Atstāt savu nospiedumu šajā zemē

Atstāt savu nospiedumu šajā zemē

12 gadu vecumā laucienieks Silvestrs Krauze metināja sava mopēda salūzušo dakšu tā laika darbnīcās pie Laucienes. Konkrēts loks dzīvē ir noslēdzies, jo pēc daudziem gadiem ārvalstīs viņš ir atgriezies pie savām saknēm, iegādājoties un atjaunojot īpašumu, kur spēra savus pirmos nopietnos soļus metināšanā. Un izveidojis savu metālapstrādes uzņēmumu SIA «Edelworx».

S. Krauzes dzimtā puse ir Talsu novada Laucienes pagasts, kur viņa tēvs Ainars izveidojis Z/S «Upnieki» (pašlaik tajā saimnieko Silvestra pusbrālis Klāvs). Silvestra vecāki šķīrās, tāpēc ar mammu Gintu un māsu Elīnu pārcēlās uz Talsiem un līdz 9. klasei izglītību ieguva Talsu Valsts ģimnāzijā. Silvestram ir arī pusmāsas Diāna un Anna un pusbrālis Toms. Vecāku virzīts, pēc ģimnāzijas absolvēšanas Silvestrs gadu apguva koktēlniecību pie Igurda Baņķa. Viņš saprata, ka šī joma viņu neuzrunā, tāpēc iestājās Ventspils 20. arodvidusskolā, kur apguva metālapstrādi. Interese par to radās jau 12 gadu vecumā, kad Silvestrs pirmo reizi iemēģināja roku metināšanā, cenšoties salabot sava mopēda salūzušo dakšu.

«Zināju, ka te, toreizējās darbnīcās, ir metinātājs, kurš varētu man palīdzēt. Tas arī bija būtisks pavērsiena punkts, jo sapratu, ka varu ar savām rokām savienot divus dzelžus. Tā sajūta bija milzīga. Man kā bērnam tā bija jauna pasaule.»

Darba gaitās no agra vecuma

Mācību procesa laikā Ventspilī gan Silvestrs, gan skolotāji saprata, ka viņam tur ir pārāk garlaicīgi, jo viņš spēja izdarīt vairāk, nekā programmā noteikts. Tad nu paralēli mācībām Silvestrs jau uzsāka darba gaitas metālapstrādes uzņēmumā Ventspilī. 18 gadu vecumā viņš saņēma piedāvājumu strādāt metālapstrādes uzņēmumā Jelgavā, kur strādāja aptuveni gadu, un pēc tam devās darba gaitās uz Somiju. Pēc gada, kas nostrādāts Somijā, turpināja darbu tajā pašā uzņēmumā, bet Latvijā, jo ģimenē pieteicās pirmā meitiņa. Kad uzņēmumā mainījās vadība, saprata, ka kaut kas ir jāmaina. Viņu uzrunāja starptautisks uzņēmums, kur darba objekti bija daudzās Eiropas valstīs, un, kā atzīst Silvestrs, šo laiku atminas ar lielu gandarījumu, jo tas bijis ļoti interesants un nekad nevarēja zināt, kas sagaidāms tālāk. Tomēr arī šajā kompānijā notika pārmaiņas, kā rezultātā pienāca brīdis, kad Silvestrs divas nedēļas sēdēja Vācijā bez darba un ienākumiem. Tā kā viņš atradās netālu no Šveices robežas, Silvestrs nolēma meklēt laimi tur.

«Atradu tā saucamo «turku kantori», kas palīdz ar darba un dzīvesvietas meklējumiem, bet bija jāgaida divas nedēļas, kamēr tiks saņemts apstiprinājums no potenciālās darbavietas. Tad nu šīs divas nedēļas dzīvoju mašīnā, veikala «Lidl» autostāvlaukumā. Ārā bija -10 grādi, kabatā vien daži eiro. Tā bija milzīga bezizejas sajūta,»

atceras Silvestrs. Pēc skarbās pieredzes un zemā punkta dzīvē turpmāk S. Krauzem viss gāja tikai uz augšu. Viņš Šveicē nostrādāja vairākus gadus dažādos uzņēmumos, bet pēdējos gadus aizvadīja vienā uzņēmumā, kur sevi ļoti labi pierādīja, ieguva labus kontaktus un attiecības. Šis uzņēmums tagad ir galvenais projektu, darba apjoma nodrošinātājs Silvestra esošajam uzņēmumam Laucienē.

S. Krauze atklāti stāsta, ka pārtraukt darba attiecības Šveicē nebija viegli, jo vadība negribēja zaudēt tik labu darbinieku un turpināja piedāvāt aizvien labāku atalgojumu. Tomēr pienāca brīdis, kad Silvestrs stingri pieņēma lēmumu — atgriezās Latvijā pavisam un dibināja savu uzņēmumu SIA «Edelworx». Sāka pamazām, nelielā garāžā Jelgavā (šajā pilsētā dzīvo Silvestra vecmamma, tāpēc vieta labi zināma un tuva), līdz izauga līdz apjomiem, kad bija nepieciešamas krietni lielākas telpas un papildu darbinieki.

Atgriešanās Laucienē

Pienāca brīdis, kad Silvestrs juta, ka uzņēmumam Jelgavā nebūs nākotnes, jo dažādos veidos kāds centās viņam «mest spieķos sprunguļus». Viņš pieļauj, ka tas ir bijis kāds konkurents vai nelabvēlis. Tā nu viņš sāka apsvērt variantus doties citur, konkrētas domas par Talsu novadu neesot bijis, vien vēlme vadīt savu uzņēmējdarbību laukos. «Atvēru portāla www.ss.com sludinājumus par nekustamajiem īpašumiem laukos un šo variantu Laucienē apskatīju kā vienu no pirmajiem. Tiklīdz ieraudzīju, vairs neskatījos neko citu. Tālāk viss notika ļoti ātri — atbraucu, pat kārtīgi visu nepaskatījos un negaidot pieņēmu lēmumu,» atklāj Silvestrs.

Īpašums ir celts astoņdesmitajos gados kā graudu apstrādes komplekss. Pēdējo 40 gadu laikā tas piedzīvojis vairāku īpašnieku maiņu, un «laika zobs» bija darījis savu. Ēkās, kuru pavisam kopā septiņas, nebija nedz siltuma, nedz pienācīgas grīdas, logu vai elektroinstalācijas. Pašlaik daļa no ēkām ir savestas kārtībā, un ne velti viņa paveiktais nav palicis nepamanīts arī plašākā mērogā — šogad SIA «Edelworx» Talsu novada konkursā «Radi Talsu novadam» saņēma apbalvojumu kategorijā «Degradētās teritorijas atjaunošana» un Talsu Komersantu Kluba simpātiju balvu.

Silvestrs negrib paplašināt uzņēmuma darbību, jo «negrib pāriet uz kvantitāti, ar to aizstājot kvalitāti». Līdz ar to daļu no teritorijā esošajām ēkām viņš plāno izīrēt vai pārdot:

«Ja šeit savu darbību uzsāks vēl kāds uzņēmums, ceru, ka tas sniegs pienesumu arī pagastam.»

Bet ar to viss nebeidzas, jo Silvestram padomā nelaist zudībā vēl kādu īpašumu — Z/S «Damalas». Pašlaik norit īpašuma iegāde, bet, kad process būs noslēdzies, apņēmīgais laucienieks nolēmis atjaunot teju simts gadus veco māju tādu, kāda tā bija vēsturiski, lai kļūtu par viņa ģimenes māju.

«Gribu sev nelielu saimniecību, lai būtu pašpietiekams un neatkarīgs. Gribu pierādīt, ka es to varu. Domāju, ka tik tālu man viss ir izdevies labi un tā arī tas turpināsies.»

Rodas jautājums — kāpēc cilvēkam tik ļoti nopūlēties, ieguldot lielu darbu, lai sakārtotu degradētus īpašumus? «Gribas atstāt savu nospiedumu šajā zemes pleķītī. Tā ir neaprakstāma sajūta. Uzcelt māju no nulles nav liela māksla, bet atjaunot to, kas citu acīs ir grausts, ir forša sajūta.»

Uzņēmēja rūpju garoza

Silvestrs nerunā «caur puķēm» un stāsta, cik daudz un smagi jāstrādā, ja ir savs uzņēmums. Valsts politika un esošā birokrātija to nepadara vieglāku, nereti nākas saskarties un cīnīties ar dažādiem izaicinošiem procesiem. Arī darbinieku jautājums esot ļoti smags.

«Cilvēki negrib strādāt. Maksājot patiešām labu atalgojumu un palīdzot dažādās situācijās, tas neko nemaina. Esmu pat algojis cilvēkus, kuriem metālapstrādē nav pieredzes, jo uzskatu, ka galvenais ir gribēšana, un tas izdosies. Bet nav intereses. Tiklīdz darba laiks beidzas, viņi pieceļas un aiziet, pat nesakopjot savu darba vietu. Ļoti bezatbildīga attieksme. Sameklēt kādu, kurš «degs» par šo darbu, laikam ir neiespējami.»

Līdz ar to Silvestrs savā uzņēmumā strādā pats, uz lielajiem projektiem piesaistot vēl līdz četriem cilvēkiem. «Man dzīvē ir stingra nostāja — neviens nav augstāks vai zemāks, mēs visi esam vienādi. Bezpajumtnieks neatšķiras no miljonāra, mēs paši esam radījuši sistēmu, lai rastos nevienlīdzība,» atzīst Silvestrs.

Vaicāts, vai vēlreiz ietu visam cauri, zinot, kādi izaicinājumi sagaida, viņš atbild, ka par to jau ir domājis:

«Man šķiet, ka jā, un domāju, ka visu darītu gandrīz tāpat. Veidojot uzņēmumu, es zināju, ka tas šeit, Latvijā, nebūs viegli. Piemēram, ar VID būtu jāstrādā vienā virzienā, bet šeit uzņēmējs ar VID ir kā ienaidnieki, jo uz mums skatās kā uz potenciālajiem noziedzniekiem. Viņiem nav izpratnes, kā domā un strādā uzņēmējs. Pretimnākšanu vai draudzīgu attieksmi no viņiem nesagaidīt. Es nevarētu sev piedot, ja nebūtu pamēģinājis, jo, esot ārzemēs, sapņoju un uz to tiecos.»

Galvenais dzīvē — ģimene

S. Krauzem no pirmās sievas ir trīs meitas — 15 gadus vecā Viktorija, 14 gadus vecā Kerija un sešus gadus vecā Enija. Savukārt no otrās, pašreizējās sievas, serbietes Majas, ar kuru Silvestrs iepazinās Šveicē, laulībā dzimis puisītis Leo Sebastians, kuram ir divi gadi.

Kā stāsta Silvestrs, viņam ir ļoti labas un tuvas attiecības ar pirmo sievu un meitām: «Būt meiteņu tētim ir forši, tā vīrietim ir pati lielākā dāvana, bet puika tomēr ir puika, un viņš varēs pārņemt manas prasmes un zināšanas.» Mājās ar Leo Sebastianu vecāki runā gan latviski, gan vāciski. Sieva latviešu valodu apguvusi ļoti ātri un to dara labā līmenī.

«Galvenais, ko gribu iemācīt saviem bērniem, ir mīlestība pret darbu. Katrs darbs šajā pasaulē ir nozīmīgs. Jebkuru darbu darot, vari kļūt bagāts, bet ir svarīgi to mīlēt.»

Brīvajā laikā Silvestrs aizraujas ar autosportu, pašlaik gan tehniskajā ziņā, palīdzot uzlabot spēkratus. Nākamgad viņš plāno sacensībās piedalīties arī pats, sperot pirmos soļus amatieru līmenī.

Laucieniekam patīk arī makšķerēt, kad viņš izbauda būšanu dabā: «Tas miers un harmonija bez gadžetiem un traucēkļiem, primitīvi sēžot dabā, mani ļoti piesaista. Daba ir nozīmīga un vajadzīga mums visiem. Bez tās mums nekā cita nav, tas ir pamatu pamats visam dzīvajam.»

Patriotisms «līdz kaulam»

«Ko es teiktu tiem latviešiem, kuri strādā un dzīvo ārzemēs? Ir noteikti jāatgriežas, bet ir jāapbruņojas ar lielu pacietību un gribasspēku. Šeit visvieglāk kaut ko uzsākt ir tad, ja pats ej un fiziski dari. Vārds «Latvija» man nozīmē mājas, bet žēl, ka zem tā ir arī ne tik labas lietas, piemēram, politika. Bet kopumā, domājot par mūsu valsti, es vārdam «Latvija» pretī liktu vienādojuma zīmi ar lielu, lielu cerību uz labāku nākotni.»

S. Krauze uzskata, ka lauksaimniecībai un laukiem ir nākotne:

«Nekad nebūs tā, ka viss būs perfekti un forši. Dzīve nav rožu dārzs. Kaut kas ir jāizvēlas, kaut kas ir jāupurē, bet cilvēks spēj pielāgoties. Man šķiet, ka latvietim gēnos ir strādīgais lauku cilvēks ar gādību par saviem lopiem, īpašumu, mājām. Pēc dzīves pilsētā es sevi tur vairs neredzu; es tur «smaku nost». Laukos viss ir daudz kvalitatīvāk.»

Silvestrs stāsta, ka viņa optimisma avots un virzītājspēks dzīvē uz priekšu ir bērni. «Ja pirms tam domāju, ka jaunā paaudze ir zudusi, tad, redzot, kādi ir mūsu jaunieši, saprotu, ka tā nav. Patriotisms nav zudis. Tas laikam arī dod spēku iet uz priekšu un darīt aizvien vairāk un labāk.»

Kā izrādās, vīrietim nav sveša arī labdarība un labu darbu veikšana:

«Mēs katrs ikdienā varētu padarīt kādu nelielu, labu darbu, un mūsu sabiedrība kļūtu krietni labāka. Kad politiķi redzētu, ka sabiedrība mainās, kļūst labāka un godīgāka, arī viņiem nāktos mainīties. Kamēr tas nenotiks ar mums, nav cerības, ka kaut kas mainīsies arī tur, augšā, jo viņi jau ir daļa no mums pašiem.»

Viņš min piemēru, kā pats pēc savas iniciatīvas pļāvis zāli ceļu grāvjos un kopā ar brāli mainīs ieejas vārtus bērnudārzam. Lai gan uzsver, lai to neminu rakstā, domāju, ka par labiem darbiem ir jāstāsta un jāiedvesmo — katru mēnesi Silvestrs ziedo finansējumu zupas virtuvei Talsos 150 porcijām.

Kāpēc Silvestrs tik ļoti vēlas palīdzēt cilvēkiem? «Es pieļauju, ka tas tā ir tāpēc, ka man pašam nav klājies viegli, un tā ir stulba sajūta.» Vaicāju, vai viņš ir ticīgs, uz ko saņēmu pārliecinošu atbildi:

«Jā! Es ticu sev un saviem spēkiem — no visas sirds. Neviens nekad man nav tā ticējis, kā to daru es pats.»

JAUNUMS

Tagad pieejama arī “Talsu Vēstis” e-avīze.
Abonē un lasi savā telefonā, datorā vai planšetē no jebkuras vietas pasaulē.