«Detektīvžanrā ir iespējams viss,» aizvadītajā piektdienā Tiņģeres muižā apliecināja juriste un astoņu grāmatu autore Rolanda Bula (īstajā vārdā Rolande Bebere). Līdz aiziešanai izdienas pensijā viņa strādāja Valsts policijā, kur pildīja arī izmeklētājas pienākumus, bet nu tamborēšanas un klūdziņu pīšanas vietā pievērsusies rakstīšanai.
Uzrunājot sanākušos, literāte atklāja, ka raksta bez pieciem centimetriem no 49 gadu vecuma, bet apzinīgo darba mūžu aizvadījusi policijā un citās tiesībsargājošās iestādēs. «Jaunībā esmu strādājusi arī skolā. 90. gados, kad pēc bērniņa piedzimšanas bija jāiet atpakaļ un uzzināju, kāda būs mēnešalga, iestājās pārejas stāvoklis starp saprātu un neprātu. Tā gadījās, ka mūsu radiniece bija tikko pabeigusi medicīnas institūtu un viņai piedāvāja strādāt Iļģuciema sieviešu cietumā. Kad viņa to paziņoja, mēs visi ar nesapratnes pilnām acīm smagi nopūtāmies. Skatījāmies uz viņu ar lielām aizdomām, bet viņa mums centās apgalvot, ka nekas tik drausmīgs tur nav. Pēc mēneša viņa atļāvās teikt, ka es arī tur mierīgi varētu strādāt. Domāju — ja jau viņa veselu mēnesi ir dzīva, tāda diezgan cimperlīga, sieviete būdama, varbūt, ka es arī varu aizbraukt apskatīties. Tā es aizbraucu uz Iļģuciema sieviešu cietumu ar skaidru domu — ja man tur kaut kas būs nepieņemams, es tajā pašā dienā pusdienas laikā kaut vai ar visiem vārtiem iziešu no cietuma ārā. Rezultātā es no cietuma izgāju pēc sešiem ar pusi gadiem,» smejoties skaidroja rakstniece. Vīriešu cietumos 90. gados bija mazliet skarbāki apstākļi, bet sieviešu cietumā vardarbības, cilvēku pazemošanas un nekā dzīvībai bīstama nebija. 90. gados Latvija bija neatkarīga valsts un skatījās demokrātijas virzienā, līdz ar to sadzīves apstākļi ar katru gadu ļoti strauji uzlabojās — aiz žoga daudziem bija skarbāki dzīves apstākļi nekā iekšpus cietuma žogam.
«Viss traģiskais mijas ar komisko»
«Tas bija ļoti interesants laiks, kuru vēl savos romānos neesmu izmantojusi. Strādājot cietumā, es iemācījos ieskatīties cilvēkos dziļāk un saprast daudzu lietu patieso būtību. Tā bija specifiska vide, specifiski joki, kā jau tas dzīvē ir — viss traģiskais mijas ar komisko. Ir tāds teiciens — no cietuma un trako nama neviens nav pasargāts. Psihe ir ieriktēta tā, ka cilvēks psiholoģiski cenšas izdzīvot un radīt vidi, kurā viss ir sakārtots. Viņš dzīvo ar domu — es tagad piecus gadus pilnveidošos, iziešu ārā un sākšu jaunu dzīvi. Viņš cenšas adaptēties un sagatavoties jaunai dzīvei, kura diemžēl reti kad izdodas… Viena otra sieviete pēdējos 20 gadus bija dzīvojusi alkohola tvanā. Nonākot cietumā, smadzenēs kaut kas atmiekšķējas, viņa ierauga pavasari, notiek amnēzijas atkāpšanās, un tu skaties — viņa kaut ko rušinās. Ķirbjus viņa stādīšot… Neaugs tur nekādi ķirbji un kabači arī neaugs, bet viņai ir šī doma, šī vēlēšanās…»
Iestājoties policijas akadēmijā, rakstniece iemācījās paskatīties citādi arī uz cietumā maz izmantoto jēdzienu «sirdsapziņa». «Policijas akadēmijā mums bija jāliek ieskaite ētikā. Man bija ļoti labas attiecības ar cietuma psihiatri, mēs ar viņu sēžam, dzeram kafiju, un es saku — kāda mums ir sirdsapziņa, paskaties pa logu, kurai te ir sirdsapziņa? Psihiatre man saka — tev tikai tā liekas, tu domā, ka viņām nav sirdsapziņas? Vai tu redzi šo sievieti? Es saku — jā, viņa ir jauna, nekaunīga un diezgan lecīga! Viņa man saka — tev šķiet, ka viņa ir lecīga, tu redzi ārējo, bet tu nezini, ka viņa nāk pie manis kā pie psihiatres, jo viņa šo divu gadu laikā izdarītā dēļ nav gulējusi nevienu nakti… Savā pagātnē viņa neko izmainīt nevar, viņai ar to ir jādzīvo, bet mēs nekad nevaram zināt, kas otram cilvēkam ir iekšā,» uzsvēra R. Bula.
Specifika — visa veida vardarbība
gada viņa sāka strādāt kriminālpolicijā un jau pēc četriem, pieciem mēnešiem risināja sarežģītas lietas. «Mana specifika bija visa veida vardarbība. Tas bija intensīvs un diezgan sarežģīts laiks. Labi, ka tie bija pieci, nevis 25 gadi. Man šķiet, ka tad es būtu dārzenis, kurš ir jau tik rutinēts, ka viņam viss ir vienalga. Šie pieci gadi bija ļoti intensīvi. Pēc tam bija citi amati un pienākumi, bet beigās — juridisks darbs. Strādājot iekšlietu orgānos, tu ieklausies, kā cilvēki runā, un piefiksē dažādas epizodes. Pieķēru, ka es tās dzirdu citādi. Man bija bail, ka aizmirsīšu kādu labu teicienu vai interesantu epizodi, tāpēc ar laiku sāku visu pierakstīt uz mazām lapiņām, bet domas par rakstīšanu man nebija. Es skaidri zināju, ko darīšu, kad aiziešu izdienas pensijā, — iemācīšos tamborēt, pīt no klūdziņām un man būs skaists dārziņš. Kad man bija pieci centimetri no 49 gadiem un kad tuneļa galā bija izdienas pensija, man arvien biežāk radās doma par rakstīšanu. Patiesībā mēs daudz ko dzīvē domājam — varētu to vai to, bet vajag drosmi, lai to tiešām pamēģinātu. Tā es vienā vasarā, kad visus darbiņus biju sadarījusi, apsēdos pie datora un sāku rakstīt. Pirms tam visu darba mūžu biju rakstījusi nopratināšanas protokolus, kur divdabja teicienus nelieto. Tā es sāku un pēc vairākām stundām secināju, ka man šī lietiņa vareni patīk.»
Liela nozīme rakstīšanas procesā ir arī tam, ko autors caur stāstu cenšas lasītājiem nodot. «Literārais talants ir daudziem, jautājums — vai tev ir ko teikt?
Sākot ar vārdiem un beidzot ar gadiem
Viena no lietām, uz kuru, apbraukājot Latvijas bibliotēkas, sanākušos aicina Tukuma literāte, ir sava dzīvesstāsta piefiksēšana un nodošana nākamajām paaudzēm. Pat tad, ja klade 20 gadus mētāsies putekļos, kādā sarežģītākā dzīves brīdī tā kādam no pēcnācējiem var lieti noderēt. «Tā es sāku rakstīt, un tagad ir iznākusi jau mana astotā grāmata. Kā top detektīvromāni? Ir jābūt virstēmai, jautājumiem, par ko tu esi sadomājies, kas ir sasāpējušies, un tad, par to domājot, rodas sižets. Man ir milzīga pieredze, un no pieredzes ļoti daudz ko var paņemt, bet nav tā, ka es vienkārši pārrakstītu kādu krimināllietu. Esmu no tiem rakstniekiem, kuri ļoti trīsuļo par to, lai nenodarītu nevienam pāri un lai nesāpinātu nevienu. Saveidoju sižetu tā, lai varoņus nevarētu atpazīt. Kad rodas doma, ļoti daudz ir jāizfunktierē — sākot ar varoņu vārdiem, epizodēm un beidzot ar gadiem. Tā visa ir diezgan liela rēķināšana. Kur to visu rakstīsi? Es ieteiktu ņemt talkā tapeti. Ja tu iesi pasēdēt pie dīķa, datoru līdzi nepaņemsi. Vēl kaut ko štukosi, kaut ko padzēsīsi… Citi raksta kladītēs, bet es jums teikšu, ka vislabākā ir tapete. Kad rakstīsiet savu stāstu, nerakstiet uz kartona, rakstiet uz tapetēm!» padomu sniedza rakstniece.
«Mana mīlestība ir detektīvžanrs»
Ko mēs dzīvē ieraugām un kā mēs lietas saskatām? Mana mīlestība ir detektīvžanrs. Tas ir žanrs, kurā ir iespējams viss. Ir tikai viena lieta, kas detektīvžanrā nav iespējama, un tas ir atvērtais nobeigums. Visas versijas un noziegumi ir jāatrisina. Tur nekāds atvērtais nobeigums neiznāks. Nozieguma kriminālsižets vienmēr ir kutinājis cilvēku iztēli. Detektīvliteratūras galvenais pievilcības avots ir izmeklēšanas process, kurā lasītājs var just un domāt līdzi izmeklētājam. Detektīvliteratūrā ir iespējams viss — vēsturiskais detektīvs, fantastikas detektīvs, politiskais detektīvs, spriedzes, psiholoģiskais, apvērstais… Galvenais ir atcerēties, ka sižets nedrīkst būt pretrunā ar vispārpieņemtajām morāles normām. Autoram jābūt ar juridisko sapratni un morālo intuīciju.»
