ko radošu — skaitām gulbjus, gliemežus, putnu būrīšus… Ģimene man ir svarīga. Problēmas ir bijušas visādas, bet es ticu Dievam, esmu saskārusies ar lūgšanu spēku un esmu sapratusi, ka dzīvē ir daudz svarīgākas lietas par ikdienas sīkumiem,» piedzīvotajā dalās Agnija.
No paaudzes paaudzē
No konfliktiem un negācijām viņa cenšas izvairīties, priekšroku dodot mieram, harmonijai un laipnam smaidam. Sirsnīgumu viņa pārmantojusi no mammas, kura, kā jau vidzemniece, pēc rakstura ir laipnāka un atvērtāka nekā kurzemnieki. «Mans tēvs ir no Kurzemes, bet mamma — no Vidzemes. Pirmos piecus dzīves gadus esmu pavadījusi Mērsragā, pēc tam pārcēlāmies uz Rojupi,» atklāj Agnija. Viņas tēvs strādāja par mehāniķi kolhozā «Rojupe», pēc tam zivju apstrādes cehā «Randa», bet mamma aprūpēja kolhozam uzticētos zirgus, strādājot par zirgkopi. 23 gadu vecumā Agnija ieprecējās Valdemārpilī un nu jau 22 gadus sauc sevi par valdemārpilnieci.
No senčiem viņa pārmantojusi ne vien konkrētas rakstura iezīmes, bet arī mīlestību pret pastu.
Par pastnieci savulaik strādājusi Agnijas vecmāmiņa, un arī viņas mamma sapņoja saistīt savu nākotni ar šo jomu. «Mana vecmāmiņa 60 gadu vecumā sešus gadus Vidzemē, Ērgļos, nesa pastu ar kājām. Tolaik somas bija daudz smagākas, jo cilvēki sūtīja daudz vairāk laikrakstu, žurnālu un biežāk rakstīja vēstules. Mašīnu un riteņu nebija, viņa uz lauku mājām gāja kājām. Zināt, kāds Vidzemē ziemā ir sniegs! Mana mamma, redzot savas mammas darbu, arī gribēja strādāt par pastnieci. Tas bija viņas sapnis, bet mamma aizgāja mācīties citur un šo sapni nerealizēja. Kas notiek tagad? Pasts tiek pārmantots,» smejoties atzīst valdemārpilniece.
«Mani interesēja psiholoģija»
Runājot par darbavietām un dzīves sniegtajām iespējām, Agnija cenšas ņemt no dzīves visu, ko tā dod. Viņai ir bijušas daudz un dažādas darbavietas, bet visilgāk viņa strādājusi pastā. Absolvējot Rojas vidusskolu, Agnija, pateicoties nejauši dzirdētai reklāmai, iestājās Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā, kur apguva mārketinga psiholoģiju, bet turpmāko dzīves ceļu viņa ar šo jomu nesaistīja.
«Negribēju mācīties par ģimenes psihologu, jo man tas likās par daudz sarežģīti, bet psiholoģija mani interesēja, tādēļ izvēlējos apgūt gan reklāmas, gan psiholoģijas zinības.
Paralēli studijām strādāju zivju fabrikā «Randa». Nomācījos piecus gadus un ieguvu augstāko izglītību, bet darbu šajā jomā nemeklēju. Mārketinga jomā viss pārsvarā notiek Rīgā. Tajā brīdī man jau bija piedzimis dēls un pārcelties uz Rīgu neplānoju.
«Problēmas ir bijušas visādas, bet es ticu Dievam, esmu saskārusies ar lūgšanu spēku un esmu sapratusi, ka dzīvē ir daudz svarīgākas lietas par ikdienas sīkumiem.»
«Katrs darbs ir vērtīgs un vajadzīgs»
Esmu strādājusi kafejnīcā «Velves» Talsu novada muzejā, vecās slimnīcas kafejnīcā, tirgojusi zemenes, trīs mēnešus nostrādāju centra «Rimi», esmu izgājusi lietvedības kursus, datorkursus, komercdarbības kursus… Ja darba piedāvājums mani ir uzrunājis, ņemu to pretī un nešķiroju. Katrs darbs taču ir vērtīgs un vajadzīgs! Labāk kaut ko daru, nekā sēžu mājās un čīkstu!
2006. gada janvārī «Talsu Vēstīs» ieraudzīju sludinājumu, ka tiek meklēti pasta darbinieki. Sāku mācīties kā pasta nodaļas operatore, un vēlāk vesels pulciņš braucām uz Liepāju likt eksāmenus,» atminas Agnija.
Pēc eksāmenu nokārtošanas viņa līdz pat dekrētam strādāja Talsu 2. pasta nodaļā, kas atradās Talsu centrā. Pēc atgriešanās no bērna kopšanas atvaļinājuma pasta nodaļa pārcēlās uz Jauno ielu pretī Talsu autoostai, darbinieku skaits tika samazināts, un Agnijai piedāvāja strādāt par atvaļinājuma rezerves operatori Vandzenē un Mērsragā.
Vēlāk nāca piedāvājums strādāt Anužu pasta nodaļā.
Lai gan slodze nebija liela, šo laika posmu Agnija atceras ar smaidu — lielu prieku viņai sagādāja gan iespēja strādāt pie datora, gan komunikācija ar cilvēkiem. Pēc deviņiem gadiem viņa aizgāja dekrētā trešo reizi, un drīz vien nodaļu aizslēdza. Tā kā apgrozība bija maza, pasta nodaļas slēdza ciet citu pēc citas.
Iespēja redzēt, kā mostas daba
Pēc atgriešanās no dekrēta Agnija sāka strādāt apģērbu veikalā, bet drīz vien «Covid» dēļ tika samazināts pārdevēju skaits. Nākamajā dienā pēc darba zaudēšanas viņa gāja uz pastu pasūtīt ikmēneša avīzi, un Valdemārpils pasta nodaļas vadītāja Antra Alksne ieminējās, ka Valdemārpilī vajag braucošo pastnieku. Agnija šo piedāvājumu pieņēma un šobrīd iet uz darbu ar prieku. «Ja vēl kāds to novērtē, tad ir prieks iet, darīt un censties.
Papildu bonuss šajā darbā ir tas, ka varu redzēt dabas pārmaiņas, to, kā mostas daba… Vienu dienu braucu pa Ķurbes mežiem, un meža malā kūņojās liels, skaists āpsis.
Braucot apcerīgi pie sevis domāju — mājās būs jāizstāsta, kā pirmo reizi dzīvē satiku āpsi, un nepagāja ilgs laiks, kad no meža cēlā gaitā iznāca alnis. Ķurbes mežos ir visvisādi brīnumi — esmu redzējusi aļņus, lapsas… tagad pa priekšu ļoti bieži skrien arī zaķi. Par garlaicīgu pastnieka darbu nosaukt nevar,» atzīst Agnija.
«Ja darba piedāvājums mani ir uzrunājis, ņemu to pretī un nešķiroju. Katrs darbs taču ir vērtīgs un vajadzīgs! Labāk kaut ko daru, nekā sēžu mājās un čīkstu!»
«Latviju es ne pret ko nemainītu»
Par garlaicīgu nevar saukt arī Agnijas brīvo laiku — atpūtas brīžus viņa cenšas izmantot lietderīgi, apgūstot jaunas prasmes un papildinot zināšanas. Prieku viņai sniedz iespēja lasīt grāmatas, šūt, ceļot un rosīties dārzā. ««Covid» laikā izvirzīju sev mērķi — gada laikā izlasīt 12 grāmatas. Līdz gada beigām izlasīju 28 un savu apņemšanos piepildīju ar uzviju. Tagad mēģinu pieķerties grāmatai, bet iet ļoti lēni, jo ir daudz citu darbu. Viens no maniem lielākajiem vaļaspriekiem ir ceļošana.
Ja cilvēks par kaut ko sapņo, ar laiku tas piepildās.
Ļoti sen atpakaļ sapņoju par nokļūšanu Itālijā. Tā sanāca, ka nokļuvu Itālijā uz 12 dienām un izbraukāju to no augšas līdz apakšai. Mani sajūsmināja nevis Romas varenība un grandiozums, bet Florences krāsainība, senatnīgums un šauro itāļu ieliņu šarms. Šobrīd cenšos piepildīt nākamo mērķi — nokļūt kādā Vidusjūras salā, bet Latviju es tāpat ne pret ko nemainītu. Iekrāsoju savu dzīvi ar notikumiem un izbraukumiem tepat Latvijā un, ja izdodas, arī ārpus robežām.»
«Nav tā, ka viss ir tikai skaisti un rožaini, bet nav arī tā, ka viss ir melns un bezcerīgs. Ja tu lūdz, visa pasaule sadodas rokās,
lai tev palīdzētu.»
«Ja tu būsi labs pret citiem, labais nāks atpakaļ»
Pieskaroties dzīves virsotnēm un zemākajiem punktiem, Agnija min arī kādu skaudru notikumu, kas ļāvis paskatīties uz dzīvi citādi. Strādājot Anužos, viņas vecākajam dēlam sākās ļoti lielas veselības problēmas. «Tajā laikā apzinājos lūgšanas spēku. Dēlam tika veikta procedūra, kuras rezultātā viņš vairākus mēnešus palika uz gultas un nevarēja staigāt. Tā kā man tajā laikā piedzima meita, varēju būt mājās un dēlam palīdzēt. Kaut kā viss sakārtojās. Paldies vīra vecākiem, kuri tajā laikā, kad rūpējos par vecāko dēlu, pieskatīja zīdainīti. Tas bija smags moments mūsu dzīvē, bet tagad viss ir labi,» piedzīvotajā dalās Agnija.
Izejot cauri grūtībām, viņa sapratusi, ka nav jēgas dusmoties par niekiem.
«Ja tu būsi labs pret citiem, labais nāks atpakaļ. Ne vienmēr man sanāk būt tik mierīgai un pozitīvai — esmu ļoti emocionāla un dažkārt asaras iet pa gaisu, bet viss beigu beigās notiek uz labu. Nav tā, ka viss ir tikai skaisti un rožaini, bet nav arī tā, ka viss ir melns un bezcerīgs. Ja tu lūdz, visa pasaule sadodas rokās, lai tev palīdzētu.»
