Barikāžu laiks šogad iesniedzies jau 33 gadu senā pagātnē, kad visas Latvijas iedzīvotāji tika aicināti uz Rīgu celt barikādes, lai aizstāvētu stratēģiski svarīgākos objektus. Tieši no manifestācijas Daugavmalā daudzi devās celt barikādes Vecrīgā, un tika organizēta lauksaimniecības tehnika dažādu objektu apsardzei, bet brīvprātīgie palīdzēja organizēt ēdināšanu tiem, kas apsargāja barikādes, pulcējot lielas tautas masas.
Lai arī liela daļa jaunākas paaudzes cilvēku šo spriedzes pilno barikāžu laiku zina vien tikai pēc vēstures stundās dzirdētā, arī interneta resursi ļauj ielūkoties gan videomateriālos, gan arī apskatīt fotogrāfijas, kuras palīdz apjaust vēsturiskā notikuma apmērus un dalībnieku apbrīnojamo vienotības garu. Tāpat dzīvas ir līdzcilvēku liecības un mājinieku stāstītais, kas pat steidzīgajai jaunatnei liek uz mirkli apstāties un ieklausīties, bet pēc tam nobirst pārsteidzoši daudz jautājumu.
Vai nav lielisks veids, kā mācīt vēsturi? Vismaz mūsmājās godā tiek turētas atmiņas, kā patriotiskais tētis, vīratēvs un vectēvs Arturs Briedis, dzirdot pa radio aicinājumu, bez domāšanas devies uz barikādēm, pat nezinot, kā tur tiks. Teica, ka ies uz Ventspils šoseju 5.00 no rīta ar domu, ka gan jau kādu nostopēs, jo bija aicinājums smagajai tehnikai doties uz Rīgu. Nonākot galapunktā, savu PSRS pasi un kara klausības apliecību Doma laukumā uzspraudis uz metāla pīķa, kam piepulcējās arī citu latviešu dokumenti. Nākamajā dienā metāla stienis ar spico galu bijis jau pārpildīts, kas parādīja šo cilvēku nelokāmo attieksmi pret sabrūkošo monstru — PSRS. Arturs vilcis dzeloņstieples un darījis visu, kas vajadzīgs, lai pieliktu savu roku drošības nocietinājuma veidošanā, pat nepieļaujot domu, ka varētu tur nebūt. Savu 42. dzimšanas dienu 14. janvārī sagaidījis pie ugunskura barikādēs. Bijusi neredzēta vienotība ar simtprocentīgu atdevi, kas ir neaprakstāma un mākslīgi neizveidojama izdošanās atslēga.
Ar koka automātu, bet milzīgu gara spēku
Mans tētis, kurš uz barikādēm devās no Laidzes ar tehnikuma autobusu, stāsta, ka braukuši daudzi jauni cilvēki. «Aivaram līdzi bija koka automāts kalašņikovs jeb AK — 47, kas izskatījās mats matā kā oriģināls ierocis. Sargājām televīzijas torni Zaķusalā. Sajūta nebija diez ko laba. Kad pateica, ka nāk virsū desants, cilvēki nebija nobijušies. Nezinu gan, ko katrs patiesībā domāja. Taču, braucot tur, bija apziņa, ka atpakaļ varam arī neatbraukt. Bija iekšējs naids un spītība, tāpēc netraucēja pat tas, ka visi bijām ar «kailām rokām». Vienīgais ierocis — Aivara koka brīnums. Vienu brīdi bijām arī centrā pie Doma baznīcas. Vienotība, ugunskuri, no sliedēm un metāla gabaliem sametinātie «eži», smagā tehnika, lielie dzelzsbetona bloki un ceļamkrāni, kas visu ceļ ārā no piekabēm, — tas spilgti palicis prātā. Jā, tādu Vecrīgas apkārtni un vienotību vairs neredzēt. Bija jāapsargā valdība, Radio māja un televīzija. Bet cilvēkiem nebija garas sejas un nolemtības zīmogs, jo bija arī sarunas, joki, smiekli, dziedāšana. Un dūša bija ne jau no tā, ka aukstumā sasildījušies arī ar kaut ko stiprāku, bet no vienotības apziņas. Baznīcas bija pilnas ar cilvēkiem. Žēl, ka tikai tādos apstākļos cilvēki kaut ko būtisku saprot,» atklāj Gunvaldis Dzirkals.
Laiks, kad nedzīvojām pārpilnībā
Ilmārs Auziņš, kurš bijis barikāžu dalībnieks, bet nu savā 88. dzīves gadā saimnieko pa mājām Talsos, pastāsta, ka barikāžu laikā sargājis televīzijas torni. «Tajā naktī atnāca brīdinājums, lai uzmanāmies, jo omonieši var uzbrukt. Bet kopumā nekas traks nenotika. Dabīgi jau, ka bailes un neziņa bija, jo nezinājām, kā viss beigsies. Ziņas jau nāca dažādas no visām pusēm. Atraucām no Talsiem ar organizētu autobusu. Jā, cilvēki bija diezgan atsaucīgi. Piekritīšu, ka noteikti atsaucīgāki nekā tagad, kad izskan aicinājums iet armijā. Vienkārši bijām un stāvējām tur. Protams, nebijām bruņoti, bet mēs ilgojāmies pēc brīvības. Tik daudz cilvēku kopā tādos apmēros bieži nesanāk. Toreiz bija laiki, kad nebija lielas iespējas — ne pie auto varēja vienkārši tikt, ne pie kā cita, bet katram laikam ir savi trūkumi. Arī šim, kad liekas, ka nekā netrūkst,» pastāsta barikāžu dalībnieks no Talsiem.
Varbūt paši nozīmīgākie akmeņi Latvijas vēsturē
Tēlnieks Ojārs Feldbergs dalās pārdomās, ka tas bijis trauksmains laiks, kad bija notikuši traģiskie notikumi Viļņā ar bojāgājušajiem. «Tad Latvijā atskanēja aicinājums gatavoties uz iespējamiem līdzīgiem notikumiem un doties uz Vecrīgu, lai veidotu barikādes. Es tolaik biju Latvijas Mākslinieku savienības valdē un ņēmu dalību arī tēlnieku sekcijas darbībā. Blakus Rīgas pilij atradās tēlnieku nams. Devos uz turieni, lai sāktu veidot kādu atbalsta punktu, jo kolēģi, tēlnieki, mani pamudināja kaut ko darīt. Man Pārdaugavā bija darbnīca, kurā bija akmeņi, tāpēc devos uz Augstākās padomes štābu, izsakot priekšlikumu, ka man ir materiāls, no kā veidot barikādes,» pastāsta tēlnieks, kuram tika sameklēta tehnika, ar kuru akmeņus nogādāt konkrētā vietā… «Tā mana akmeņu barikāde nostāvēja ilgāku laiku, ko es ik pa laikam apciemoju. Vēroju, kā cilvēki spraucas pa spraugām. Šie akmeņi bija piesūkušies gan ar barikāžu ugunskuru dūmiem, gan cilvēku sviedriem, gan cerībām un spītu. Visu, kas virmoja gaisā. Mana barikāde nostāvēja līdz pat puča laikam, kad tā tika novākta,» pastāsta tēlnieks, minot, ka šie akmeņi vēlāk izstādes ietvaros tika arī izstādīti tajās vietās, kur bija barikādes — pie Augstākās padomes, Rātes laukumā, Vecrīgā pie hoteļa un Ministru kabineta, bet tie tika papildināti ar no nerūsējošā tērauda izveidotiem mobiliem karogiem, kuri vējā virpuļoja un griezās…
«Jā, šis laiks bija trauksmains, cerību pilns, bet bija arī neziņa un bailīgums par to, kas var notikt, taču stiprāka bija pārliecība, ka jāiet līdz galam un jāuzvar. Katru gadu Pedvālē, kur atrodas šie akmeņi, Barikāžu aizstāvju atceres dienā es iekurinu ugunskuru, ko darīšu arī šogad, un kavējos atmiņās. Tas laiks spēcina. Akmeņi redzēja visu, kas notika. Arī to, kā omonieši uzbruka ar bruņu transportieriem un devās uz Augstāko padomi. Piebraucot klāt, viņi tālāk netika. Man ir bildes, kur omonieši ar automātiem uzlēkuši uz šiem akmeņiem, skraida pa tiem. Bija uzlikuši troses, cenšoties vilkt tos nost. Bet tad kāds deva rīkojumu, un viņi atkāpās. Man deputāti stāstīja, ka tad, kad tas notika, bija arī balsošanas pēdējais brīdis. Šiem akmeņiem bija liela un izšķiroša nozīme,» atzīst cienījamais tēlnieks.
Liela kopības sajūta
Sabilnieks Jānis Pīlēģis savukārt atklāj, ka bijis viens no tiem, kurš organizējis braucienus uz barikādēm. Iesākumā braucis pa kolhoza «Dzimtene» darbnīcām un aģitējis. «Uztaisīju vienkāršu plakātu un Sabilē uz laukuma pieliku pie sienas. Kādas dienas pēc tam Andris Millers bija uztaisījis daudz glītāku ar aicinājumu braukt aizstāvēt Latviju,» atmiņās dalās J. Pīlēģis.
«Pats arī pāris maiņas biju barikādēs. Bija vienotība. Pirms barikādēm jau kopā ar sievas tēvu Kārli Štrausu bijām uz manifestāciju 13. janvārī, bet pirms tam aprīlī arī Vislatvijas deputātu saietā. Man ir saglabājušās no abiem pasākumiem kādas piemiņas zīmes. No deputātu saieta — mandāts ar visu vietu un kārtu, no manifestācijas — lapiņa no Interfrontes, ko helihopters izmeta, ka jāgāž atjaunotā Latvijas valdība. Atceros, kā Dainis Īvāns ar Ziedoni runāja. Bija aicinājums aizsargāt valdības ēku. Kad braucām ar autobusu, atminos, kā divi vecāki vīri, Ernests Melbergs un Hugo Bērziņš, runāja, ka visādi var būt, bet citas izejas jau nav. Ja ne tagad, kad tad? Abi bijuši leģionā un lēģeros. Bija interesanti klausīties, ko runā par tiem laikiem. Barikādēs bija ugunskuri, pie kuriem sildījās. Kādam bija teltis. Bija jābūt silti apģērbtiem.
Es trāpījos brīdī, kad OMON mašīnas pa tiltu brauca uz centra pusi. Mums lika nostāties vairākās rindās riņķī tornim. Bija trauksmaini. Vakarā beidzās maiņa, kad kāpām autobusā un braucām mājās. Tikko kā biju mājās, mana kundze rādīja pa TV, kā šauj uz Iekšlietu ministriju. Bet atceros, kā par barikāžu dalībniekiem gādāja, — tantes nesa tēju, prasīja, vai nesalst. Desmaizes bijām noēdušies ripaini (smejas). Tiem, kas pīpēja, deva arī cigaretes. Kopības sajūta bija liela. Kad sāka salt, uz maiņām devāmies gulēt uz televīzijas trepēm foajē. Atceros, kā Olga Rajecka un Miglinieks kāpa mums, uz trepēm sēdošajiem zvirbuļiem, pāri. Braucot uz Rīgu un redzot torni, vienmēr sanāk iedomāties par tiem laikiem. Vienmēr jau no bērnības bija jautājumi, kāpēc kāds mūs var tā izrīkot un komandēt? Pēc visa tā arī iestājos Zemessardzē, bet šonedēļ Talsu novada vidusskolā un arī Sabiles skolā mani uzaicināja, lai pastāstu par to, kā līdz barikādēm vispār nonācām un kā tas viss notika.»
#SIF_MAF2023
