Viegli un ar baudu — pēc šāda motīva savā dzīvē vadās izaugsmes trenere Baiba Garance, kura mierā nespēj nosēdēt ne mirkli. Pēc vairāk nekā 20 gadiem uzņēmējdarbībā, finanšu vadībā, personālvadībā un pārdošanā viņa ļāvusies pārmaiņām un šobrīd vada viesu namu «Rezidence Kurzeme». Par lielāko ieguvumu viņa sauc cilvēkus, kas katrā dzīves posmā viņai iemācījuši ko vērtīgu.
Stāstu par sevi Baiba iesāk ar savu pēdējā laika lielāko aizraušanos — pasaules apceļošanu starptautisku kruīzu ceļotāju kluba ietvaros. Došanos kruīzos viņa sauc par savu brīvības sajūtu, kas ļauj sajusties kā pasaules pilsonei: «Viena brauciena laikā tu esi vismaz sešās, septiņās pilsētās, jo kuģis katru dienu apstājas kaut kur citur. Tā nav tikai Eiropa, tā ir Āzija, Amerika, Austrālija, Jaunzēlande, Aļaska… 70 procentus no pasaules klāj ūdens, un visur, kur ir ūdens, lielākoties var aizbraukt ar kuģiem. Tas šobrīd ir ļoti populārs ceļošanas veids, jo cilvēki ir sapratuši, ka tas ir ērti. Citi skatās un saka — izskatās, ka tev viss ir ļoti viegli, bet es esmu arī gana daudz strādājusi. Ir arī grūtie brīži, bet veidoju dzīvi tā, lai man pašai būtu interesanti. Tāpēc man visu laiku, visu dzīvi vienmēr ir bijuši vairāki darbi vienlaicīgi.»
«Jātur acis un ausis vaļā»
Šobrīd Baiba ikdienā ir sastopama viesu namā «Rezidence Kurzeme», kur viņa nonākusi pēc ilgstošas darbošanās uzņēmējdarbības, finanšu vadības, personālvadības un pārdošanas jomā.
«Vairāk nekā 20 gadus strādāju pilnīgi citā nozarē. Bija brīži, kad strādāju līdz 3.00 naktī, — pa dienu braucu pie klientiem, pa nakti sēdēju, taisīju grāmatvedību un atskaites. Vienā brīdī teicu — viss, vairs negribu ciparus ne redzēt, ne dzirdēt. Domāju — man ir lauku māja, zirgi, varbūt uztaisīt viesu māju?
Padomāju un sapratu, ka laikam negribu savā mājā nemitīgi uzņemt svešus cilvēkus. Kādā brīdī prātoju — varbūt jāiet mācīties par gidu… Drīz vien pie manis atnāca «Rezidence Kurzeme» — facebook ieraudzīju, ka tiek meklēta jauna vadītāja, un nolēmu pieteikties. Pirms tam gadu nostrādāju Talsu novada domē — tur valda politiskās intrigas un ir tik daudz negāciju… Sapratu, ka to negribu. Uz šejieni cilvēki brauc priecīgi, viņi brauc atpūsties un svinēt — tā ir pilnīgi cita atmosfēra. Jātur acis un ausis vaļā, un tad jau iespējas atnāk,» ir pārliecināta Baiba.
Skolas gados daudz deva mūzikas skola
Vēl viens pluss ir tas, ka viņas darba vieta atrodas netālu no mājām, kur aizvadīta arī liela daļa bērnības. Līdz trīs gadu vecumam Baiba dzīvoja Strazdē, bet vēlāk kopā ar ģimeni pārcēlās uz Stendi. Tā kā vecāki strādāja Stendes meliorācijā, viņa apmeklējusi Stendes pamatskolu, bet vasaras, brīvdienas un brīvlaikus pavadīja lauku mājās pie vectēva.
«Skolas gados man daudz deva mūzikas skola. Braukāju no Stendes uz Talsiem, līdz ar to ieguvu lielāku pārliecību par sevi un kļuvu patstāvīgāka,»
atceras Baiba Garance.
«Bija jārēķina naudiņa, lai sanāktu ceļam, bulciņai un atpakaļceļam, bija jārēķina laiks, lai paspētu uz autobusu… Kad mēs ar klasesbiedrenēm aizbraucām uz Rīgu, viņas nesaprata, ko un kā tagad darīt, bet es jau biju patstāvīga — zināju, kur vajadzības gadījumā vērsties un kā rīkoties. Mūzikas skola bija laba dzīves skola.»
«Mācījos un apgūto pielietoju praksē»
«12. klasē aizgāju no Talsu 2. vidusskolas uz vakarskolu. Tie bija diezgan smagi laiki, kad naudas nebija. Stendē vērās vaļā maza kafejnīca, man piedāvāja darbu, un es sāku strādāt. Kad pabeidzu vakarskolu, manas draudzenes gāja uz «Turību», kas tajā laikā bija pirmā privātā augstskola, un es aizgāju līdzi. Mana alga bija 80 lati, bet skola mēnesī maksāja 50 latus.
Mācoties augstskolā, Austra Koklīte, zvērināta revidente, mani paaicināja pie sevis, jo es pratu rīkoties ar datoru. Datori bija tikko parādījušies — ejot sekretāru kursos, biju iemācījusies rakstīt neskatoties. Tā es pie viņas paliku. Sākumā gāju pa vakariem pārrakstīt dokumentus un pēc tam paliku strādāt auditorfirmā. Tas bija iemesls, kāpēc augstskolā izvēlējos specializāciju «grāmatvedība», — mācījos un apgūto pielietoju praksē. Vispirms darbojos kā zvērināta revidenta palīgs un tikai tad pati sāku kārtot grāmatvedības. Kad piedzima bērni, izlēmu nodibināt pati savu firmu. Esmu strādājusi ar dažādām nozarēm un uzņēmumiem — sākot no lauksaimniecības un beidzot ar skaistumkopšanu. Tas padara dzīvi interesantāku — man nepatīk rutīna. Viss ir noticis secīgi, plūstoši… Vienu reizi mūžā esmu bijusi bezdarbniekos, bet tad to tiešām no sirds izbaudīju,» smejoties atklāj Baiba.
/Personiskā albuma foto/
Nogurusi, bet vienlaikus uzlādējusies
Par kouču jeb personiskās izaugsmes treneri viņa kļuva pirms sešiem gadiem. Vienu brīdi Baiba strādāja Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūtā, kur izskanēja aicinājums turpināt izglītoties doktorantūrā, bet šo piedāvājumu viņa noraidīja: «Sapratu, ka zinātne un zinātniskais grāds mani neuzrunā un augstskolās vairs negribu mācīties, bet izglītojusies un mācījusies esmu visu laiku. Domājot par tālākajām iespējām, nonācu pie koučinga. Tajā laikā tas bija kaut kas jauns. Pieteicos, izmācījos un pēc tam vēl divus gadus Tallinā mācījos neirolingvistisko programmēšanu (NLP). Ir tāds pieņēmums, ka pie kouča iet tad, kad cilvēkam ir labi, bet viņš grib vēl labāk. Pie NLP speciālista iet tad, kad nav tik labi. NLP vairāk strādā ar zemapziņu. Koučings un NLP iet roku rokā. Strādāt ar cilvēkiem ir interesanti — katrā cilvēkā jau ir visi viņam nepieciešamie resursi, bet ļoti bieži cilvēki to neapzinās. Kādreiz mani paaicina arī biznesa klubiņi vai jaunie uzņēmēji. Pēc interesantām tikšanās reizēm, braucot mājās, esmu nogurusi, bet vienlaikus uzlādējusies.»
Uzturēt možu garu un prāta skaidrību
«Individuāli strādāju mazāk, man vairāk patīk grupas un publiskas uzstāšanās. Šobrīd esmu lektore Senioru Universitātē. Latvijā ir četras grupas — Mālpilī, Siguldā, Rīgā un Jelgavā. Modelis ir pārņemts no Portugāles, kur cilvēki sākot no 55 gadiem turpina mācīties, lai iemācītos jaunas prasmes, uzturētu možu garu un prāta skaidrību. Pie mums ir iespēja apgūt valodas, mācīties par uzturu, vingrot un apgūt datorprasmes. Cilvēki paši var izvēlēties, kurus priekšmetus mācīties, kurus nē.
Mana sadaļa ir dzīves līdzsvars — lasu lekcijas par smadzeņu darbību, par to, kā ilgāk saglabāt labu atmiņu, izvirzīt un sasniegt mērķus, veidot labu komunikāciju, pārvaldīt finanses… Mēs paši veidojam savu dzīvi un izvēlamies, kādu vidi ap sevi veidot. Esmu sapratusi, ka, ejot pa dzīvi ar smaidu, ir daudz vieglāk,» uzskata Baiba.
Lielu paldies viņa saka savai ģimenei un vīram, kas ir atbalstoši un ļauj realizēt visas trakās idejas. Viena no tādām bijusi arī zirga iegāde: «Kad aizgāju dzīvot uz Rīgu, nopirku zirgu (smejas). Tas man bija bērnības sapnis. Man šeit bija lauki, laukos vienmēr bija govis, aitas, suņi, kaķi, pīles un zosis, bet zirgu nebija. Man bija sapnis, kurā jāju baltā zirgā, bet sapnī zirgs vienmēr palika maziņš. Vienu brīdi dzīvojām Salaspilī, un netālu bija izjāžu klubs «Arizona». Aizgāju, 25 gados pirmo reizi uzkāpu zirgā un sapratu, ka man patīk. Pēc dažiem mēnešiem jau meklēju savu zirgu. Dzīvojot Rīgā, nopirku zirgu, turēju viņu īres stallī Upesciemā un katru vakaru pēc darba braucu uz staļļiem.»
«Sapratu, kāda tā ir laime — dzīvot laukos»
Pēc desmit Rīgā nodzīvotiem gadiem ģimene nonāca izvēles priekšā — palikt Rīgā, pirkt dzīvokli un maksāt kredītu vai nākt atpakaļ uz laukiem. «Mana vectēva mājā dzīvoja mana tante, un viņai vienai bija grūti tikt galā ar māju. Tā kā abi ar vīru esam no šīs puses, izlēmām nākt atpakaļ,» atklāj Baiba.
«Sapratu, kāda tā ir laime — dzīvot laukos! Rīgā nevarēju viena pati iziet ar bērniem pat laukā, jo visur ielas, mašīnas, bērni maziņi, bet te varēju izlaist bērnu ārā sētā ar mierīgu sirdi. Kad atnācām uz laukiem, zirgu ņēmām līdzi. Šobrīd mums ir pieci zirgi.
Braucot ar moci, ātrums ir liels, bet, kā tu to vadīsi, tā tas ies, jājot ar zirgu, adrenalīns ir divreiz lielāks, jo zirgam ir pašam sava galva un tu nezini, kurā brīdī viņš metīsies pa labi vai pa kreisi, jo viņam liksies, ka kurmju rakums priekšā ir bīstams.»
«Tas nav par naudu, tas ir par sajūtām»
«Man vienmēr ir bijušas vajadzīgas fiziskas aktivitātes — neesmu sportiste, bet man ļoti patīk kustēties un būt pie dabas,» atzīst Baiba Garance. «Kādreiz vasarā taisu arī nelielus grupu izbraucienus ar SUP dēļiem. Vēl viena lieta, kas mani aizrauj, ir kalnu slēpošana. Katru gadu cenšamies aizbraukt uz lielajiem kalniem. Esmu izgājusi arī slēpošanas instruktoru kursus, kuru laikā man nācās pārmācīties visu no nulles. Tas ir milzīgs gandarījums, ja kādam varu kaut ko iemācīt. Tas nav par naudu, tas ir par sajūtām. Man patīk dalīties ar lietām, kas mani aizrauj. Paldies manam vīram, viņš zina — ja es kaut ko esmu izdomājusi, ir diezgan bezjēdzīgi mani mēģināt atrunāt. Ja esmu izdomājusi, ka to gribu, izdomāšu arī, kā to dabūt. Mierā nevaru nosēdēt.»
