Otrdienas rīts, ieskrienu zooveikalā pēc barības kaķim un skatos, abas pārdevējas saspiedušās pie viena telefona, kaut ko ļoti cītīgi skatās, smaida un diskutē. Kad prasu — kas tik interesants, abas saka: ««Zootēkas» jaunais raidījums par vistiņām, nu Tu gan jau zini, tur pie Dacītes…»
Līdzjūtības akcijas pie kautuvēm, dzīvnieku tiesību un vegānisma aktualizēšana — tās ir galvenās asociācijas, kas nāca prātā, sekojot līdzi Latvijā un arī kaimiņvalstīs pazīstamajai kopienai «Zootēka», kuras dibinātājs, sirds un dvēsele, izrādās, ir talsenieks Sandris Ādminis. Viens no spēcīgākajiem dzīvnieku aizsardzības speciālistiem Latvijā, pavisam noteikti ar skaļāko un, gribētos teikt, arī visiem pieejamāko balsi interneta vidē. Viņa veidotā Facebook lapa, Latvijas Universitātes radio NABA raidījums «Zootēka» un aizsāktā dzīvnieku draugu kustība «Riga Animal Save» nav tikai kaujinieciski saucieni un vēlme tūlīt un tagad noraut stopkrānu visām jomām, kur izmanto dzīvniekus cilvēku labumam, bet komunikācija ar ikvienu interesentu, dodot zināšanas un izglītojot par tēmām, kas nav īpaši ērtas un mūsdienās, lielākoties, ir cilvēkiem prom no acīm, līdz ar to, ko neredzam, par to nemaz nepadomājam. «Ja lopkautuvēm būtu stikla sienas, daudzi kļūtu veģetārieši — tas, kas tur notiek ar dzīvniekiem, var turpināties lielā mērā tāpēc, ka tur ir slepenība, gandrīz neviens to neredz,» skaidro Sandris. Bet mūsdienu pasaulē ar tik daudz un dažādām alternatīvām arī uzturā ir lietas, par kurām ir jāsāk runāt un kas ir jāmaina.
/Personiskā albuma foto/
Talsu vecais gaļas kombināta tornis
un dūmenis, degušu nagu un ragu smaka ir viena no spilgtākajām Sandra atmiņām no bērnības. Pirmie gadi pagāja Ļeņina ielā, netālu no 1905. gada pieminekļa, no kurienes arī ir pirmās atmiņas par dzīvniekiem. «No turienes arī man pirmās atmiņas ir ar kaķi, kuru es laikam centos saķert caur redelītēm, kas atdalīja istabu no virtuves, bet kaķis nebija par to sajūsmā,» stāsta Sandris. Tad sanācis dzīvot Celtnieku ielā netālu no Talsu gaļas kombināta un šie iespaidi, iespējams, ietekmējuši arī viņa tālāko dzīves ceļu. Arī uz sarunu devāmies tieši uz šo apvidu — pastaigāt pa bērnības takām un uzmest aci, kā laika zobs sagrauzis pazīstamās vietas. Kautuves teritorijā gan iekšā mūs nelaida, esot privātīpašums, lai gan jau sen tur dzīvniekus vairs nekauj — tagad atved jau nokautus. Te kalniņš, kas kādreiz licies krietni lielāks un no kura ziemā bijušas lielās šļūkšanas, te vieta, kur braukājušies ar velosipēdiem, tad līduši darbnīcu teritoriju pētīt, te vieta, kur Celtnieku ielas un pretējās puses bērnu mazās bandas spēlējuši kariņus. Ap sešu gadu vecumu dzīve aizvedusi uz Vandzeni, mācoties Vandzenes vidusskolā, kur arī bijusi lauku dzīve un lielākā saskarsme ar dzīvniekiem — suņiem, kaķiem, cūkām, vistām un citiem.
«Tur es diezgan daudz ko piedzīvoju, arī dzīvnieku kaušanu, bet arī glābšanu un aprakšanu, saudzēšanu.»
Pēcāk Sandis sācis skolas gaitas Talsu 2. vidusskolā, dzīvojot pie omes. Tad arī sākusies interese par veģetārismu un vegānismu, uzrakstot zinātniski pētniecisko darbu par šo tēmu.
Lai arī vegāns jau krietni vairāk nekā desmit gadu,
Sandris stāsta, ka vecmāmiņa, veterinārā feldšere, strādājusi kautuvē un atceras, ka bērnībā ar interesi spēlējies arī ar cūkas aci. Tomēr vidusskolas laikā, dzīvojot pie omes un rakstot zinātniski pētniecisko darbu, sapratis, ka ir iespējams dzīvot arī bez gaļas. «Uzrakstīju ZPD un atradu spēcīgu pamatojumu savam sirdsapziņas aicinājumam gaļu neēst — jau toreiz bija atzīts no uzturzinātnes viedokļa, ka cilvēkam gaļa nav nekas obligāts, lai gan daļa cilvēku joprojām tam atsakās ticēt,» atceras Sandris. Ar rakstu darbu labi veicies, 10 ieripojis liecībā, darbu vadījusi skolotāja Stāmere. «Pie omes dzīvojot, man viens pavērsiena punkts bija kādā vakarā, kad, rakstot to pašu ZPD, ledusskapī meklējot ko ieknakstīt, tur bija gaļas gabals ar ādu, pamanīju — kaut kas jocīgs, kas izrādījās ir krūtsgals, no gaļas gabala, ko es biju jau uzēdis. Tas nebija nekas baigi šokējošs, nu jā, gaļa ir dzīvnieku ķermeņa daļa, bet tas tomēr drusku satricināja manu pasaules skatījumu un tad arī skaidrāk sapratu, ka vairs negribu, lai manis dēļ nogalina dzīvniekus. Tas bija ap 2002. vai 2003. gadu.»
Sandris gan pēc pirmā acu uzmetiena
neliekas tāds stereotipisks dzīvnieku tiesību aizstāvis — nedzīvo ar dzīvniekiem pilnā mājā, nerunā par saviem mīluļiem un pat vaļasprieki īsti nav saistīti ar dzīvniekiem. Līdz dzīvnieku aizsardzībai, ētikai, cilvēku un dzīvnieku pasaules mijiedarbības sekām nonācis vairāk studiju laikā. «Nolēmu studēt filozofos, cenšoties izlemt, ko darīt ar savu dzīvi. Domāju filozofi dos tādu plašāku skatu un sapratīšu. Filozofijā apgūsti gan tās politiskās lietas, ir arī mākslas, literatūras un citi filozofijas virzieni, estētika un ētika — caur ko es arī atkal nonācu līdz dzīvnieku tēmām. Atkal, neplānoti. Pasniedzējs Artis Svece par to ļoti saistoši un asprātīgi bieži vien stāstīja un lika mums semināriem lasīt tekstus par dzīvnieku tiesībām un aizsardzību. Tā nu es atkal uzsēdos uz tās tēmas, uzrakstīju bakalaura darbu, pasūtot grāmatas no ārzemju bibliotēkām, un tas bija mans nākamais pagrieziena punkts — uz vegānismu jeb dzīvnieku likšanu mierā ne tikai uzturā, bet arī citās jomās.» Sandris stāsta, ka gan ZPD, gan bakalaura darbu rakstot, uztvēris, kā ir dzīvot kā veģetārietim, vegānam, bet praktisko darba daļā pamēģinājis pats, secinot, kādas ir izjūtas un to arī turpinājis:
«Joprojām jūtos pavisam labi gan fiziski, gan mentāli, un šīs abas izvēles uzskatu par daļu no svarīgākajām savā mūžā. Manuprāt, šobrīd ir ļoti nopietni iemesli sabiedrībai mainīt savus paradumus — gan par dzīvnieku izcelsmes pārtikas patēriņu, gan attieksmi pret dzīvniekiem kopumā. Protams, tas nav tikai uzturs, tas ir daudz plašāk — kažokādu tēma ir absolūti daļa no vēstījuma par dzīvnieku tiesībām un vegānismu, tāpat kā cirks ar dzīvniekiem un tā tālāk, tas nav tikai par gaļu un pienu.»
Problemātiska situācija ar dzīvnieku tiesību
ievērošanu un arī klaiņojošo dzīvnieku skaita samazināšanu ir gan pilsētās, gan laukos. Pilsētās ar to cīnās, dzīvniekus sterilizē, tiek ķerti klaiņojošie un slimie dzīvnieki, darbojas vairākas organizācijas, ir arī pašvaldību iesaiste, tomēr laukos situācija ir citāda — klaiņojošo dzīvnieku ir daudz, cilvēki nesterilizē savus mājdzīvniekus, ne tikai finansiālu apsvērumu, bet bieži neziņas, aizspriedumu un arī tumsonības dēļ, pārliecināts dzīvnieku tiesību aizstāvis.
«Sarežģīti, bet diemžēl jānotiek paaudžu maiņai, lai notiktu pārmaiņas. Ja cilvēks ir nodzīvojis visu mūžu, darot tā, tu neko viņam neiestāstīsi, ka varētu citādāk. Līdz ar to mana auditorija ir jaunākie cilvēki, kuri ir brīvi no ģimenes ligzdiņas, tāpat kā es savulaik, pārceļoties uz Rīgu un sākot savas gaitas. Pēkšņi kļūsti patstāvīgs, tev ir jāgatavo ēst, tev ir jāpieņem visādas izvēles neatkarīgi no vecākiem, bet, kamēr esi kopā ar vecākiem, ir daudz mazāka iespēja, ka neatkarīgi pieņemsi lēmumus vai paskatīsies citādi uz lietām.
No vienas puses, var izglītot un mēģināt piedāvāt, piemēram, bezmaksas sterilizāciju, tomēr, no otras puses, es domāju, ka nav reāli uzrunāt visus dziļos laukos dzīvojošus cilvēkus, kuri negrib arī ar svešiniekiem tikties. Tādā ziņā, es domāju, ka paaudzēm ir jānomainās.
/Personiskā albuma foto/
Skarbi izklausās, bet progress savā ziņā nāk zārku pa zārkam. It īpaši politikā, ja ir kāds, kurš ir iespītējies politiķis, kurš negrib pieņemt citādus viedokļus, tu viņu ne ar kādiem argumentiem nepārliecināsi, bet tad, kad viņš vairs nevar funkcionēt, viņa ietekme zūd, un paveras plašas durvis pārmaiņām, kur argumenti tiek uzklausīti, jo vairs nav tā veto — šis cilvēks, kas tur ir trīsdesmit gadus bijis un visu it kā zina labāk.» Sandris par šīm tēmām runā ar apbrīnojamu mieru, jautāts, kā var tik mierpilni pieņemt pilnīgi pretējus viedokļus un ar tiem strādāt, viņš stāsta, ka palīdzējušas gan filozofijas studijas, kad regulāri papildina zināšanas par konfliktu komunikāciju un citām tēmām, kas palīdz veidot konstruktīvas sarunas un zināšanu nodošanu citiem. Kā viens no «Zootēkas» darbības mērķiem ir arī diskusijas raisīšana, lai izprastu un pilnveidotu sabiedrības viedokli, un ir svarīgi parādīt cilvēkiem, ka diskusiju arī par tik karstām tēmām kā medības vai dzīvnieku ēšana var veidot mierīgi un saprātīgi, ieklausoties dažādos viedokļos.
Tomēr bez dzīvnieku aizsardzības un vegānisma,
viņam paliek arī brīvais laiks. Sandris stāsta, ka, ja nebūtu dzīvnieku tiesību aizstāvis, tad, iespējams, darbotos ar mūziku, jo patīk dažādāko žanru skaņdarbi, koncerti un pasākumi. Brīvo laiku puisis aizpilda ar podkāstiem, filmām un seriāliem, nereti saistībā ar vēsturi, zinātni, zinātnisko fantastisku un atklājumiem, bet viņam ir arī kāds ļoti interesants vaļasprieks — avokado kauliņu grebšana, kas sācies, kad Sandris pandēmijas laikā uz vairākiem mēnešiem iesprūdis Tenerifē un, kā pats saka, tagad kļuvis par gājputnu, un nu jau trešo ziemu grasās pavadīt tur. Avokado koki Tenerifē aug dārzos, tāpēc ir viegli pieejami, un pati grebšana ir ļoti meditatīvs process. Tenerifē arī sācis nodarboties ar frīdaivingu jeb niršanu bez akvalanga, tikai ar pleznām, kas atverot pilnīgi citādu zemūdens pasauli. Vēl viena aizraušanās ir zinātniskais skepticisms.
Sandris dzīvnieku aizstāvēšanu popularizē arī Talsos: tikko bijis atvasaras pikniks pie Daces Maķevicas ģimenes un viņu izglābtajām vistām, un pavisam drīz, 4. oktobra vakarā, būs Dzīvnieku aizsardzības dienai veltīts pasākums jaunajā kultūrvietā «Kurte», kas atrodas Baznīckalnā. Viņš uz to laipni aicina visus dzīvnieku draugus.
