Talsu novada pārvalde un Izglītības pārvalde 2. martā Talsu Valsts ģimnāzijā organizēja vecāku konferenci «Augsim kopā! Vecāku iespējas un izaicinājumi» ar pieredzējušo pusaudžu terapeitu Nilu Saksu Konstantinovu un starptautisko kouču un terapeiti Dainu Einbergu.
Konferences apmeklētāju skaits parādīja, ka novadā daudz vecāku vēlas zināt, kā palīdzēt pusaudzim labāk justies, mācīties un uzvesties. Šajā pasākumā varēja iegūt praktiskas idejas un padomus, kā veicināt bērna emocionālo labklājību, uzzināt konkrētus paņēmienus un stratēģijas, kā uzlabot komunikāciju un veicināt atvērtu un uzticīgu dialogu ar savu bērnu. Vērtīgs guvums bija arī informācija par jaunākajām tendencēm un izaicinājumiem, ar kuriem saskaras jaunieši. Konferences dalībniekiem bija iespēja piedalīties kādā no astoņām darbnīcām par sev interesējošām tēmām, kuras vadīja mūsu novada dažādu jomu psihologi un citi speciālisti. Tajās varēja gūt vērtīgu informāciju, piemēram, kā veidot tuvas un sirsnīgas attiecības ar bērniem, kā iepazīt sava bērna temperamentu, kas labāk ļautu izprast viņa personību, kāda ir disciplinēšanas nozīme.
Talsu novada Izglītības pārvaldes vadītājs Uldis Katlaps un izglītības darba speciāliste (izglītojamo atbalsta un bērnu tiesību aizsardzības jomā) Baiba Purlica pauda, ka šis ir tikai pirmais solis vecāku konferenču ciklā, jo tam sekos arī nākamie. Vasaras noslēgumā gaidāma otrā vecāku konference.
Būtiska nozīme tieši vecāku iesaistei
Nils Sakss Konstantinovs atzina, ka vecāku konference ir ļoti laba ideja, jo visi vēlas, lai bērni labāk mācītos un savā dzīvē sasniegtu augstākas virsotnes, tikai vecākiem bieži vien nav skaidrības, kā to panākt.
«Tā ir ļoti dziļa tēma, kāpēc kādiem bērniem izdodas un kādiem ne. Esmu par to interesējies pastiprināti, un izrādās, ka
ir divi iemesli, kas parādās visos pētījumos, kuri bērnam garantē labas sekmes skolā. Pirmais ir tas, ko nevar mainīt. Tas ir bērna intelekts. Ja bērns piedzimis gudrs, viņam skolā veiksies labi un vairāk vai mazāk dzīvē viņš spēs izsisties. Otra lieta ir vecāku iesaiste. Bērniem, kuru vecāki aktīvi iesaistās viņu izglītībā, ir tendence parādīt augstākas sekmes neatkarīgi no viņu intelekta,»
pauda pusaudžu terapeits un Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītājs. Viņš atzina, ka parasti pusaudžu problēmas iekrīt kādā no sfērām, kas visbiežāk saistās ar skolu. «Ir arī situācijas, kad vecāki pamana, ka pusaudzis paliek arvien depresīvāks, nereti aizejot pat līdz pašnāvības domām. Tas bieži ir saistīts ar problēmām, kurās jaunietis ir iekūlies internetā, kad kādam nosūtījis savas kailbildes. Jaunieti pēc tam šantažē. Pretējā pusē saka, ka gadījumā, ja netiks samaksāta konkrēta naudas summa, bildes tiks nosūtītas vecākiem vai skolai. Pusaudzim tas ir milzīgs šoks, un viņš baidās par to kādam sacīt,» komentēja terapeits, minot arī vēl citus iespējamos iemeslus pēkšņai negatīvai emocionālai nospiestībai, piemēram, atkarīgo vielu lietošanu.
Ekrānlaiks viedierīcēs — privilēģija nevis pašsaprotama norma
Viena no efektīvākām lietām, ko pusaudžu terapeits ieteica vecākiem, ir padoms, ka viņiem būs dažas cīņas jāzaudē, lai uzvarētu karā. Piemēram, cīņā par kārtību pusaudža istabā varbūt būs jāzaudē, lai nebūtu jācīnās par to, lai viņš laicīgi nāktu vakarā, jo pusaudzim svarīgi ir apzināties, ka viņš tomēr var kontrolēt kādu savas dzīves sfēru. Nils Sakss Konstantinovs aktualizēja, ka praktiski no vecāku puses pusaudzim pienākas ēdiens, apģērbs, mājas, skološanās iespējas, uzmanība, un viņa attīstībai labi būtu tas, ka pārējais būtu privilēģija, kura ir jānopelna. Piemēram, konkrēts ekrānlaiks viedierīcēs, kurš pats par sevi automātiski nepienākas, bet būtu jānopelna, piemēram, izpildot savus mājasdarbus. To ieviešot līdz pusaudža vecumam, nevajadzētu būt problēmām tad, kad atvasei pienāk 14, 15 vai 16 gadi. Šādā veidā bērnam tiek iemācīts, ka var dabūt visu, bet tas ir jānopelna.
Runāt skaidri un konkrēti
Nils Sakss Konstantinovs paskaidroja, ka būtiski ir nekad nedot vairāk par diviem aizliegumiem vai diviem nosacījumiem, kurus neievērojot, būtu galējais soda mērs, kas pasargā no tālākas strīda eskalācijas. Un svarīgi konkrēti nodefinēt galējo sodu, kas visbiežāk ir tā saucamais mājas arests, kam vajadzētu būt īsam laika ziņā un precīzi nosauktam, bet vecākam to nevajadzētu darīt dusmās un vajadzētu neatkāpties no sevis sacītā.
Tāpat attiecībās ar jaunieti svarīgi būtu ieviest pozitīvo kopā būšanas laiku — kaut vai 10 vai 15 minūtes dienā — un neatkarīgi no tā, kā jaunietis uzvedies. Tam būtu jābūt laikam, kad vecāks īpaši pievērš uzmanību tam, kas svarīgs tieši viņa jaunietim, un bez jebkādas pamācīšanas vai ar fokusu uz skolu.
Un pusaudžu terapeits uzsver, ka skolas laiks un tas, cik jaunietis ir veiksmīgs sekmju ziņā, ir ļoti būtisks periods, jo no tā ir ļoti atkarīgs tas, kā formēsies viņa turpmākā dzīve. Taču nekad nevajadzētu labāku sekmju dēļ aizliegt savai atvasei apmeklēt kādas ārpusskolas nodarbes, kurās jaunietim viss labi izdodas un viņš jūtas savā elementā.
Lai vecāku un bērnu attiecības uzlabotos
Dzīves izpratnes trenere Daina Einberga konferencē dalījās vērtīgās rekomendācijās, lai attiecības ģimenē uzlabotos, sakot, ka pietiktu ar vienu, divām vai trim dzirdētajām, ko iesākumā ieviest savā dzīvē, lai jau redzētu izmaiņas. Viņa akcentēja, ka vispirms svarīgi būtu zināt, ko bērns ar savu nelāgo uzvedību cenšas pasacīt. Kā izrādās, visbiežāk ar to viņš cenšas pievērst sev uzmanību, ja tā ģimenē ir iztrūkusi. Tāpat bērns tā var censties parādīt, ka pats kontrolē savu dzīvi. «Jāsaprot, ka viņš uzvedas tā, kā prot uzvesties konkrētā situācijā, kamēr šis modelis netiek izmainīts,» komentē D. Einberga. Tāpat tā var būt vēlme atriebties, piemēram, ja kāds no vecākiem aizgājis no ģimenes. Ceturtais iemesls visbiežāk ir neticība sev un saviem panākumiem.
Terapeite kā vienu no rekomendācijām, lai attiecības ģimenē kļūtu laimīgākas, minēja to, ka sarunās ar bērnu svarīga ir klausīšanās, sadzirdēšana un pajautāšana, kā viņš konkrēto lietu ir sapratis. Viņa uzsvēra, ka nepieciešama empātija, kas noteikti nav žēlošana vai atbildības pārņemšana no atvases, jo svarīgi mudināt bērnu uzņemties atbildību un mācīties problēmu atrisināt pašam.
D. Einberga atzina, ka svarīgi bērnam ir atļaut sastapties ar rīcības vai izvēles sekām, bet saziņā ieteicami būtu atvērtie jautājumi, kad bērnam nav iespējams atbildēt ar standartfrāzēm, veicinot saziņu. Viņa uzsvēra, ka vecākiem ģimenē ir jābūt vienprātībā, runājot un darot vienu un to pašu, citādi bērnam tas ir destruktīvi. Tāpat svarīgi savu atvasīti mājās vienmēr sagaidīt ar prieku, neskatoties uz to, ko bērns ir izdarījis, tā radot viņam apziņu, ka viņu mīl bez nosacījumiem un viņš ir gaidīts.
