Psihiatrs/narkologs Evita Kārkliņa intervijas laikā atklāj vairākus šokējošus faktus, piemēram, par bērniem, kuri jau no ļoti maza vecuma smēķē, dzer un lieto narkotiskās vielas. Par jauniešiem, kuri nespēj tikt galā ar ikdienas dzīvi un kuriem trūkst pamata aprūpes prasmju. Par to, cik ārkārtīgi nepieciešams veikt izmaiņas Alkoholisko dzērienu aprites likumā, lai situācija mūsu valstī beidzot sāktu kaut vai pamazām, bet uzlaboties.
— Pašlaik norit aktīvs darbs, lai ieviestu izmaiņas Alkoholisko dzērienu aprites likumā un Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā. Iecerēts stingrāk ierobežot alkoholisko dzērienu iegādi un to reklamēšanu. Kā tu uz to raugies — vai šādas izmaiņas ir vajadzīgas un vai tās dos rezultātus?
— Izmaiņas noteikti ir nepieciešamas. Daļai priekšlikumu piekrītu pavisam noteikti, bet par daļu no tiem vēl varētu diskutēt. Pavisam noteikti nepieciešams palielināt vecumu, no kura alkoholiskos dzērienus var iegādāties, vēlams, no 21 gada vecuma. Mūsu smadzenes nobriest aptuveni 25 gadu vecumā. Tas, ko redzu, strādājot narkoloģijā, tajā skaitā ar pusaudžiem, — uz ārstēšanos nonāk vidēji 15—16 gadu vecumā, bet lieto alkoholu jau no 12, 13 gadu vecuma, bet prāts viņam joprojām ir kā 12, 13 gadus vecam bērnam. Viņš ir sabeidzis savu smadzeņu darbību, uztvere ir mainījusies, pēc rakstura ir rupjš un nelīdzestīgs, vienaldzīgs. Pēc gadiem desmit šī persona aizvien būs ar to pašu domāšanu un nespēs pieņemt loģiskus lēmumus pie nosacījuma, ja lietošana turpinās. Ja tiks palielināts vecuma ierobežojums alkohola lietošanai, varētu cerēt, ka tad jaunieši sāks to lietot vismaz nedaudz vēlāk. Tas, ko es kā speciālists redzu slimnīcās — situācija ir drastiska —, bet sabiedrība to neredz.
Protams, pusaudži tāpat lietos alkoholu, jo viņi testē robežas un izzina šo pasauli. Lielākais konflikts varētu rasties vecumposmā no 18 līdz 20 vai 21 gadam (atkarīgs, par kādu vecumu tiks izlemts), viņi droši izjutīs netaisnību.
Noteikti atbalstu reklāmu ierobežošanu, lai alkohols netiktu tik ļoti popularizēts, jo to var redzēt visur — radio, TV, internetā, uz ielas! Jo sevišķi, ja persona ir atturības periodā, bet šīs reklāmas tikai kairina.
Ir jādomā, kā panākt, lai alkoholu varētu tirgot tikai specializētos veikalos. Vismaz stipros alkoholiskos dzērienus noteikti nevajadzētu pārdot ikkatrā pārtikas veikalā un degvielas uzpildes stacijā. Cik esmu novērojusi, vislielākais kaitējums ir tieši no stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, bet jebkurš alkohols ir kaitīgs organismam un smadzeņu darbībai arī mazās devās. Skaidrs, ka šis jautājums varētu būt visgrūtāk pieņemamais, jo vistiešākajā veidā ietekmētu uzņēmējdarbību, bet mums kā valstij ir jāpieņem lēmums, kas ir mūsu prioritāte. Pieredze Skandināvijas valstīs pierāda, ka šāda pieeja strādā.
— Tajā pašā laikā — gan jau būs cilvēki, kuriem jauni ierobežojumi neko nemainīs.
— Jā, atkarīgajiem. Izmaiņas vairāk sniegs rezultātu, lūkojoties nākotnes kontekstā.
Protams, ka atkarību jautājums pašā saknē sākas ģimenē. Ir jāsāk ar vecākiem. Nevar prasīt no pusaudža atturību, ja paši vecāki dzer un viņiem tā ir norma. Tāpat riska grupā ir bērni, kas auguši viena vecāka ģimenē, kā arī bērni, kuriem bijuši izteikti galvas smadzeņu bojājumi, fiziskas un psihiskas traumas, un mātes, kuras lietojušas grūtniecības laikā.
— Biedējošs ir tevis sacītais par to, ka alkoholiķu smadzenes nobriest krietni vēlāk vai nepilnvērtīgi, jo tad nākas aizdomāties, kādi cilvēki mums ir apkārt…
— Jā, lietojot alkoholu agrīni un ilgstoši, smadzenes pilnvērtīgi nenobriest, neattīstās augstākās smadzeņu funkcijas un cilvēks kļūst notrulināts, un šādu cilvēku ir ļoti daudz, un liela daļa jau nemaz nenonāk līdz speciālistiem pēc palīdzības. Daļa spēj iekļauties sabiedrībā, un reizēm mēs pat to nemaz nepamanām, protams, ar izņēmumiem. Laika gaitā, regulāri lietojot alkoholu, aptuveni 40—50 gadu vecumā viņi nonāk slimnīcās un sāk ārstēties, bet pēdējā laikā jau ap 30 gadu vecumu. Šādi pieaugušie attieksmes ziņā ir kā pusaudži, kuru uzvedību izmainīt ir ļoti grūti vai, retos gadījumos, neiespējami.
— Mūsu sabiedrība ir ļoti toleranti ne tikai pret vardarbību ģimenēs, bet arī pret alkoholiķiem, alkoholiķiem—vecākiem.
— Lai tas mainītos, manuprāt, ir jāmainās paaudzēm. Mēs, jaunā paaudze, esam tie, kuri var sākt ieviest šīs pārmaiņas, nepievērt acis uz šādiem gadījumiem un ziņot. Sabiedrībā valda nepamatota stigma, ka labāk ir neziņot, jo citādi vecākiem atņems bērnu. Nē! Lielāks posts būs, ja bērni uzaugs vidē, kur vecāki ir alkoholiķi un šo iemācīto uzvedību nodos saviem bērniem. Diemžēl būtisku lomu tajā, vai šādu vecāku bērns pēc tam būs vai nebūs alkoholiķis, lielā mērā nosaka gēni. Papildus būtisku lomu spēlē tas, kādā vidē viņš ir uzaudzis un vai viņš spēs izvēlēties citādāku dzīvi un pateikt alkoholam — nē!
— Lai šis bērns spētu pateikt «nē» alkoholam un lai viņš vispār saprastu, ka alkoholisms nav norma, būtisku lomu spēlē arī tas, vai par alkoholismu un cita veida atkarībām stāsta un māca arī skolās?
— Pavisam noteikti. Sākumskolās tām vajadzētu būt audzinātājām, skolu psihologiem un ieskicēt zināšanas par šīm tēmām ar uzskates un informatīviem materiāliem, jo nereti bērni nezina, ka atkarības nav pareiza un normāla rīcība. Ja viņiem nav informācijas, tad viņi domā, ka tas ir forši, tas dod labu pašsajūtu, esi atvērtāks un priecīgāks, un ir laipnāki vecāki mājās. Bet viņi nezina, kādas sekas tas rada, kādas ir negatīvās puses.
— Kāda ir tava pieredze darbā ar atkarīgajiem jauniešiem?
— Slimnīcā «Ģintermuiža» agrāk strādāju ar pusaudžiem no 12 līdz 18 gadu vecumam. Pašlaik tur ir 30 dienu stacionāra programma — Pusaudžu narkoloģiskās motivācijas programma. Vienlaicīgi tiek uzņemti pieci, seši pusaudži ar narkologa nosūtījumu vai Bāriņtiesas lēmumu. Lielākoties šiem jauniešiem ir atkarības no narkotiskajām vielām, alkohols nereti ir kā blakus produkts. Ar viņiem ikdienā strādā mentors, psihologs, narkologs, atkarību profilakses speciālisti. Programmas efektivitāte ir atkarīga no paša pusaudža motivācijas mainīt savu uzvedību un paradumus, speciālistu kompetences un zināšanām, empātijas un mājās esošā atbalsta, kas bieži ir nepietiekams.
Laikā, kad strādāju «Ģintermuižā» un uzklausīju šo jauniešu stāstus, ir saprotams, kāpēc viņi lieto attiecīgās vielas un ir nokļuvuši atkarību gūstā. Ir daudz iemeslu, bet bieži tas ir tāpēc, ka lieto arī viņu vecāki un jaunieši jūtas atstumti; ir bieža dzīvesvietas maiņa — audžuģimenes, krīžu centri, bērnu nami, vecāks/i atrodas ieslodzījumā vai ārzemēs, un pusaudzim tas ir grūti, jo viņam ikdienā vajag piederības sajūtu — savus draugus, savu kopienu, mīlestību. Šādi jaunieši neiegūto ģimenē atrod vielu lietotāju kompānijās un var viegli aizmirsties un nejust skumjas. Atkarību izraisošās vielas lieto, lai izdzēstu kaut ko nevēlamu sevī.
— Kā ir ar pieaugušajiem, kuri visbiežāk kļūst par atkarīgajiem, un kādi ir populārākie iemesli?
— Viens segments ir tie, kuri ir atkarīgie jau kopš pusaudžu gadiem un to turpina arī pieauguša cilvēka vecumā — ieslodzīti savā ķermenī. Savukārt tiem, kuri kļūst atkarīgi pieauguša cilvēka vecumā, vidēji ap 30—40 gadu vecumu, piemēram, vīriešiem, tas tipiski ir dažādu dzīves problēmu, izaicinājumu gadījumos, nespēj atrast partneri, darba vai tuva cilvēka zaudējums, stress darbā, tāds parādās arī mājās, jo sieva sāk pieprasīt aizvien vairāk, arī bērni prasa lielu uzmanību, un vīrietis ar to nespēj tikt galā. Sākas neliela iedzeršana, piemēram, viens aliņš vakarā, līdz apjoms pieaug, un tad sāk lietot stiprākus dzērienus, līdz rodas vajadzība no rīta salāpīties. Tad pazūd bremzes, sākas pureklis, un viņi nāk uz slimnīcu skaloties. Sievietēm iemesli līdzīgi, bet vairumā tās ir augstās prasības kā mājās, tā darbā un nav atbalsta no ģimenes puses. Un tiem, kuri ir kļuvuši par atkarīgajiem, iemeslu dzeršanai nevajag. Turklāt viņi praktiski nekad neuzskatīs, ka ir vainīgi pie sava alkoholisma, iemesls būs cits cilvēks un apstākļi, nevis paša lēmumi.
— Kā tev šķiet pēc savas pieredzes un novērojumiem, vai daudzi atkarīgie izkļūst no atkarību valgiem un pārstāj lietot?
— Piemēram, pēc Minesotas programmas, kas, manuprāt, ir ļoti efektīva, aptuveni divas trešdaļas pārtrauc lietošanu vai spēj to kontrolēt, kas netraucē pildīt sociālās funkcijas un lomu ģimenē, diemžēl atlikusī trešdaļa pacientu atsāk lietot tuvākā gada laikā, pa kādam jau uzreiz tajā pašā dienā, kad programmu pabeidz. Te svarīgi uzsvērt, ka arī šajā programmā pacientam ir jābūt motivētam mainīt uzvedību un ģimenei ir jāārstējas līdzi. Papildus būtiski ir turpināt sadarboties ar narkologu un apmeklēt AA sapulces jeb anonīmos alkoholiķus.
— Mani šokēja ziņa, kas salīdzinoši nesen bija lasāma portālā www.lsm.lv, kur ārste stāstīja par savu pacientu — atkarīgo, kurš ir desmit gadus vecs.
— Diemžēl ir bērni, kuri intensīvi smēķē jau no sešu gadu vecuma, lieto alkoholu no astoņu gadu vecuma, narkotikas — no desmit gadiem. Tā ir realitāte. Tie, kuri nestrādā slimnīcās, pat nenojauš, ar ko mēs saskaramies. Neviens par to negrib runāt. Esmu gatava par to runāt un stāstīt, jo sabiedrībai tas ir jāzina.
— Kam vecākiem būtu jāpievērš uzmanība, lai zinātu, ka bērns ir sācis lietot alkoholu vai narkotiskās vielas?
— Ir jāvēro, vai nav mainījusies bērna uzvedība — kļūst atvērtāki un brīvāki nekā pirms tam vai gluži otrādi — neuzmanīgāki, noslēgtāki, trauksmaināki, agresīvāki. Tāpat arī var mainīties līdzšinējie paradumi — sāk biežāk prasīt iziet ārā kopā ar draugiem, sāk prasīt vairāk naudas, istaba nekārtīgāka, nepievērš uzmanību savam izskatam.
Vecākiem ir būtiski nebaidīties runāt par šo vielu lietošanu, jo sevišķi, ja bērns pats sāk par to interesēties, tas noteikti ir jādara, nevis jāatliek uz vēlāku laiku. Ir opcija pieteikties uz konsultāciju pie narkologa.
— Kādas ir tipiskākās problēmas, ar kādām tagad vēršas pie tevis kā pie psihiatra?
— Vairumam pacientu ir depresija un trauksme, panikas lēkmes, pievienojas suicidālas domas, jo sevišķi — jauniešiem. Piemēram, jauniešiem uzsākot studijas — nav dzīves rūdījuma, kā tik galā ar ikdienas situācijām, kā parūpēties pašiem par sevi, gatavot ēst, mazgāt drēbes, rīkoties ar finansēm. Šo jauniešu vecāki ļoti bieži ir tie, kuri daudz laika pavada darbā un ārpus mājas, saviem bērniem neiemācot šīs pamata prasmes. Tā šis bērns, vēlāk — jaunietis, aug telefonā, un viss tiek pasniegts kā uz paplātes. Pieaug nespēja tikt galā ar mācībām. Mūsu paaudzi vecāki audzināja stingrāk, šīs prasmes iemācīja līdz 18 gadu vecumam un adaptēties tālāk bija krietni vieglāk. Traucējumu dēļ viņi nāk «ciemos» pie manis, prasot dažādus atbrīvojumus, medikamentus un pat invaliditātes grupas! Kad prasu jaunietim, vai viņš saprot, ko tas nozīmē, man atbild: «Jā, es labprāt gribu turpināt dzīvot pie mammas! Mamma par mani rūpējas un neliek man neko darīt. Es negribu mācīties!» Arī Covid pandēmija izsita no sliedēm, jo daudzi nespēja tikt galā ar to, ka atkal ir jāmācās klātienē, jāievēro grafiks un jāpanes konkrēta slodze. Taču uzsvēršu, ka šī ir tā jauniešu daļa, kura meklē palīdzību, kamēr citi ir spējīgi konkurēt mūsdienu pasaulē un dzīvo veselīgā vidē.
