Kādās sarunās ar draugiem ik pa laikam sanāk dzirdēt par viņu paziņu pulka paplašināšanos, un gadījumos, kad par kādu jauno runāšana ir vairākkārt, ieslēdzas izmeklētāja gars, kas grib rakt dziļāk. Tā sanāca arī šoreiz, kad uz sarunu tika aicināta Zane Kamma — talantīga Talsu floriste, savas jomas meistare. Viņa ir skolota lauku mājas saimniece un piecu bērnu mamma, kura ies kā viesulis pretī katrai netaisnībai, kas skar lielākus un mazākus ķiparus, dzīvniekus un vecos ļaudis.
Ja būtu jāizraugās īpaši Talsu ļaudis, kuri ir kādas sirdslietas entuziasti ar katru savas miesas šūnu, tad Zane Kamma pavisam noteikti būtu šo personu saraksta augšgalā. Kāpēc? Viņa ir ne tikai talantīga floriste, komunikabla, dzīvesgudra un humora pārpildīta novadniece ar analītisku prātu, bet arī cilvēks, pie kura gribas pieķerties, jo viņas mīlestība un sirds siltums pievelk kā magnēts. Zanei ir milzīga mammas sirds, kurā vietas ir visiem. Ar viņu ir, par ko runāt, pat tad, kad satiecies pirmo reizi.
Zani pazīst pēc darbiem
Katram darba veicējam ir savs «rokraksts», un Zanei pavisam noteikti! Lai gan viņa pašlaik pēc negadījuma darbā paņēmusi ilgāku atpūtu, ziedi no viņas dzīves nekur nav pazuduši. Zane vienmēr atsaucas uz aicinājumiem palīdzēt, un viņas veikumu nevar nenovērtēt. Tajā ir kaut kas īpašs un dabīgs. Iedot viņas rokā materiālus nozīmē laisties piedzīvojumā. Vienu gan meistarīte teic — gatavot pēc pašas gaumes un gaidīt, kad kāds to nopērk, tas laikam nav viņas garā, jo ilgo gadu darba pieredze parādījusi, ka ne vienmēr skaistumu novērtē. Viņa labprāt īsteno to, ko vēlas idejas pasūtītājs. Kā zina sacīt Zanes paziņas — viņa nekad neatsaka un savā darbā neskaita ne laiku, ne ieguldīto. Mūsu pusē ir līgavas, kas par Zanes veikumu floristikā nav saņēmušas cenrādi, jo viņai gribējies tās svētīt, vēlot visu to labāko skaistajā dzīves notikumā. Zane ir dāsna, un viss, kas ir viņai, vienmēr tiek dalīts.
Paaudžu pēctecība — kā dzīves misija
Saruna, kura nemanot aizrit trīsarpus stundu garumā, notiek viņas mājās — rūķu namiņā, kurā atnākusi dzīvot ar brīnišķīgu cilvēku svētību, kad nodedzis pašas mājoklis. Jā, tik tiešām — rūķu namiņā pašā Talsu sirdī, jo pēc savas būtības Zane esot visīstākā rūķene. Viss, kas saistās ar Ziemassvētkiem, ir viņas stihija — eglītes, rotājumi, lampiņas, lukturi un rūķi… Un kā nu šie svētki nebūs viņas sirdslieta? Zane pati dzimusi 22. decembrī, bet ne viena, jo mammai gada gaišāko svētku priekšvakarā piedzimušas divas meitiņas — peciņas. Ģimene kā vislielākā vērtība sekojusi paaudžu paaudzēm. Vecmamma no mammas puses nākusi no kuplas saimes, un viņai pašai arī piedzimuši dvīņi. Zane smejas, ka arī gribējusi dubulto prieku, bet nesanācis, taču tagad jācer uz bērnu veiksmi. Un, ja jāapraksta dzīvespriecīgās, apņēmīgās un enerģijas piepildītās skaistās piecu bērnu mammas unikalitāte dažos vārdos, tad jāteic — viņa ne tikai Talsu centrā atrod, kur izaudzēt tomātus, bet, ja šķūnī būtu vieta un viņai atļautu, tad tur turētu arī govi ar citiem mājlopiem, jo saimnieces gēns prasa savu. Arī bērni sarunā tiek pieminēti nepārtraukti, un izrādās, ka bērnībā viņa bija apņēmusies kļūt vai nu par vecmāti vai pediatri, bet, kur bijis, kur ne, piekritusi mammai iet mācīties par grāmatvedi.
Ar savu «es» un savu nostāju
«Manai mammai bija uzskats, ka abas dvīnes no mājām neaizies. Bija jālozē, kura paliks, un salauztais sērkociņš iekrita man. Dzīvoju tajā laikā, kad bija beigusies padomju laiku bezierunu sistēma un atnāca neatkarīgā Latvija, un es sapratu, ka drīkstu pateikt arī «nē». Aizgāju uz Laidzes tehnikumu iestāties grāmatvežos, bet izrādās, ka kurss bijis nokomplektēts un sanākusi kļūda, un biju spiesta aiziet mācīties par lauku mājas saimnieci. Lai gan pašā iesākumā bija zināms šoks par to, jo nekad kā pilsētniecei nebija bijusi darīšana ar lopiņiem, bet man tā ferma ar govīm un ar visām dzemdībām iepatikās uzreiz,» turpina stāstīt Zane, kura no sirds bijusi laimīga par šo iespēju, jo tur iemācījusies pamatu saimniekošanai pa dzīvi.
Tā kā vīrs par laukiem nebija sajūsmā, Zane no mantotā lauku īpašuma bija spiesta atgriezties Talsos, kas viņai laupījis prieku, jo bijis jautājums: ko uz tiem akmeņiem lai sadara? «Mācoties par lauku saimnieci, iemācījos visu, ka nebija nekā tāda, ko saimniecībā nevarētu. Un te Talsos bija tik daudz siltumnīcu! Un auga tādas rozes, kā nekur citur,» pastāsta Zane, kura, lai cik neierasti arī neliktos, nebaidās sacīt, ka nu beidzot pienākuši laiki latvietim būt latvietim. Viņa ar skumjām visu laiku skatījusies uz to, cik ļoti cilvēki ierakušies darbos, kādreiz paliekot arī par robotiem, aizmirstot dzīves patiesāko vērtību — bērnus, ģimeni, tuviniekus un līdzcilvēkus.
«Cilvēkam ir tendence dzīvot sveša cilvēka dzīvi un iet kā tankam. Citreiz pašu bērni cilvēkam sāk likties kā nasta, jo tie traucē darbam, un, nedod Dievs, ja ciemos atnāks kāda draudzene, kura nozags laiku… Un mēs visu gribam nopirkt jau gatavu. Daudzi nemāk pat paši neko pagatavot, bet mēs taču esam radīti tā, ka visa gudrība ir jānodod nākamajai paaudzei. Pīrāgi visiem kopā jācep, svētki kopā jāsvin, jāmācās un jāmāca tālāk. Tas ir nenovērtējams laiks. Un cik fantastiski vērot, ka tagad bērni cep pīrāgus, ir pārņēmuši mācīto, un es varu to redzēt no malas, no sirds priecājoties,»
par paaudžu pēctecības nenovērtējamo nozīmi pastāsta Zane Kamma, kura mīl būt arī ome saviem mazbērniņiem. Sarunas dienā tikko kā pagatavota arī kamieļa maska, jo, ja vajag, tad vajag — ome dodas palīgā.
Iespēja darboties pašam, nevis visu nopirkt
Viņai ir pārliecība, ka ir jāprot pašam audzēt un pašam gatavot, lai pārtikas veikali, kas pilni ar nelabām lietām, mūs neaudzina būt pasīvam, padarot par vergiem. «Tad, kad marinētas bietes maksāja 30 centus, par mani smējās, ko es tur ar audzēšanu peros, bet tagad, kad bietes kilogramā maksā tik dārgi, cik nekad agrāk, tie paši runātāji pauž, ka labu lietu es daru, ka audzēju. Un man ir lepnums paņemt no groza savus sīpolus. Tie ir mani — izloloti, apčubināti un no sirds audzināti.
Man vispār ir pārliecība, ko mācu arī saviem bērniem, proti, ka visu, ko darām, ir jādara no sirds. Ja konkrētajā brīdī nevari izdarīt no sirds, tad nedari nemaz. Lai gan biju jauna mamma un vecāko bērnu audzināšanā pieļāvu kādas kļūdas savas nezināšanas pēc, tagad, kad lielie bērni ir savā dzīvē un man jāizaudzina Toms un Tīna, esmu viņiem draugs un atbalsts. Sirds plīst, kad dzirdu, ka kādiem mājās ir skandāli un nelabas lietas un kāds runā par gala izdarīšanu pusaudža gados, jo neredz dzīvei jēgu. Ir jēga dzīvei! Ir!
Gribas būt par gaismu un iedrošinātāju. Mans sapnis ir bērniem, kuriem nav miera ostas, kur patverties, atvērt namu, kur viņi var nākt jebkurā laikā. Kurā viņi justos droši, pieņemti un mīlēti. Kad man prasa, ko darīt ar tā sauktajiem «smagajiem» bērniem, es neko citu nevaru pateikt, kā tikai to, lai mēs mīlam un pieņemam cits citu. Mīlestība un atvērtas sirdis ir mums visnepieciešamākais šajā dzīvē, lai uzplauktu. Atstumšana un aukstas attiecības ir liela traģēdija. Un mēs visi spējam mīlēt,» sirdi atklāj Zane.
Dzīve kā romāns ar straujiem pagriezieniem
Sarunā par svētkiem, kas tūlīt jau klāt, Zane teic, ka ar nepacietību gaida savu dvīņu māsu no Norvēģijas. «Esam pavisam atšķirīgas pēc izskata, bet sapņus gan mēs sapņojam vienus. Man ir pieci bērni, bet viņai trīs. Un nedod Dievs, ja kādam kaut kas notiek. Mums nevajag nevienu telefona zvanu, lai būtu klāt. Viens par visiem un visi par vienu — tas sauklis ir par mums. Es pati biju divarpus gadus Anglijā, kad piedzīvoju visbriesmīgākos Ziemassvētkus vienatnē, jo mājās netiku. Tur biju ābolu galvenā kvalitātes speciāliste. Iedod man tikai ābolu! Tas nav tikai ābols, tas ir īpašs,» atklāj Zane Kamma un smejas, ka viņas dzīve ir kā romāns ar straujiem pavērsieniem.
«Pabeidzu tehnikumu, un piedzima bērni, un četrus gadus biju ar viņiem mājās. Aizvedu viņus uz bērnudārzu un domāju, ko tad es vispār māku un kur lai eju strādāt. Aizgāju toreiz pie sestā veikala un avīžu kioskā nopirku «Talsu Vēstis». Raudādama nācu mājās, jo šķita, ka bērnus esmu atstājusi svešiem cilvēkiem bērnudārzā, nezinot, kas ar viņiem tiks darīts, bet mājās, apsēžoties pie galda, izlasīju sludinājumu, ka meklē floristu — pārdevēju. Kas tas tāds florists ir, man nebija ne jausmas, bet zvanīju un pieteicos. Nākamajā dienā aizgāju, un priekšniecei bija nostāja — kuras pušķi no astoņām amata pretendentēm nopirks, to ņems darbā. Un nopirka manējo, bet es labākajā gadījumā atšķīru neļķi no rozes, neko citu nezinot.
Bail man nebija ne no kā un nekad nav bijis. Dabūju darbu, un tā iesākās mana dzīve ar puķēm. Kopā ar kolēģīti Evitu puķu bodē Raiņa ielā bliezām pa pilnu programmu. Tur netālu no «Nestes» bija rozā māja, kurā atradās ziedu veikals. Mēs visu, ko klienti prasīja, izpildījām un pacēlām veikala reitingus. Tas vispār bija puķu zelta laiks! Īpašniece pat pašķīra mūs un atvēra vēl vienu veikalu. Strādāju tad viena, jo nespēju izturēt, ka, atnākot uz darbu, priekšā sagaida haoss, jo otrs pārdevējs neko nav savācis aiz sevis. Bet tas laiks bija tik labs! Doleresa Lepere bija mana pastāvīgā kliente. Reiz ienāca pie manis un teica, ka man jāaiziet uz Bērnu un jauniešu centru. Domāju, ka būs kaut kas jāizdekorē un baigi nedomāju, kāpēc jāiet, jo darba bija pilnas rokas. Un izrādās, ka ar mani iepazīstināja kā ar jauno pulciņa vadītāju. Sanāca astoņus gadus nostrādāt šai centrā par floristikas pasniedzēju. Bet veikala priekšniece nebija mierā, ka mācu jaunos floristus, tāpēc izvēlējos aiziet no puķu veikala. Bez jebkādas pedagoģiskās pieredzes, pašai domājot programmu, mācīju bērnus un jauniešus,» atmiņu zibšņos dalās floriste. Pēc četriem nostrādātajiem gadiem bija jāiet mācīties, jo parādījās jaunas prasības. Pēc trīsarpus gadu studijām Liepājā, tās pametusi, jo bērniem bija vairāk nepieciešama mamma, un viņa sapratusi, ka, būdama kreile, nevarēs iemācīt bērniem zīmēt. «Man tas ir Dieva dots talants. Atceros, ka sanāca pabūt pie akvarelista Jēkaba Spriņģa. Viņš mani nosēdināja pie molberta un teica: «Šitā meitene zīmēs!» Arī mani bērni ir apveltīti ar talantiem. Un es viņus vienmēr motivēju, sakot, ka nav tā, ka nevar. Saku: «Mācāmies! Darām kopā!» Man tik ļoti patīk motivēt! Esmu arī savu bērnu klases vecāku padomē. Man patīk taisīt klases bērniem tusiņus. Esmu laimīga, redzot bērnus pagalmā… Un traks bija šis kovidlaiks. Es visam sekoju līdzi un neklusēju arī par izglītības sistēmu. Varu būt kādam arī dadzis acīs, bet neļaušu darīt pāri bērniem. Tas, ko kovidlaiks viņiem nodarīja, un tas, kas pašlaik no bērniem tiek prasīts, — nav normāli.
Visas manas «Volvo» mašīnas un konti ir ieguldīti tur — manos bērnos. Viņi ir mans zelta nomināls. Tas, kas man tiek dots, tiek dalīts ar visiem. Es neko neskaitu. Ja man būtu daudz naudas, es zinu, kur to ieguldītu, — visu bērnos un jauniešos, jo tas tik ļoti ir vajadzīgs,»
pauž Zane Kamma, kura ir arī savas zemes patriote. Viņa nekad nespēs saprast, kā svešu zemi var saukt par savām mājām. Šī ir vieta, kur Dievs viņu nolicis, lai būtu par svētību citiem. Galvenais — atrast savu aicinājumu un to piepildīt. Tas ir patiesais laimes un prieka avots.
