Kādreiz Sabilē visur ir bijusi apbūve, taču, 1970. un 1980. gadi pilsētā bijuši diez gan kritiski, jo ļoti daudz ēkas tika nojauktas, lai cilvēkiem būtu iespēja vieglāk izbraukt ar mašīnām, nedomājot par pilsētas vizuālo tēlu. Un ne tikai tad, bet arī šodien daži cilvēki nedomā par pilsētvides vēsturisko vērtību saglabāšanu.
Tāpat Andi Alksniņu uztrauc tas, ka vēsturiskajām mājām iemītnieki nav centušies saglabāt vēsturiskos koka logus, bet ievietojuši plastmasas logus, kuriem ir daudz mazāka vērtība, nekā senajiem logiem. “Es saprotu mūsdienu energoefektivitātes nepieciešamību un tamlīdzīgi, bet arī vecos logus ir jāsargā, ko ļoti labi dara Kuldīga. Sabilē sākotnēji nebija izveidots aizsardzības statuss, kāds ir Kuldīgai, tāpēc šeit nav tāda kontrole, lai varētu nosargāt vecos galdniecības izstrādājumus un būvelementus,” stāsta Andis Alksniņš. Viens no vēsturisko koka logu nenosargāšanas iemesliem ir arī ugunsgrēki. Nodedzis pat viss Talsu ielas kvartāls paņemot sev līdzi ne tikai vēsturiski pievilcīgos koka logus, bet arī mājas. “Ap 1950. gadu daudz ēkas tika atjaunotas, tāpēc tās ir zaudējušas kultūrvēsturisko vērtību. Ieejot kāpņu telpā mēs zinām, ka tā ir padomju laikā būvēta, bet tās substance tomēr ir saglabājusies no 19. gadsimta, jo ēka ir krietni pārveidota,” teic Andis Alksniņš.
Pielabojot, atjaunojot un pārveidojot veco māju mūrus cilvēki radījuši daudz postījumus senajiem mūriem. “Padomju laikos uzvilka cementa apmetojumu, lai gan vēsturiski tur vienmēr ir bijis kaļķa apmetums. Cements vēsturiskajām ēkam ir bijusi ļoti liela nelaime. Arī centrā, ja kāds stūris mājai ir nodrupis, cilvēki ņem ar javu, jo to var viegli nopirkt veikalā un ķepē ciet, savukārt kaļķi ir grūtāk nopirkt,” stāsta Andis Alksniņš, kurš izklāsta arī būtisku atšķirību starp cementa un kaļķa apmetumu, proti, kaļķis labāk absorbē mitrumu, taču cements mitrumu uzsūc, tadējādi bojājot mājas mūrus.
Talsu ielas kvartālā atradās arī ēka, kura bijusi vienīgā dzīvojamā māja aptuveni 1870. gados ar tornīti uz jumta, taču padomju laikā tornītis tika nojaukts un jumta konstrukcijā ieliktas jaunas spāres. Andis Alksniņš, pamanot senā fotogrāfijā šo māju ar tornīti pastiprināti sācis interesēties, kas tas ir un kurai mājai tas reiz bijis. Mājas tagadējo saimnieku veiksmīgi izdevies atrast, tāpat arī senā tornīša kādreizējo atrašanās vietu. “Uzkāpjot augšā šīs mājas bēniņos, varēja redzēt, ka tieši tajā vietā, kur kādreiz bijis tornītis ir ieliktas spāres, kuras ir zāģētas jau gaterī, nevis apstrādātas ar cirvi,” stāsta Andis Alksniņš.
Ir arī sētas, kur cilvēki dzīvo tā, kā prot. Arī šajā jautājumā Andis Alksniņš ir atradis ideālu piemēru Sabilē starp daudzajām sētām. “Es domāju, ka šajā ēkā nav pat divu vienādu logu. Katrs ir veidojis kā prot, domājot tikai par savu konkrēto īpašumu un aizmirstot, ka mājas fasāde tomēr visiem ir vienota. Arī vēsturiskais bruģis vietām ir zudis, jo šeit rakta kanalizācija. Vizuālā identitāte paaugstinātos, ja atjaunotu bruģi,” ir pārliecināts arhitekts Andis Alksniņš.
Turpinot apskatīt vēsturiskos objektus Andis Alksniņš aizveda pārgājiena dalībniekus pie Sabiles parka strūklakas, kur kādreiz atradusies strūklaka ar mazu puisīti, kurš tur līdaku. Sabiles gids Māris Lācis, kurš arī piedalījās pārgājienā zināja stāstīt kādu nostātu par šo strūklaku. “Esot runāts, ka šī ir pilsēta, kurā nav neviens padomju slavinošs piemineklis. Kāds atbildējis – kā nav? Tas ir Ļenins bērnībā,” smej Māris Lācis. Tur pat, pie esošās strūklakas pavērās skats uz Sabiles tiltu, kas sabilniekiem jau vairākus gadus ir aktuāla tēma. Kādreiz tiltam bijis koka dēļu segums, jo, atšķirībā no mūsdienām, tam nebija tik liels slogs, pāri devies vien zirga pajūgs un gājēji. “Pirmais tilts bija ļoti skaists, žēl, ka nav saglabājies līdz mūsdienām. Vēlāk, Latvijas laikā, tiltam nojauca daudzos balstus un izveidoja divus vēsturiskus pirmās Latvijas dzelzsbetona balstus,” zina stāstīt Andis Alksniņš. Par cik šo tiltu ir plānots nojaukt, tad Andis Alksniņš ir iesaistījies Sabiles darba grupā par jauno tiltu. “Es vēlējos, lai Sabilē ir tilts, kas respektē vēsturisko vidi, kurā tas atrodas, jo mums jāskatās uz tiltu kā daļu no vecpilsētas. Tilts vienmēr ir bijis neatņemama vizuālā identitāte panorāmas skatam,” stāsta A. Alksniņš. Vēsturiskajiem tiltiem izsenis ir bijušas masīvas margas, un cilvēki, kas tās veidoja ir uzlikuši tādu kā zīmogu, ka vēsturiskam tiltam ir jābūt masīvam. “Tiltu būvē uz vismaz 100 gadiem, un mēs neviens sen jau vairs nebūsim, bet tilts te vēl stāvēs, līdz ar to tas ir jāuzbūvē tāds, lai nākamajām paaudzēm būtu prieks, ka mēs kaut ko tādu esam izdarījuši, tāpēc es no savas puses, kā aktīvists un kā arhitekts nedaudz iesaistos šajos procesos, lai mēs saņemtu pēc iespējas labāku risinājumu,” teic arhitekts.
Staigājot pa Sabili, Andis Alksniņš ne tikai zina pastāstīt, kā kas izskatījies agrāk, bet arī ieskicē savu vīziju, kā, pēc viņa domām, vajadzētu izskatīties dažādām Sabiles ieliņām, sētām un ēkām, lai tā būtu pievilcīga un piesaistītu vairāk pilsētas apmeklētājus.
Materiāls tapis ar Mediju atbalsta fonda finansējumu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild SIA “TV9 Pakalni”.
