Ar vienu kāju hokeja laukumā jau kopš mazotnes

Ar vienu kāju hokeja laukumā jau kopš mazotnes

Toms Prokopovičs bērnību pavadījis Talsos. Tur arī viņš uzsāka pamatskolas un hokeja gaitas. Pēc 7. klases jaunietis ar ģimenes atbalstu lēma par labu dzīvesvietas maiņai uz Kurzemes ostas pilsētu — Ventspili, kur savas gaitas turpināja attīstīt «HK Venta 2002» sastāvā. Šobrīd jau otro sezonu Toms aizvada Vācijā, «Chemnitz Crashers Eishockey» klubā, ik pa brīdim atgriežoties dzimtajā pilsētā, lai apciemotu ģimeni.

— Kā sākās tava mīlestība pret hokeju? Cik gadu vecumā pirmo reizi uzkāpi uz ledus?
— Mana patika pret hokeju sākās jau no brīža, kad mani pirmo reizi trīs gadu vecumā vectēvs aizveda uz hokeja treniņu pie Imanta Ziediņa. Pirmajā gadā pie iesācējiem man īsti neiepatikās, bet

pēc gada vecāki nolēma mēģināt vēlreiz, un tad arī aizsākās šī mīlestība pret hokeju.

— 14 gadu vecumā savas gaitas turpināji «HK Venta 2002» komandā. Kas bija galvenā motivācija doties vienam dzīvot atsevišķi no ģimenes un spēlēt jau profesionālākā līmenī? Kā to uztvēra tava ģimene un cik lielu atbalstu izjuti?

— Galvenā motivācija joprojām bija konkrētais sporta veids un izaugsme tajā, jo Talsos mana vecuma komandas nebija. Pirms iestāšanās jaunajā komandā, divus gadus mani vadāja uz treniņiem un spēlēm uz Ventspili. Bez ģimenes atbalsta neviens sportists nevar izaugt, un mana ģimene vienmēr mani ir atbalstījusi. Esmu ļoti pateicīgs viņiem par to!

— Kāda bija tava recepte mācību un sporta līdzsvarošanai?
— Ar mācībām Talsos man problēmu nebija, jo treniņi bija vakaros, bet, braukājot uz treniņiem Ventspilī, bija nedaudz grūtāk. Dažreiz sanāca mācīties mašīnā, braucot mājās no treniņiem, bet arī šajā jautājumā jāsaka liels paldies manai klases audzinātājai Sarmītei Popenai, kura vienmēr saprata un atbalstīja mani. Ventspilī man nedaudz paveicās, jo vienā klasē bijām četri hokejisti un arī treneris Miks Golubovičs katru mēnesi prasīja sekmju izrakstus. Vēlme spēlēt hokeju bija tik liela, ka neatkarīgi — patīk vai ne, bija jāpieslēdzas arī skolai, jo

puiši ar sliktām atzīmēm uz spēlēm netika.

— 2019. gada rudenī pievienojies «Chemnitz Crashers Eishockey» klubam Vācijā, kurā spēlē arī šobrīd. Kāds bija tavs ceļš līdz tam un kāds bija tavs sniegums pērnajā sezonā?
— Ceļš līdz tam nebija viegls, jo bija jābrauc atrādīt savas spējas hokeja laukumā kopā ar citiem sava vecuma vienaudžiem no dažādām valstīm. Kopumā sezona bija izdevusies un savi mazie uzstādītie mērķi tika sasniegti, bet sezonas gaidītākais brīdis playoffi tika atcelti sakarā ar notiekošo pasaulē.

— Apraksti brīdi, kad uzzināji, ka esi pieņemts komandā? Vai bija viegli izlemt par labu lēmumam pārvākties uz Vāciju?
— Par to, ka tiku uzņemts komandā, uzzināju pēc testiem uz ledus, kā arī atlētiskajiem testiem. Biju priecīgs, taču tā pa īstam to aptvēru tikai 2019. gada vasarā, kad ar vecākiem braucu parakstīt līgumu uz Vāciju. Man bija viegli izlemt par pārvākšanos, jo uzskatīju, ka tur ir skaidrāka hokeja piramīda ar lielākām izaugsmes iespējām.

— Kā izskatās tipiska tava darba nedēļa? Vai katru dienu ir noteikta rutīna?
— Sezonas laikā mums brīvdienu principā nav, jo katru dienu ir divi līdz trīs treniņi un nedēļas nogalē — spēles. Es to nesauktu gluži par rutīnu, jo treniņi katru dienu ir dažādos laikos un katru otro nedēļu ir izbraukumu spēles uz citām Vācijas pilsētām.

— Ko uzskati par savu līdz šim lielāko sasniegumu?
— Manuprāt, pašreiz vēl neko lielu neesmu sasniedzis, bet, ja man jāizvēlas no visiem notikumiem, tad noteikti tikšana Vācijas klubā un čempionu tituls ar «HK Venta 2002» 2019. gada sezonā ir līdz šim mans lielākais sasniegums.

— Vai esi arī vēlējies atmest hokejam ar roku un beigt savu karjeru vai pāriet uz citu sporta veidu?
— Jāatzīst, ka nē, tāda doma man prātā nākusi nav. Ir, protams, bijušas idejas pamēģināt paralēli ko jaunu, piemēram, kādu cīņas sporta veidu, bet atmest hokejam ar roku neesmu vēlējies, domāju, ka arī nekad neveikšu soli par labu šādai izvēlei.

— Kādas ir tavas sezonas laikā gūtās smagākās traumas?
— Līdz šim smagākā trauma ir bijusi tikai lauzta roka vai kāds smadzeņu satricinājums, bet ar tādu tiešām nopietnu savainojumu, par laimi, man nav nācies saskarties.

— Kā izmainījās tava ikdiena pērnā gada martā un kādu ietekmi vīruss atstājis tavā profesionālajā darbībā?
— Uz kādu brīdi viss šķita tiešām bēdīgi, jo tika atņemta sirdslieta, kura mani dara laimīgu. Taču pamazām individuāli atsāku trenēties, un nu jau viss pamazām ir atgriezies vecajās sliedēs. Vairāk teiktu, ka vīruss man palīdzēja sakārtot domas un palikt mentāli stiprākam.

— Kur redzi sevi nākamajos piecos gados? Vēl joprojām turpināsi spēlēt vai, iespējams, tavs mērķis ir kļūt par mentoru?
— Pēc pieciem gadiem es noteikti joprojām spēlēšu, domāju, ka pat pēc desmit gadiem vēl varēsiet mani redzēt uz ledus, bet neesmu vēl saskāries ar domu kļūt par mentoru, drīzāk ir doma kļūt par hokeja treneri.