«Nav jaunu stāstu, ir tikai dažādas formas un kombinācijas,» pavasara sezonas pēdējā kultūrizglītojošo programmu cikla «Vakari «Villā Hochheim»» tikšanās reizē atzina kino režisors Juris Poškus. Plašākai sabiedrībai viņš pazīstams ar filmu «Kolka Cool», un nu režisoram uzticēta arī talseniekiem labi zināmā romāna «Kalendārs mani sauc» ekranizācija.
Ieskicējot nākotnes plānus, režisors norādīja, ka tā saucamais sagatavošanas periods filmu projektos var ilgt vairākus mēnešus vai pat gadus. «Kā viens mans paziņa teica — kad filma ir gatava, to atliek tikai uzfilmēt. Tā mēs Talsu pusē esam nonākuši līdz grāmatai «Kalendārs mani sauc».» Šobrīd kino projekts ir iesniegts Nacionālā kino centra konkursā — maija beigās notiks projekta prezentācija, un, ja atbilde būs apstiprinoša, sāksies aktīvs filmēšanas process, ko plānots aizvadīt Talsos.
iezīmēja režisors Juris Poškus.
/Foto: Edgars Lācis/
«Mani biedēja doma, ka vajadzēs strādāt»
Pirmo saskarsmi ar kino režisors piedzīvojis 8. klasē, kad skolā viesojās režisors Ansis Epners. «Mani tajā laikā šausmīgi biedēja doma, ka vajadzēs strādāt. Domāju — lai kļūtu par režisoru, ir smagi jāmācās, operatoram gan ir vienkārši — paņem kameru, aktieri visu noaktierē, režisors norežisē, un viss gatavs. Vienā brīdī sapratu, ka kinokameras tomēr ir smagas un visvienkāršākais uzdevums ir režisoram — scenārists uzraksta scenāriju, aktieri nospēlē, operators nofilmē, un režisoram beigās tikai jāpasaka — patīk vai nepatīk. Tas arī bija pirmais impulss,» smejoties atceras J. Poškus. Tā kā sabiedriskajā dzīvē viņš nepiedalījās un no sabiedriskā darba izvairījās, daudzās mācību iestādēs durvis viņam bija slēgtas. Galu galā viņš iestājās Latvijas Universitātes svešvalodu fakultātē, kur studēja angļu valodu un literatūru. Pēc tam ceļš režisoru aizveda uz Kaliforniju, Losandželosu, kur no 1993. līdz 1995. gadam viņš mācījās Kalifornijas Mākslas institūta Kino nodaļā un uzņēma savu pirmo filmu — «110/120 », kas vēlāk ieguva žūrijas balvu kā labākā eksperimentālā filma Annas Arboras filmu festivālā ASV.
Atgriešanās Latvijā sekoja drīz pēc skolas absolvēšanas. Runājot par iespēju palikt Amerikā, viņš atzīst — lai izveidotu interesantu filmas projektu, sabiedrība ir jājūt.
«Kino rodas no idejas un zināšanām par kultūras jomu — kultūru nevis tādā izpratnē, kā mēs to saprotam, bet sabiedrību kopumā. Lai izprastu Amerikas sabiedrību, tas būtu jādara no bērnības — jāskatās tie paši seriāli, jāzina beisbola noteikumi, ko es tā arī neiemācījos, un dažādas citas lietas.»
Galvenais — skaidri spēles noteikumi
Par savu labāko darbu konceptuālajā ziņā viņš sauc dokumentālo filmu «110/120», kas stāsta par divām pilsētām, — Losandželosu un Maskavu. Tās centrā ir citplanētietis, kurš kā antropoloģijas students ir atbraucis uz planētu Zeme ar misiju savākt pierādījumus par cilvēku civilizācijas klātbūtni. «Viņš iet pa ielām, kamera slīd un rāda — tādi ir cilvēki, tā viņi sēž, tā viņi iet, tā viņi dzer, tā viņi dejo… Par paraugu izvēlējos divas urbānas lielpilsētas, kurās ir transporta problēmas. Losandželosa ir veidota automašīnām, bet transporta plūsmā iekļauties ir ļoti grūti. Filmēšana notika, izmantojot pilsētas ģeometriju. Kad filma bija uzfilmēta, aizgāju uz Rīgas kinostudiju.
Man teica — ejiet, lūdzu, projām, naudas mums nav! Es teicu — bet man vajag 60 dolārus titriem! «60 dolārus titriem, un tad jūs iesiet prom?» «Jā.»
Tiku pie 60 dolāriem un sapratu spēles noteikumus, kādi šeit bija tai laikā. Ja spēles noteikumi ir skaidri, ir vieglāk plānot visu pārējo.»
Kad veikals saucās vienkārši «veikals»
Viens no zināmākajiem J. Poškus darbiem ir 2011. gadā uzņemtā spēlfilma «Kolka Cool», kas, līdzīgi kā romāna «Kalendārs mani sauc» plānotā ekranizācija, ir savā ziņā netverama. «Tā ir vide, kas man ir pazīstama un kurā ir skaidrs attiecību modelis. Losandželosā kā svešiniekam to darīt bija diezgan grūti. Teorētiski varēja taisīt mīlas trīsstūri, un tas būtu bijis gandrīz vai loģiski, bet šajā gadījumā gribējām uztaisīt filmu par sociālo vidi. Tolaik nebija vides reklāmu, tūrisma industrija nebija tik lielā mērā attīstījusies un veikals saucās vienkārši «veikals». Tā bija neskarta zona — savdabīga, bet unikāla. Mazirbē bija cilvēks, par ko daudzi bija stāstījuši, un no šiem stāstiem uztaisījām Keišu. Esmu novērojis, ka ir vieglāk veidot stāstus no atstāstījuma, nevis reāla cilvēka… Atstāstījums tiek pasniegts ļoti koncentrētā veidā, un viss liekais tiek atmests,» atziņās dalījās režisors.
«Skatītājs vēlas stāstu un mērķtiecību»
Runājot par literatūru un grāmatu ekranizāciju, iezīmējas vairākas būtiskas atšķirības. Literatūru iespējams pielīdzināt ceļojumam, bet filmas virzās uz noteiktu mērķi. «Lai veidotu stāstu, mēs diezgan daudz ko pierakstām klāt un diezgan daudz ko izmetam ārā. «Kalendārs mani sauc» ir gara Oskara rakstura ekspozīcija. Oskars grib kļūt patstāvīgs un saraut tā saucamo nabassaiti ar māti. Tas ir okei attiecībā uz literatūru, bet naratīva darbam, kur ir sākums un beigas, ar to ir nelielas problēmas. Skatītājs vēlas stāstu un mērķtiecību.
ASV psiholoģisks trilleris «Džokers» patiesībā ir ļoti līdzīgs — arī Džokers kaut kādu iemeslu dēļ ir atkarīgs no mātes, arī viņš ir nedaudz autisks un līdz ar to sociāli nepieņemts.
Tā ir problemātika, ko Oskars cenšas risināt. To varētu nosaukt par Oskara pieaugšanas stāstu — viņš kļūst patstāvīgs meklējumos, sāk veidot projektus un caur projektiem iegūst zināmu drosmi, neatkarību un pārveidojas savā ziņā. Tai pašā laikā ir tā saucamā mīlas interese, kas ir mazliet platoniska. Šīs kārtis izdalot, var izspēlēt ļoti dažādas kombinācijas.
Pamata sastāvdaļas — tās pašas
Nav jaunu stāstu, ir tikai dažādas formas un kombinācijas. «Emīla nedarbi» savā ziņā ir tas pats kas Džokers un Kalendārs — viņš savāc ap sevi kopā vecus cilvēkus un sarīko viņiem svētkus. Pamatkodols šajās filmās ir līdzīgs. Galvenais — kādā veidā tas tiek izstāstīts. Mēs varam paņemt kartupeļus, burkānus un kāpostus, varam uzvārīt zupu, uztaisīt sautējumu vai kartupeļu pankūkas… Ēdiens būs pilnīgi cits, bet pamata sastāvdaļas ir tās pašas. Pamata sastāvdaļas ir tās, kurām vienmēr jābūt skaidrām. Galvenais varonis, viņa griba un šķērslis — tas ir tas pats kartupelis, burkāns un kāposts,» tikšanās noslēgumā salīdzināja režisors.
