Nedēļas nogalē aizvadītas pareizticīgo Lieldienas. Tie ir nozīmīgi svētki ukraiņiem, tāpēc tieši svētdien, 24. aprīlī, Talsos atvērts Ukraiņu kopienas centrs «Mрія» jeb «Sapnis». Katru piektdienu tajā būs iespēja rast atbildes un mierinājumu sarunās ar mācītāju, bet pavisam drīz centra durvis būs atvērtas ik dienu, lai ukraiņi varētu satikties gan savā starpā, gan ar vietējiem.
Centra atklāšana sākās ar Ukrainas himnu, un, to izpildot, asaras ritēja ne tikai ukraiņiem, kuri par savām mājām šobrīd uz laiku sauc Talsu novadu, bet arī kora «Vaiva» dalībniecēm. Šobrīd Talsu novadā patvērumu rod ap 110 ukraiņu bēgļu, un brīdī, kad viņi saņēmuši palīdzību ar mājvietu, pārtiku, apģērbu un citām pamatvajadzībām, Talsu novada pašvaldība un Talsu novada fonds saprata, ka nepieciešams kas vairāk — sarunās ar ukraiņiem izskanējis, ka viņiem nepieciešama kopā sanākšanas vieta. Centra atklāšanā gan pagaidām piedalījās pavisam neliela daļa ukraiņu ģimeņu.
«Mums ir jāsaprot tas, ko ukraiņi šobrīd pārdzīvo — ne visi ir gatavi tūlīt doties šeit. Bet esmu pārliecināta, ka jau drīz šis centrs piepildīsies ar sarunām, dzīvību un prieku,» saka Talsu novada fonda valdes priekšsēdētāja Iveta Rorbaha.
Kādas aktivitātes notiks centrā, tiks izlemts sarunās ar pašiem ukraiņiem. Bet galvenokārt «Mрія» plānota kā satikšanās vieta. Bēgļi Talsu novadā ieradušies no ļoti dažādām Ukrainas pilsētām, viņi savā starpā nav pazīstami, tāpēc jau atklāšanā varēja redzēt pirmo apmainīšanos ar tālruņa numuriem un dzirdēt ideju pavisam drīz tikties atkal kopīgā boršča vārīšanā.
Kā piedot par zvērībām dzimtenē
Ukraiņu kopienas centrs izveidots Kalna ielā — telpās, kur agrāk atradās Talsu biznesa inkubators. Idejas autori meklēs iespēju, lai centra durvis būtu atvērtas katru dienu. Bet pagaidām zināms, ka katru piektdienu vairākas stundas ar ukraiņiem tiksies mācītājs Ainārs Kostanda. Viņš atklāj, ka pirmie sāpīgie jautājumi izskanēja jau atklāšanas dienā. Piemēram, pareizticīgajiem ļoti svarīga ir piedošana, bet ukraiņi šobrīd nesaprot, kā vispār ir iespējams piedot to, kas šobrīd posta viņu mājas un dzimteni. Centrā izveidota neliela lūgšanu telpa, un svētdien tajā bija iespēja vienoties kopējā lūgšanā, aizdegt svecīti par bojā gājušajiem un dzīvajiem, kā arī Lieldienās saņemt Svēto Vakarēdienu.
/Foto: Terēze Matisone/
Sapnis ir ievainots, bet dzīvos
Centra atvēršanā jau iesaistījušies vairāki brīvprātīgie. Talsu novada fonda valdes priekšsēdētāja atzīst, ka atsaucība un vēlme palīdzēt ir apbrīnojama. «Un es domāju, ka tas mums dod spēku un notur grūtos brīžos, tāpēc varam dot labāko, kas mums ir,» teic Iveta Rorbaha. Viena no brīvprātīgajām ir ukrainiete Orisja Urtāne-Gajevska, kura Latvijā dzīvo jau 40 gadus. Viņa atklāj, ka centra nosaukums tapis, iedvesmojoties no pasaulē lielākās lidmašīnas «Mрія», kas tika iznīcināta Krievijas uzbrukuma laikā. «Dažas dienas pēc uzbrukuma tika paziņots, ka izdevās iedarbināt tās motoru un lidmašīna ir dzīva. Tāpēc tīri simboliski man ienāca prātā, ka arī mums nosaukums varētu būt «Mрія». Sapnis nav nogalināts — tas ir ievainots, bet dzīvos. Un katram Ukrainas cilvēkam ir sapnis atgriezties mājās, jo tur gaida tuvinieki, zeme un dzimtene,» aizkustinoši saka Orisja.
Nepieciešama spēka un atbalsta vieta
Olena Talsu novadā patvērumu rod jau no 13. marta. Ukraiņu kopienas centra atklāšanā viņa atzīst, ka par šādu uzņemšanu Latvijā ir ļoti silti ap sirdi. «Jūs dodat spēku cīnīties tālāk, labāk adaptēties šeit, jaunajos apstākļos, un nonākt tuvāk uzvarai,» saka Olena. Ar asarām acīs viņa atklāj, ka ir ļoti pateicīga par palīdzību, sākot no praktiskām lietām līdz braucienam uz jūru. «Ukrainā ir divas jūras, bet jūsējā ir sāļāka — es pat pagaršoju ūdeni,» atceras ukrainiete.
Uzrunājot ukrainieti Natāliju, ko viņai nozīmē centra izveide, pārsteidz viņas 11 gadus vecais dēls, kurš pirmais uzsāk sarunu un enerģiski teic, ka viņu pārsteidz latviešu labsirdība un rūpes. «Ļoti patīkami, ka mūsu labā to visu dara! Nekad neko tādu negaidīju,» saka Mihailo. Tam piekrīt arī viņa mamma, bilstot, ka ukraiņiem šobrīd nepieciešama spēka un atbalsta vieta, kā arī draudzīgs plecs. «Vieta, kur satikties ar saviem tautiešiem, parunāt un atbalstīt citam citu šajā laikā. Jā, Latvija nav mūsu zeme, bet šeit visi cenšas tā, lai mēs justos kā mājās,» atzīst Natālija. Abi Latvijā jūtas drošībā, taču ļoti pārdzīvo par tuviniekiem un tēti, kurš Harkivā, kas šobrīd piedzīvo uzbrukumus, palicis strādāt kā brīvprātīgais. «Viņi mūs nekad neuzvarēs, jo mums ir stipri gan cilvēki, gan valsts!» pārliecinoši saka vienpadsmitgadīgais Mihailo.
