Jau vairākus gadus Baumaņu ģimenei kopīga vēlēšanu rezultātu sagaidīšana ir tradīcija, un viņiem tie ir ģimenes svētki. Viņi uzklāj galdu, sienu pārvērš par lielu ekrānu, kur iet vēlēšanu nakts tiešraide, un cits pie cita cieši saritinās dīvānā, lai līdz pat naktij sekotu līdzi rezultātu progresam.
«Dravnieku» mājās Ģibuļu pagastā Baumaņu ģimene pavada brīvos brīžus, un 1. oktobrī visa ģimene sabrauca kopā uz malkas talku. Tāpēc laikā, kad vēlēšanu iecirkņi jau bija slēgti, mājā valdīja relaksēts klusums un, viesiem ierodoties, pat nerēja sagurušie suņi. Taču, jau paverot ārdurvis, varēja dzirdēt, kā iekšā skan vēlēšanu nakts tiešraide. Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) prorektors Toms Baumanis atklāj, ka vēlēšanu nakts rezultātu kopīgā sagaidīšana ir viņa sievas iniciatīva.
«Mums ir daudz bērnu, viņiem ir draudzenes, un mums tagad ir arī daudz suņu — esam vesels kolektīvs. Un tas ir tāds jauks pasākums — tāpat kā Baltā galdauta svētki vai 18. novembris. Tas ir laiks, kad ģimenei būt kopā,»
saka T. Baumanis. Tajā brīdī gan viņa pieminētie suņi, laiski izgūlušies istabas vidū, saldi aizmiguši, un šķiet, ka vēlēšanu rezultāti viņiem vienaldzīgi. Toms smejoties skaidro, ka malkas talkā abi suņi šodien esot sakāvušies, tāpēc šobrīd noguruši, bet viņš pieņēma, ka ar vēlēšanu rezultātiem ir apmierināti. «Man noteikti ir interesanti, un tiešām ir svētku sajūta, jo šie ir demokrātijas svētki Latvijai,» piebilst dēla Jēkaba draudzene Marta Lārmane. «Man ir grāds politoloģijā, es arī turpinu savas studijas maģistrantūrā starptautiskajās attiecībās un diplomātijā, līdz ar to tas mani interesē visos līmeņos.»
Kaimiņi taujā pēc padoma
Toma kundze Una Spēlmane-Baumane ir Konrāda Adenauera fonda biroja vadītāja Latvijā. Ģimene ikdienā seko līdzi notikumiem valstī, tāpēc pirms vēlēšanām citi pie viņiem vēršas pēc padoma, jautājot, par ko balsot. «Pat šodien draugi un daži kaimiņi zvanīja. Tā kā tiešām sekojam politiskajiem notikumiem līdzi, tad padomu neliedzam, bet mēs uzreiz norādām, ka neaģitējam un konkrētu partiju nenosaucam. Ir katram pašam jāizdara sava izvēle. Varam tikai norādīt, kam noteikti jāpievērš uzmanība, un šajās vēlēšanās tie ir drošības jautājumi, partijas, kuras skatās Eiropas, nevis Austrumu kaimiņu virzienā, un kuras nav populistiskas,» saka U. Spēlmane-Baumane. Ģimene pārrunā politiskos notikumus, taču katrs pats izvēlas savu partiju, kurai atdot savu balsi.
Pārāk maz iesaistāmies partijās
Šogad priecē vēlētāju aktivitāte Saeimas vēlēšanās, un Toms un Una uzskata, ka iemesls ir karadarbība Ukrainā.
«Latviešu folklorā daudz runāts par kalpa un pabērna lomu, un, ja ir tā iespēja dota lemt pašam, tad kāpēc neiet? Kāpēc sēdēt dīvānā? Vinstons Čērčils ir teicis, ka sliktu valdību ievēl labi cilvēki, kuri neiet uz vēlēšanām. Bet, man šķiet, ka problēma jāskata dziļāk, jo, piemēram, Austrijā 30% no nācijas ir kādā politiskā partijā. Pie mums tie varbūt ir trīs procenti. Ja mēs nestāsimies partijās, tad būs grūti sasniegt to rezultātu, ko vēlamies,»
saka T. Baumanis. «Ja mūsu politiskā sistēma ir tāda, ka ievēlam nevis vienu vai divas partijas, bet piecas, sešas un pat vairāk, tad loģiski, ka viņiem ir grūti nodrošināt rezultātu, ko vēlētājs gaida un ko viņi ir solījuši.» Viņaprāt, latviešiem jākļūst aktīvākiem, jāprasa rezultāts un Saeimā jāievēl mazāk partiju. Tad arī Latvijā būšot labāka dzīve.
Kompromisa valdības vadītājs
Ar Baumaņu ģimeni bijām kopā gandrīz līdz trijiem naktī, un jau tobrīd vadībā bija atgriezusies «Jaunā Vienotība», jo vienu brīdi līdera pozīciju tai bija atņēmusi «Zaļo un Zemnieku savienība». Baumaņu dēls Jēkabs atzīst, ka rezultātos ir arī vairāki pārsteigumi, piemēram, «Saskaņas» un «Konservatīvo» nenokļūšana pāri piecu procentu robežai, jo «Saskaņa» iepriekšējās vēlēšanās vienmēr bijusi topa augšgalā.
«Es domāju, ka Kariņš bija kompromisa valdības vadītājs, un tie, kuri viņu atbalstīja, sākumā skatījās uz viņu daudz citādāk. Varbūt domāja, ka varēs viņu dancināt, bet, iespējams, tas neizdevās. Taču šī bija pirmā koalīcija, kas bija nostrādājusi Saeimas sasaukumu — tāds notikums Latvijā nekad nebija bijis. Un tas ir labs progress,»
atzīst RSU prorektors. «Un acīmredzot «Jaunās Vienotības» vai Kariņa kunga spēja panākt kompromisu, izlīgumu un sapratni ir bijusi tā, ko cilvēki ir uzskatījuši par svarīgu. Jo kam tad patīk tie, kuri visu laiku strīdas? Mēs taču gribam vienreiz izlīgt. Un ja šis četru gadu politiskais process ir bijis izlīgums, kura rezultātā Latvija kaut ko ir ieguvusi, tas, manuprāt, ir labi. Grūti paredzēt, kā būs tālāk, bet es gribētu, lai koalīcija ir ar mazāk partijām un ar labākiem lēmumiem.»
