Kopš Stendes pētniecības centra dibināšanas aizritējis vesels gadsimts — 100 gadu laikā mainījušās varas, nosaukumi un cilvēki, bet mērķis palicis tas pats. Centra galvenais virzītājspēks cauri gadu desmitiem bijis stiprs kolektīvs, spēcīgas tradīcijas un izcili selekcionāri, kas Stendes pētniecības centra vārdu turpina nest vēl šobaltdien.
Stendes pētniecības centra jubilejas pasākumā 22. aprīlī Agroresursu un ekonomikas institūta direktore Ineta Stabulniece atklāja, ka izveidot Stendes selekcijas staciju pirms 100 gadiem Jānim Lielmanim uzdeva Latvijas Zemkopības ministrija. Mērķis bija izaudzēt jaunas, vietējam klimatam un zemes apstākļiem piemērotas, izturīgas pret augu slimībām un ražīgas kultūraugu šķirnes, kā arī izmēģināt ārzemju izlašu šķirnes. No 1945. gada Stendē radītas 60 laukaugu šķirnes — nepārspēti ir ziemas kvieši (17 šķirnes), auzas (15 šķirnes) un mieži (13 šķirnes). «Man šķiet, ka tas ir simboliski. Stiprais pamats, kas vēsturiski Stendē ir ielikts, pateicoties mūsu izcilajiem selekcionāriem, dod vislielāko devumu Stendes selekcijas tradīcijām. Nāk jaunas paaudzes, un jauni cilvēki nes šo mantojumu tālāk, katrs pieliekot klāt arī savu devumu. Nest tādu bagātību un to pavairot nav viegls uzdevums — katrs no jums ir pelnījis dziļu pateicību par paveikto,» uzsvēra I. Stabulniece.
Institūta vārdā viņa teica paldies tiem cilvēkiem, kuru darba pieredze, devums un attieksme ir īpaši novērtēta no pašu kolēģu vidus. Pēc darbinieku sumināšanas, skatoties filmas par Stendes vēsturi, klātesošajiem bija iespēja atminēties aizgājušos laikus, bet pēc tam sekoja apsveikums no Lībagu sākumskolas.
Stendes pētniecības centra bibliotekārs Zigurds Kalmanis pauda prieku par iespēju būt stiprā kolektīvā, savukārt vadošā pētniece Sanita Zute, kura Stendes pētniecības centrā aizvadījusi 30 gadus, atzina, ka šeit zinātne mijas ar radošumu. «Visi tie cilvēki, kurus šodien suminājām, ir nostrādājuši 20 un vairāk gadu. Mēs bieži vien sakām — te vai nu atnāk un paliek, vai atnāk un aiziet. Tas ir normāli — cilvēki ir ļoti dažādi, un katrs meklē kaut ko citu. Varētu likties, ka zinātnieki ir drusku sausi, bet patiesībā šis darbs ir ļoti radošs. Lai varētu saskatīt jauno un atrast, par ko priecāties, zinātniekam jābūt ar bērna dvēseli.»
«100 gadu laikā daudz kas ir mainījies, bet ir patīkami, ka tepat, Talsu novadā, vēl joprojām ir tāds zinātnieku kolektīvs un vieta, kur pulcējas cilvēki, kuriem patīk daba, lauksaimniecība, pētniecība un radošums. Skolēni pie mums nāk izstrādāt savus zinātniskos darbus, mums ir laboratorijas, ko varam viņiem parādīt, līdz ar to arī viņi var gūt pirmo pieredzi un izpratni. Protams, ir gan foršās lietas, gan lietas, par kurām mēs pastrīdamies, bet tāda ir dzīve. Sākumā strādāju agronoma darbu un tikai ar laiku ieguvu augstāku zinātnisko kvalifikāciju. Tam ir vajadzīgs diezgan ilgs laiks un liela pacietība. Tas ir tas, kas jauniešiem sagādā izaicinājumu. Zinātniekiem lielākais izaicinājums ir piesaistīt finansējumu — mēs dzīvojam tikai uz projektiem, mums ir daudzas labas idejas, bet ir svarīgi tās pasniegt tā, lai kāds par tām būtu gatavs maksāt. Šajā momentā tiek attīstītas idejas un izsapņoti sapņi. Kad projektu apstiprina, tu piedzīvo, kā sapņi realizējas. Ja kādam rodas jauna šķirne, visi kopīgi izdomājam tai nosaukumu. Mums tikpat kā bērns ir dzimis (smejas). Ja tu šajā ģimenē ieaudz, nav iespējams aiziet — neskatoties ne uz ekonomisko situāciju, ne politisko stāvokli.»
