Latvijā desmitajai daļai iedzīvotāju ir noteikta invaliditāte. Valsts no budžeta maksā invaliditātes pensijas. Vienlaikus ir noteikti arī citi sociālā atbalsta veidi, papildu atspaids ir dažādi atvieglojumi. Arī pašvaldības var noteikt īpaši atbalstāmo iedzīvotāju grupas, tostarp personas ar invaliditāti, taču, neskatoties uz to, nākas sastapties ar problēmsituācijām, kad noteikumi paredz punktus, kuri jāpilda, nerēķinoties ar reālās situācijas sarežģītību. Liekot galvas kopā un sadarbojoties, tomēr risinājumi jārod.
Ar «Talsu Vēstīm» sazinājās Inese Dragūne, kura ir atbalsta persona lēmumu pieņemšanā cilvēkiem ar garīgās attīstības un smagiem psihiskiem traucējumiem. Viņa neslēpj bažas par kādu pāri Talsu novadā, kurā abiem laulātajiem ir garīga rakstura saslimšanas, bet viņiem līdz gada beigām ir jāatstāj sociālais dzīvoklis, kurā līdz šim dzīvots. Pāris kā ģimene vairs materiālajā ziņā neatbilst mazaizsargātas ģimenes statusam. Rodas jautājums, ko darīt tālāk?
Noteikumi ir noteikumi, bet…
Ar šīs ģimenes vīrieti Inese Dragūne kā atbalsta persona lēmumu pieņemšanā strādā jau četrus gadus, sakot, ka šis cilvēks ir labi iekļāvies sabiedrībā, neraugoties uz to, ka viņam ir ļoti smagas saslimšanas un viņš ir analfabēts.
«Šim vīrietim ir milzīgs gribasspēks. Viņš sastapa savu otro pusi, kura dzīvoja kaimiņos sociālajā dzīvoklī. Savukārt šī sieviete palika bez abiem vecākiem, kas par viņu bija uzņēmušies rūpes, tāpēc viņa saņem apgādnieku zaudējuma naudu. Un tas fakts, ka abi salaulājās, kopā izvērsis situāciju, ka tagad viņiem ir jāpamet sociālais dzīvoklis, jo nav vairs nepieciešamā maznodrošinātās ģimenes statusa.
Mēs pārsūdzējām šo lēmumu. Mums Rīgā atrada advokātu, kā rezultātā šo līgumu pagarināja līdz gada beigām. Bet ko tas dod? Tagad sanāk tā — sievietei būtu jāatsakās no šī apgādnieku zaudējuma pabalsta, lai ģimenei būtu nepieciešamais maznodrošinātas ģimenes statuss un varētu palikt dzīvoklī. Ja viņi būtu pensionēts pāris, tad palikt varētu. Tāda atkāpe ir, bet — kā ir cilvēkiem ar šādu invaliditāti?» pārdomas pauž I. Dragūne.
Kamēr finanšu disciplīna, tikmēr viss ir labi
Sarunā Inese teic, ka negrib mest akmeni pašvaldības virzienā, bet aktualizēt šādu problēmu pēc būtības, jo ne reizi vien dzirdēts arī tas, ka cilvēks ar invaliditāti nestrādā, kaut arī to varētu un gribētu darīt, jo līdz ar algu baidās pazaudēt maznodrošinātas vai trūcīgas personas statusu un iespēju dzīvot sociālajā vai pašvaldībai piederošā īres dzīvoklī. Viņš grib izlauzties no mazturības, bet to nevar, jo apzinās, ka, sākot strādāt, nespēs samaksāt maksājumus privātos dzīvokļos.
«Es neesmu jurists, bet atbalsta persona un saprotu, ka saistības ar privātiem dzīvokļu izīrētājiem šis konkrētais pāris izpildīt diez vai var. Kāds varbūt var, kāds nevar. Privātajos dzīvokļos ir arī lielas drošības naudas iemaksas un dzīvošana ir stipri dārgāka,»
klāsta I. Dragūne, kura šo pāri un arī citus invalīdus atbalsta dokumentu sagatavošanā, kur ļoti noder iepriekšējā darba pieredze pašvaldības darbā bāriņtiesā.
Līdz šim viņa centusies izskaidrot, ka valsts un pašvaldība atbalsta cilvēkus ar noteiktiem likumiem, bet, piemēram, šajā gadījumā sociālā drošība šiem cilvēkiem sašķeļ atbalstu, jo «sociālajā drošībā mūsu valstī ir iekļauti gan VSAA pakalpojumi, gan sociālie pakalpojumi. Un šie konkrētie cilvēki ļoti labi, pateicoties pašvaldībai, sociālajam dienestam, sociāliem pakalpojumiem, ir integrējušies tieši šajā sociālajā mājā,» komentē I. Dragūne, minot, ka viņiem finanšpratība ir tik daudz, ka pāris spēj nopirkt pārtiku, samaksāt par telefona un interneta pakalpojumiem, jo viņiem tie ir ļoti svarīgi.
«Maksājumi tiek veikti korekti un bez parādiem. Ja es kā atbalsta persona paietu malā, tad ietu bēdīgi. Kamēr finanšu disciplīna ir blakus un es motivēju, tikmēr viss ir labi. Kad man pašvaldībā prasa, kur viņiem paliek pārējā nauda, tad gribas to jautāt ikvienam — kur paliek mūsu nauda?»
bilst I. Dragūne.
Viņa aktualizē, ka šie cilvēki vēl bez maksājumu veikšanas nopērk kaut ko no tehnikas, pārtiku un visu pārējo, ko pērk citi cilvēki. «Jā, ciparu sistēmu viņi tik ļoti nesaprot un nopērk gaļu varbūt ne par pieciem, bet 15 eiro. Jā, pirkumi varbūt kādreiz ir muļķīgi, bet vai tā nav arī veseliem cilvēkiem?» jautā Inese.
Vieta, ko saukt par savām mājām
Problēma, viņasprāt, slēpjas faktā, ka dzīvokļa jautājumā ir pavisam citādas līguma attiecības, un tas nav tas pats, kas nopirkt telefonu. Inese nopūšas, sakot, ka risinājumu pagaidām neredz. «Uz ielas izmest šādus cilvēkus, protams, nevar un to nedarīs, bet viņi grib vietu, ko saukt par savām mājām. Un nenoliegšu, ka sabiedrībā dzirdu nicinošas replikas, piemēram, ko tad tādiem «muļķiem» vispār vajag? Kāpēc jāprecas? Kāpēc viņiem vispār vajag dzīvokli?» atklāj I. Dragūne.
Lūdzot pāri raksturot, viņa atbild, ka abi ir labdabīgi un čakli ļaudis, kuri no darba nebaidās. Viņi dara sev uzticēto centīgi, tikai svarīgi, ka parāda, kas jādara. Pāris kopā ar Inesi vienojies par iespējas izmantošanu, ka ar mūsu laikraksta palīdzību varētu uzrunāt kādus līdzcilvēkus, kuri var piedāvāt kādas dzīvošanas iespējas, tāpēc lūgums sazināties ar Inesi, zvanot uz 22725380.
Pašvaldība sniedz atbalstu likumu un saistošo noteikumu ietvaros
Sazinoties ar Talsu novada Dzīvokļu komisijas priekšsēdētāju Jolantu Ivanovu, viņa pastāsta, ka pašvaldība sniedz palīdzību tikai tādās situācijās, kas attiecas uz cilvēka atbalsta saistošajiem noteikumiem un likumu «Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā».
«Ja pēc izvērtējuma nevaram atrast atbilstību konkrētiem punktiem, lai mēs varētu pagarināt īres līgumu, komisija, savlaicīgi brīdinot, iedod vēl gadu, kura laikā ir jāsameklē cita dzīvesvieta. Atsevišķos gadījumos komisija vērtē iespēju vēl piešķirt papildu sešus mēnešus, bet svarīgi, ka cilvēks tos izmanto, mērķtiecīgi meklējot jauno dzīvesvietu. Šādos gadījumos mēs lūdzam iesaistīties ar sociālo dienestu, kura darbinieki palīdz konkrētam cilvēkam atrast kādas iespējas pie privātiem dzīvokļu izīrētājiem. Ja pašvaldība varētu pagarināt īres līgumu, tad to arī darītu un nebūtu līdzīgu situāciju, bet diemžēl kādas personas neatbilst noteikumiem.
Šie saistošie noteikumi nosaka kategorijas, kuras var īrēt pašvaldības dzīvokļus un kuras sociālos. Sociālajiem dzīvokļiem ir strikti un daudz specifiskāki nosacījumi. Protams, gada laikā konkrēto cilvēku dzīves situācija atkal var mainīties, kā rezultātā mēs varam pagarināt līgumu. Cilvēcīgi mēs izprotam situāciju un problēmas, nākot pretī, cik varam, bet mēs nedrīkstam pārkāpt saistošos noteikumus,» paskaidro J. Ivanova.
Jautāta par to, vai personām ar garīga rakstura saslimšanām iespējas pie privātām personām īrēt dzīvokli nav stipri ierobežotas, Jolanta Ivanova pauž, ka līdz šim ar tādu problēmu nav sastapusies, minot, ka tieši tādēļ ir šī piesaistītā atbalsta persona, kura ir blakus un palīdz, kā arī uzņemas atbildību uzraudzīt, vai visi maksājumi ir regulāri nomaksāti.
«Principā jau katram dzīvokļa vai mājas privātajam izīrētājam svarīgi ir tikai tas, ka cilvēks regulāri maksā maksājumus un uztur dzīvokli kārtībā. Tādējādi ir šī piesaistītā atbalsta persona un arī sociālā dienesta pārstāvji, kuri pieslēdzas šādās situācijās, palīdz un atbalsta. Tas notiek neatkarīgi no tā, vai tas ir pašvaldības dzīvoklis vai privātais. Manuprāt, šie konkrētie cilvēki ir jāiedrošina, ka viss būs kārtībā, vienkārši mainās izīrētāji. Svarīgi, ka viņiem nav baiļu. Iespējams, ka privātais izīrētājs dod arī iespēju izpirkt konkrēto dzīvokli.
Es arī iesaku ielūkoties pašvaldības dzīvokļu izsolēs, kas ir iespēja tikt pašiem pie sava īpašuma, ko uzturēt un par ko rūpēties. Jā, varbūt kādam bijušas situācijas, kad īpašnieks negrib slēgt īres līgumu, jo cilvēks ir ar garīgu saslimšanu, bet noteikti vienā «maisā» visus gadījumus nevaram mest. Šis konkrētais pāris prot uzturēt dzīvokli kārtībā, un man nav informācijas, ka viņi, piemēram, neievērotu uguns drošības noteikumus un sanitāro tīrību. Ar viņiem kā īrniekiem mums nekad nav bijušas problēmas,» paskaidro J. Ivanova.
Talsu novada Sociālā dienesta Sociālās palīdzības nodaļas vadītāja Tatjana Kuzmuka, kura ir arī Dzīvokļu komisijas sastāvā, par šo pāri zina sacīt, ka viņi ir adekvāti ļaudis. Sociālie darbinieki runājuši ar viņiem, kā rezultātā pāris bijis motivēts meklēt jaunu dzīvesvietu.
«Vienmēr ir meklēts risinājums, un nekad cilvēki nav izlikti uz ielas. Šie nav institūciju cilvēki un spēj par sevi parūpēties. Viņi saprot, ka ir jāmaksā rēķini un pēc sarunām bija pat gatavi meklēt dzīvesvietu ar izpirkšanas iespējām. Mūsu darbinieki iesaistās, ja cilvēks sadarbojas. Mums ir bijuši gadījumi, kad runājam ar izīrētāju un sakām, ka konkrētie cilvēki ir mūsu klienti, kas arī savā ziņā ir drošības garants. No mūsu puses viss tiek darīts, mēs atbalstām šādās situācijās un aktīvi iesaistāmies,»
skaidro T. Kuzmuka.
#SIF_MAF2023
