Dokumentālo filmu režisore Ieva Ozoliņa arvien vairāk sastopama lībiešu krastā Ziemeļkurzemē. Vietu, kur viņa pavada vasaras, un piekrastes cilvēkus režisore grib iepazīt tuvāk, un ļaut tos atklāt citiem. Šobrīd tapusi viņas jau trešā audio vizuālā ekspozīcija, kas ieved neizskaidrojamos mistikas pieredzes stāstos Līvu piekrastē.
“Es ieraudzīju savām acīm tādu ļoti biedējošu skatu – manai draudzenei milzīga gara melna kleita izplešas, un puisis aiz tās viņu kā tāds elles vilks mēģina noturēt atpakaļ,” tā stāsta pavisam neliels fragments no Ievas Ozoliņas dokumentālās īsfilmas «Līvu krasta nostāsti». Tā noskatāma nelielā telpā Lībiešu tautas namā Mazirbē, kurā virmojošo noskaņu pat grūti aprakstīt – skatoties filmu, pustumsas un ekspozīcijas ieskautam, kādā brīdī tiešām šķiet, ka tev pašam pakausī elpo kāds rēgs. Logus aizklāj tumšs audums, tāpēc šķiet, ka pat saulaino stundu laikā esi nonācis krēslas pasaulē, un aiz logiem spocīgi šūpojas koku zari. Brīdī, kad filmu skatāmies mēs, tautas nama durvīs ļoti negaidīti un klusi ieslīd gara melna ēna, un mums sirds uz brīdi pamirst. Pēc brīža gan izrādās, ka tā ir pati režisore. “Kopš es uztaisīju šo ekspozīciju, man pašai vairs nav bail,” viņa saka. “Ja eju pa tumšu koridoru, kur šķiet neomulīgi, es atceros, ka smadzenes ir gatavas visu laiku reaģēt, jo tām vajag, lai organisms pēc iespējas ilgāk izdzīvo. Un man vairs nav bail.”
Pirms elektrības mošķi nebija sveši
“Man vienkārši ļoti interesē cilvēki un viss, ko viņi stāsta,” tā ekspozīcijas ideju pamato režisore. “Un šajā Lībiešu krastā, kas ir maz apdzīvots, kluss, cilvēki ļoti daudz stāsta šādas pieredzes. Tu esi viens pats ar sevi, un sāc redzēt un dzirdēt visu kaut ko. Daži stāsti man atnāca paši, bet tad bija pavisam vienkārši – es ieeju Dundagā veikalā (man gan mazliet kauns, tāpēc pagaidu, kamēr nav neviens) un kasierei prasu: “Jums nav kādreiz bijusi jocīga pieredze, varbūt ar spoku sastapusies?” Viņa saka: “Protams! Šeit gāžas ārā preces no plauktiem, iepirkuma ratiņi paši brauc, un mājās durvis un logi vienkārši virinās…” Sarunājām, ka atbraukšu pus desmitos. Atbraucu, bet – kase tukša. Otra pārdevēja atklāja, ka kolēģei palika slikti, un viņa aizbrauca mājās. Tad es sapratu, jā… Līdz brīdim, kad tika izgudrota elektrība, bija oficiāli zināms, ka tad, kad pienāk vakars, no stūriem izlien mošķi un sāk dzīvot. Cilvēki zināja, ka, piemēram, bēniņos dzīvo tādi mošķi, bet pagrabā citi… Līdz ar elektrību kļuva skaidrs, ka tā gluži nav. Bet es domāju, ka tā zināšana par to, ka tā ir, tomēr dziļi, dziļi mūsos palikusi. Tāpēc mums ir interesantāk dzīvot.”
Unikālas piekrastes cilvēku liecības
Nostāsti par mistiskām, neizskaidrojamām pieredzēm, jeb, tautas valodā sakot, spoku stāsti ir kultūras mantojuma veids, bet viedokļi par to ticamību vai neticamību dalās. Ekspozīcijas «Līvu krasta nostāsti» audiovizuālie stāsti ir spēcīgi, piekrastes iedzīvotāju stāstīti un skatītājā rada jautājumu, ka, pat tad, ja es tam neticu, tas tomēr var notikt arī ar mani. Ieva Ozoliņa ir profesionāle tajā, ko viņa piedāvā – audiovizuālie stāsti ir veidoti tā, lai saglabātu unikālās piekrastes cilvēku liecības, tai pat laikā radot efektu skatītāja iztēlē, liekot tai darboties gandrīz fiziskā līmeni. Īsfilmas spēks ir vienkāršībā, patiesumā un iespējamībā, tajā parādās arī stāsts par redzēto Dundagas pils Zaļo jumpravu, un savā pieredzē dalās arī nesen Mūžībā aizgājusī folkloriste Helmī Stalte. Ekspozīciju papildina Latvijas Universitātes pētnieces Anitas Ždanovičas skaidrojums, kā šādi fenomeni veidojas galvā. “Ļoti daudzām lietām ir absolūti ārēji skaidrojumi un faktori, bet subjektīvā pieredze ir kaut kas unikāls, un to nedrīkst noniecināt. Ļoti daudz kas nav izpētīts. Ļoti daudz kas nav zināms,” saka I. Ozoliņa.
Rudenī gaidāmi vairāki autorvakari
Režisore gan piebilst, ka šāds dokumentālais stāsts varētu tapts jebkurā vietā. “Jo tas saistīts nevis ar šo vietu, bet iespēju būt klusumā, būt ar sevi un sadzirdēt, kā pukst tava sirds.” Ieva Ozoliņa paralēli tā saucamo kreatīvo dokumentālo filmu radīšanai, jau vairākus gadus dokumentā Kurzemes piekrastes ļaudis dažādos aspektos. Īpaša interese par Lībiešu krasta dzīvi bija leģendārajam dokumentālistam Aivaram Freimanim un šo tradīciju iesākusi turpināt arī Ieva Ozoliņa, savos audiovizuālajos darbos iemūžinot piekrastes stāstījumus. Mistikas apvītā audiovizuālā ekspozīcija, kas tapusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda un Līvu savienības atbalstu, būs apskatāma līdz 20.augustam no plkst.11.00 līdz 21.00, un režisore ar to labprāt ceļotu arī citviet. Savukārt, 28.augustā Laucienes kultūras namā un 4.septembrī kultūrvietā «Kurtē» Talsos gaidāmi viņas autorvakari un sarunas par kino, kā arī režisores pēdējās filmas «Mana māte valsts» kopīga skatīšanās.
Materiāls tapis ar Mediju atbalsta fonda finansējumu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild SIA “TV9 Pakalni”.
