Skolotāja profesija — neaizvietojama

Skolotāja profesija — neaizvietojama

Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība (LIZDA) plāno beztermiņa streiku, atsakoties no iepriekš praktizētajām protesta izteikšanas formām — piketiem un gājieniem, jo politiķi rīkoto protestu laikā nav spējuši atrast kompromisu un pildīt arodbiedrības prasības.

Skolēnu mācību gada iesākumā plānots sākt pedagogu beztermiņa streiku, par kuru vienbalsīgi lēmusi LIZDA padome. Tās vadītāja Inga Vanaga uzsver, ka tas nebūs brīdinājuma streiks, kas notiks noteiktu termiņu, bet gan streiks, kas turpināsies tik ilgi, kamēr tiks sadzirdētas arodbiedrības prasības. Papildu LIZDA vērsīsies pie pašvaldībām, izglītības iestāžu vadītājiem, augstskolu pārstāvjiem, kā arī vecākiem, lai aktualizētu, ka

pedagogiem patīk strādāt ar bērniem, taču ar pašreizējo darba slodzi skolotājs nevar atvēlēt pietiekamu laiku, lai izpildītu prasības, kuras pieprasa jaunais mācību saturs.

16. jūnijā pie Saeimas rīkotajā piketā arodbiedrībai nav izdevies panākt garantijas tās izvirzīto prasību izpildei. Pēc tikšanās ar izglītības un zinātnes ministri Anitu Muižnieci LIZDA vadītāja Inga Vanaga sacīja, ka attiecīgā ministrija nav piekāpusies nevienā no trijām pedagogu izteiktajām prasībām, proti, sabalansētai darba slodzei, atalgojuma palielināšanas grafika izstrādei saskaņā ar Izglītības likumā noteiktajiem principiem un taisnīgam finansējuma sadales mehānismam, lai neciestu pedagogi no pašvaldībām ar sakārtotu skolu tīklu un lielu izglītojamo skaitu.

Arodbiedrības priekšsēdētāja I. Vanaga uzsvērusi, ka izglītības sistēma valstī ir sabrukuma priekšā, kas pavisam drīz var rezultēties ar to, ka nebūs vairs skolotāju, kas vadītu stundas, kā rezultātā būtiski ciešot izglītības kvalitātei un pieejamībai.

Nepopulāru lēmumu pieņemšana — uz pašvaldības pleciem

Plānotā streika sakarā uzrunājot Talsu Valsts ģimnāzijas izglītības metodiķi un sociālo zinību pedagoģi Ievu Smildzēju, viņa pauž atzinīgus vārdus par arodbiedrības darbu, jo LIZDA vienmēr neatlaidīgi aizstāvējusi pedagogu intereses un bijusi liels atbalsts.

«Es varu paust tikai savu subjektīvo viedokli, jo ziņa par streiku parādījās mācību gada noslēgumā, kad pietrūka laika ar kolēģiem šo jautājumu pārrunāt plašāk… Izglītības un zinātnes ministrija neplāno slēgt līgumu par to, ka skolotāju algas tiek palielinātas sistemātiski, un, ja šajā sakarā nekas nemainīsies, tad no streika neizbēgt.

Protams, liels izaicinājums ir fakts, ka zināmā mērā šis sāpīgais pedagogu atalgojuma jautājums tiek novelts uz pašvaldību atbildības pleciem. Tāpat Muižnieces kundze daudz runā par to, ka ir jāoptimizē pašvaldību skolu tīkls. Sanāk, ka šie nepopulārie lēmumi ir jāpieņem pašvaldībām, proti, ka skolas ar mazu skolēnu skaitu ir neizdevīgas, tādēļ tās ir jāslēdz. Šis jautājums ir sāpīgs it sevišķi lauku reģionos, kur vecāks cīnās par to, lai skola ir pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai,» pārdomās dalās pedagoģe ar 20 gadu darba pieredzi.

Skolotājs — ļoti pacietīgs cilvēks

Jautājumā par skolotāju algu sadali Talsu novada skolās arī vēl nav skaidrības. I. Smildzēja pauž, ka pedagogs ir ļoti pacietīgs cilvēks. «Ja viņš sāktu runāt par reālo situāciju, tad noteikti būtu, ko pasacīt. Mēs esam pieraduši veikt misijas darbu.

Skolotājs strādā ļoti daudz, darot arī kādus darbus bez samaksas. Jaunā satura plāna īstenošana prasa nemitīgu atgriezeniskās saites sniegšanu skolēnam, mācību stundu, mācību materiālu gatavošanu, metožu piemeklēšanu, analizēšanu, nepārtrauktu mācīšanos un to darba likumā atļautajās 40 stundās nevar izdarīt.

LIZDA ir par to, lai atalgojums tiek dinamiski palielināts. Pārdomājot šo problēmjautājumu, esmu sapratusi, ka tas palielinājums ir ļoti minimāls, un rodas jautājums par to, vai tiešām es cīnos par atalgojuma palielināšanu gadā 40 vai 50 eiro apmērā? Tas aizskar pedagoga pašcieņu un varbūt pat attur iesaistīties, jo ir pašapziņa, izglītība un kvalifikācijas līmenis,» teic izglītības metodiķe.

Ieva Smildzēja neslēpj, ka vairāk gribētu cīnīties par to, lai pedagogiem beidzot salūztu pacietības mērs, īpaši uzsverot arī pirmsskolas izglītības iestāžu skolotājus.

«Viņu streiks ietekmētu visu sabiedrību. Ja mēs kā skola streikosim, domāju, ka skolēni savā ziņā par to priecāsies kā par pagarinātu brīvlaiku, taču tad, ja bērnus nevarēs vest uz pirmsskolas izglītības iestādi, tas ietekmēs visas nozares. Tad varbūt pedagogu sadzirdēs,» savās pārdomās dalās skolotāja I. Smildzēja.

Skolotājs — pamats katra jaunā cilvēka karjeras ceļam

Izglītības metodiķe dalās vērojumā, ka, analizējot darba tirgus prasības un atalgojumu privātajā sektorā, kas ir daudz lielāks nekā valsts iestādēs strādājošajiem darbiniekiem, nākas secināt, ka neviena cita mūsdienās pieprasītā un labi apmaksātā profesija nespēj realizēties bez skolas.

«Domāju, ka droši varu teikt, ka skolotāja profesija ir neaizvietojama, un tā neizzudīs, salīdzinoši ar profesijām, kuras var aizstāt ar tehnoloģijām. Ne Valsts prezidents, ne augsti atalgots IT speciālists vai būvinženieris nebūtu savā amatā, ja nebūtu apguvis lasītprasmi, matemātiku, latviešu valodu, fiziku, ķīmiju un citus mācību priekšmetus.

Par skolotāju nevar strādāt jebkurš, jo darbs prasa ļoti lielu pacietību, empātiju, spēju ne tikai mācīt, nolasīt lekciju, bet patiešām otram iemācīt, motivēt mācīties arī tad, ja «Es neko nesaprotu!» izskan vairākas reizes. No malas mācīt spēj visi, bet reāli kādam iemācīt — tiešām ne visi,» atzīst pedagoģe, uzsverot, ka

«skolotājs ir pamats katra jaunā cilvēka karjeras ceļam, ceļam uz panākumiem.

Ja ikviens sabiedrības loceklis un ministrijas pārstāvji uz skolotāju darbu paskatītos no šāda konteksta, vai nerastos retorisks jautājums, kāpēc cilvēks, kura sniegtās zināšanas un prasmes ir pamats citu profesiju un nozaru attīstībai, ir tik nenovērtēts?»

Pārprastās demokrātijas izpratne

To, ka skolotāju nevar aizstāt dators, pierādīja attālinātais mācību process. «Salīdzinot ar citām attīstītajām valstīm, novēroju, ka sāk veidoties sabiedrība, kurai attiecībā uz skolu un skolotāju ir tāda «pārprastās demokrātijas izpratne», proti, katrs var norādīt skolotājam, ko viņš dara nepareizi, kā viņam mācīt, kā vērtēt,» bilst pedagoģe Ieva Smildzēja.

«Dažkārt ar skolotājiem komunikācija ir ļoti kritiska, pārkāpjot pat zināmas ētikas normas.

Attīstītajās valstīs skolotājam, kuram ir augstākā izglītība, maģistra grāds, neviens neatļaujas neko norādīt, kā jādara, un skolotājs tiek cienīts un augsti novērtēts sabiedrībā, jo ikvienam ir skaidrs, ka skolotāja sniegtās zināšanas un laiks ir vērtība.»