Ko darīt ar mūža darbu, kas gadu desmitiem vākts, pētīts un apstrādāts, lai būtiskas nacionālas vērtības neizgaistu vējā? Šādas dilemmas priekšā šobrīd nonākusi Aleksandra Pelēča lasītava. Tas ir vairāku gadu brīvprātīgais darbs, kas rezultējies retos izdevumos un pārpildītos plauktos, bet veselība un finansējums spiež mūža darbam likt punktu. Vai kopīgiem spēkiem izdosies rast risinājumu?
Apvaicājoties talsiniekiem, vai viņi maz zina, kas ir Aleksandrs Pelēcis, atbildes interesantas. “Nezinām. Nav ne mazākā nojausma. Izklausās pēc kaut kāda mākslinieka, gleznotāja, kaut kas uz to pusi, iespējams rakstnieks vai dzejnieks…” minējumos dalās talsinieki Maksims un Eduards. “Rakstnieks… Zinu, ka ir Aleksandra Pelēča lasītava,” atbild talsiniece Ligita. “Zinu lasītavu, Maija Laukmane tur darbojas, un mana meita iet pie viņas – dzeju raksta,” tā talsiniece Inga.
Talsinieki gan testu izturēja labāk, nekā bija domāts – Aleksandra Pelēča vārdu Talsos zina, Latvijā gan varbūt mazāk. Bet šobrīd apdraudēta ir Aleksandra Pelēča lasītavas nākotne, tāpēc varbūt pēc gadiem, kad atkal talsiniekiem uzdotu šo jautājumu, Aleksandra Pelēča vārdu zinātu daudz, daudz mazāk cilvēku. To, kāds reiz izskatījās Aleksandrs Pelēcis, šobrīd var redzēt Talsu Galvenajā bibliotēkā, viņa tēls atveidots pasmagā koka maketā. Bet visa rakstnieka darba mūžs un vērtības glabājas citviet pilsētā.
Aleksandram Pelēcim paveicās, ka viņa mūža darbs neaizgāja postā, jo viņa draugs novadpētnieks un kultūrvēsturnieks Zigurds Kalmanis kopā ar domu biedriem to turpināja. Bet šobrīd sirmajam kungam pašam jau pāri septiņdesmit, veselība kļūst knapāka un finanšu nasta, ko uz pleciem uzkrauj lasītava, arvien smagāka. Lasītavas uzturēšana prasa ap 400 eiro mēnesī. “Vai nu pašiem jānopelna vai jāmaksā no pensijas. Arī tāda iespēja ir, bet tā pensija jau nekāda dižā nav principā, tā, ka tur mēs nevaram pārāk izcelties – uz pensijām tikai dzīvot,” tā Zigurds Kalmanis.
Finansējumu Pelēča lasītavai, kas darbojusies vairāk nekā 30 gadu, pietiek vēl tikai divus mēnešus. Sliktākajā gadījumā tā jāslēdz. Taču divās nelielajās telpās burtiski katrs brīvais stūris aizpildīts ar ārkārtīgi vērtīgām, senām grāmatām. Te izdots simtiem darbu, un Pelēča lasītava dod iespēju iznākt tādām grāmatām, kas citos apstākļos dienasgaismu neieraudzītu. “Labais scenārijs būtu, ja viss paliktu tepat, un būtu kāds cilvēks, kas uzņemtos rūpes par šo vietu, bet necerot uz ienākumiem sev. Labprātīgi strādāt un uzturēt šo teritoriju, kas tagad maksimāli ir apdzīvota, cik iespējams ielikt, tik viss te ir pilns,” stāsta Z. Kalmanis.
Jaunajam saimniekam jāinteresē Latvija, Latvijas vēsture un literatūra. Jo es domāju, ka to, ko te var realizēt, tas viss ir iespējams. Ja cilvēkam ir interese, pats kaut ko raksta vai dzīvojas ar literatūru sirdī, tad jau būtu iespējams, bet tas ir nopietns darbs. Pateikt paldies Aleksandram, ka viņš tāds vispār ir. Ka viņš ir saglabājis jau savu senču doto novēlējumu dzīvot Latvijā. Un to viņš arī ir mēģinājis savā mūžā pierādīt, ka viņa mīlestība ir Latvijas zeme un tauta,” stāsta novadpētnineks.
Teorētiski lasītava varētu pārcelties arī citviet, bet Kalmaņa kungam svarīgi, lai viss paliktu vienuviet, nevis tiktu pa daļām izkaisīts. Pelēča lasītavas mājas lapā jau kādu laiku ir ziedošanas opcija, finansējums patiešām arī neļautu pulkstenim tikšķēt tik strauji, bet atbalstītāji ļoti kūtri. “Kādi 50, 60 vai 100 lasītāji var iesaistīties biedrībā. Un mums pietiek ar uzturēšanu. Biedri var nākt lasīt un izmantot aprīkojumu, ja kādreiz vajag,” teic Z. Kalmanis.
Šobrīd finišam tuvojas grāmata “Alis brauc uz Ameriku”, un tas būs pats pēdējais Pelēča lasītavā izdotais darbs. Vai tas tiešām viss – mūža darbs vējā? Situācija sarežģīta un šobrīd Kalmaņa kungam šķiet, ka neatrisināma, taču cerība vēl ir, ka negaidīts risinājums vai entuziasts atrodas.
