Būt godīgam pret sevi un citiem

Būt godīgam pret sevi un citiem

Augstāk par skaistiem vārdiem Jaunsardzes centra 1. novada pārvaldes jaunsargu instruktors un valsts aizsardzības mācības pasniedzējs seržants Edgars Tamsons vērtē darbus, kas ļauj ieskatīties cilvēkā dziļāk. 2009. gadā Edgars iestājās profesionālajā dienestā, 2011. gadā devās pirmajā misijā uz Afganistānu, bet nu atgriezies dzimtajos Talsos, kur kopā ar sievu apmāca jaunos valsts aizstāvjus.

Lai gan vadlīnijas visiem ir vienādas, darbā ar bērniem un jauniešiem pieeja katram instruktoram jāatrod pašam.

«Mums kā instruktoriem jābūt vispusīgiem un jāiet līdzi laikmetam — cenšamies maksimāli izmantot interaktīvās kartes, aplikācijas un ieaudzināt jauniešos patriotismu. Galvenais, lai viņi piekopj aktīvu dzīvesveidu un zinātu, ko darīt kritiskās situācijās.

Cenšamies sniegt ieskatu militārajā jomā, kur apmācības ir daudz nopietnākas un prasības — stingrākas. Daudzas lietas jauniešiem pēc tam noder arī ikdienā — ja, ejot sēnēs, gadās apmaldīties, jaunietis māk orientēties, pēc sūnām noteikt, kur ir ziemeļi, kur dienvidi, un meklē attiecīgos atslēgas punktus. Ar izdzīvošanu un pārējām iemaņām ir tieši tas pats. Kādreiz skolās lielāka uzmanība tika pievērsta pirmajai palīdzībai, bet šobrīd tas ir pieklusis.

Katram jaunietim jau no pirmajām klasēm būtu jāzina, ko drīkst un ko nedrīkst darīt, kaut vai sagriežot pirkstu. Protams, sākumposmā mācības vairāk notiek caur rotaļām. Pēc tam ir kritiskais pusaudžu vecums jeb mazā krīze, kad jaunietis nezina, ko iesākt. Šajā vecumposmā mēģinām parādīt pareizo ceļu, pareizo virzienu.

16 līdz 18 gadu vecumā jaunieši jau ir nobrieduši, ātri mācās, un pretestība nav jūtama,» skaidro E. Tamsons.

Piemērs, kuram sekot

Šobrīd par jaunsargu var kļūt ikviens Latvijas iedzīvotājs vecumā no desmit līdz 21 gadam. Vecuma ziņā visplašāk pārstāvētā ir jaunākā grupa vecuma posmā no desmit līdz 14 gadiem, bet Edgara gadījumā interese par militāro jomu parādījusies jau ātrāk. Par ievirzi šajā jomā viņš pateicas tēvam, kurš pats bija militārpersona un mīlestību pret dzimteni nodeva tālāk.

«Tēvs bija jaunsargu instruktors, līdz ar to es visur tiku ņemts līdzi. Viņš bija kā piemērs, pateicoties viņam, militārā joma mani ieinteresēja. Man tas likās normāli, ka vīrietim jāaizsargā savi līdzcilvēki un valsts. Manī tika ieaudzināta disciplīna, atklātība un apziņa, ka par vārdiem svarīgāki ir darbi. Tas ir tas, pie kā mēģinu pieturēties un ko cenšos nodot jauniešiem. Liels paldies arī mammai, kura to visu atbalstīja!»

«Svarīgas ir arī praktiskās lietas, bet lielāka nozīme manā uztverē ir saliedētībai un savstarpējai komunikācijai,» principus attiecībā uz bērnu un jauniešu apmācību ieskicē E. Tamsons. /Publicitātes foto/

«Fantāzija mums darbojās»

Bērnību Edgars aizvadīja Laidzes pagasta Rocežos, bet, mācoties 3. klasē, kopā ar ģimeni pārcēlās uz Talsiem.

«Varētu teikt, ka dzīvoju laukos, — apkārt bija dzīvnieki, gotiņas… Sētā rosība bija nepārtraukti — tā kā tajā laikā nebija datorspēles vai mobilie telefoni, lielākā kustība notika ārā. Izlīdām no krūmiem tikai tad, kad mamma pa logu pasauca pusdienās vai vakariņās. Kustējāmies, spēlējām sporta spēles, braukājām apkārt ar riteņiem, cēlām bunkurus, rāpāmies kokos, izdomājām savas spēles… Fantāzija mums darbojās.

Līdz 3. klasei mācījos Laidzes pamatskolā, un tad pārcēlāmies uz Talsiem. Dzīvojām Līvānu mājā — no sākuma dzīve bija grūtāka, jo jaunajā sētā bijām ienācēji, bet mūs ar māsu ātri pieņēma. Arī tur, protams, bija savas atrakcijas. Uz puļķiem uzspraudām ābolus un metām pāri žogam, aroniju laikā taisījām trubiņas un cits citu apšaudījām… Šķūnīšiem sienas bija apšaudītas ar sarkaniem pleķiem. Tagad rodas jautājums — vai tas bija vajadzīgs? Tajā laikā likās, ka jā,» smejoties atminas E. Tamsons.

Skolas gados dzīve ritēja gludi, līdz brīdim, kad iestājās pusaudžu vecums un radās nesaskaņas ar vecākiem.

«Iestājoties pusaudžu krīzei, liekas, ka tu esi gudrākais un tev ir taisnība, bet paiet pāris gadu un tu saproti, ka vecāki ir gribējuši tikai labu un viņiem tomēr ir bijusi taisnība. Tagad es to saprotu un esmu pateicīgs par visu, ko viņi manā labā ir darījuši.»

«Svarīgas ir arī praktiskās lietas, bet lielāka nozīme manā uztverē ir saliedētībai un savstarpējai komunikācijai,» principus attiecībā uz bērnu un jauniešu apmācību ieskicē E. Tamsons. /Publicitātes foto/

Gleznotājs vai prezidents

No 4. klases līdz pat vidusskolas beigām Edgars izglītojās Talsu 2. vidusskolā, kur no mācību priekšmetiem viņam iepatikās algebra un ģeometrija. Neskatoties uz patiku pret eksaktajām zinātnēm, nākotni viņš izvēlējās saistīt ar militāro jomu.

«Bērnībā gribēju būt gleznotājs vai prezidents. Gleznotājs noteikti vairs nebūšu. Likās, ka man baigi skaisti sanāk, bet zīmēšanas stundās sapratu, ka gleznotājs no manis nesanāks (smejas). Skolas laikā esmu dziedājis korī, piedalījies kora skatēs, bijis divos dziesmu svētkos…

Talsu 2. vidusskolas koris, manuprāt, bija viens no stiprākajiem koriem Latvijā. Paralēli apmeklēju Jaunsardzi — vidusskolas beigās izgāju ceturto līmeni, noliku eksāmenus un saņēmu sertifikātu. Sapratu, ka mācīties augstskolā vēl neesmu gatavs un iestājos profesionālajā dienestā. Nav noslēpums, ka studijām nepieciešami lieli līdzekļi…

Vēlējos būt neatkarīgs, līdz ar to nolēmu strādāt valsts apmaksātu darbu. Vasaras laikā piepelnījos, strādājot ceļu uzturēšanā, un sapratu, ka darīt to visu dzīvi nevēlos. Tas bija vēl viens pamudinājums iestāties dienestā. Tas ir tas, ar ko gribēju saistīt savu nākotni.

Tagad mācos augstskolā, un mans skatījums uz augstāko izglītību ir pamainījies. 18, 19 gados tu vēl pats nezini, ko vēlies, bet augstākā izglītība tomēr dod papildu zināšanas un dzīvē var noderēt,» atzīst E.Tamsons.

Vienreizēja starptautiskā operācija

2009. gadā viņš iestājās profesionālajā dienestā, izgāja nepieciešamās apmācības un 2011. gadā devās savā pirmajā misijā uz Afganistānu. Vislielāko kultūršoku, esot Afganistānā, viņam sagādāja nabadzība un sabiedrības iedalījums.

«Sievietēm tur nav nekādas teikšanas, nekādu balsstiesību — viņas strādā, audzina bērnus, bet vīrieši tai pašā laikā var mierīgi atpūsties un gulēt saulītē. Pārsteigums bija arī apvidus, klimats un tur valdošā nabadzība — viņiem nav pat tīra ūdens, ko padzerties.

Ikdiena pagāja, sargājot lidlauku un patrulējot pilsētā. Nosacīti brīvo laiku varējām veltīt sev bāzē — sportojot un trenējoties. Pēc pusgada atgriezos mājās, un tad jau turpinājās apmācības. Vairāki gadi pagāja kājniekos, seši gadi ložmetējniekos, un tad jau 2014. gadā kā kājnieki devāmies uz Centrālāfriku. Tur bija mazliet interesantāk. Atšķirību no Afganistānas bija pietiekami daudz — tur ir cits klimats, cita kultūra, mazliet citādāki apstākļi, bet uz to karavīriem jābūt gataviem. Ticības dēļ musulmaņi karo ar kristiešiem, un nabadzība ir ļoti liela. Dzīves līmenis un kultūra tur ir pavisam citādāki — 14 gadus vecas meitenes jau iznēsā bērnus…

No latviešiem esam vienīgie, kas ir bijuši Centrālāfrikā. Tā bija vienreizēja starptautiskā operācija. Mūsu uzdevums bija patrulēt un uzturēt mieru pilsētā. Pēc pieciem mēnešiem atgriezāmies ierastajā rutīnā — mācības, treniņi, un tad jau sekoja izaugsme. Manī redzēja potenciālu, piedāvāja kļūt par nodaļas komandieri, un tā es Nacionālo bruņoto spēku Instruktoru skolā Cēsīs ieguvu kaprāļa pakāpi,» atklāj E. Tamsons.

Dzīves ritējums pamainījies

2018. gadā viņš kopā ar sievu nolēma izrauties no Rīgas un pievērsties mierīgākam dzīvesveidam.

«Ar sieviņu iepazinos 2012. gadā pēc atgriešanās no Afganistānas — viņa dienēja tai pašā rotā, bet citā vadā. Pēc misijas mums izveidojās kontakts, un no tā laika esam kopā. Mums abiem Talsos piedāvāja instruktora vietu Jaunsardzes centrā, un nu jau mēs Talsos esam trīs ar pusi, četrus gadus.

Līdz šim uz vietas bijām divi, bet šogad mums ir pievienojušies vēl divi instruktori, Jaunsardzes centrs paplašinās. Šobrīd mācāmies augstskolā — mums kā jaunsargu instruktoriem ir nepieciešama pedagoģiskā izglītība. Divi gadi jau aizvadīti, divi ar pusi vēl palikuši. Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā uzsvars tiek likts uz sportu, un mūsu darbā tas ir ļoti nepieciešams. Izmantojam fizisko slodzi, līdz ar to mums jāzina, kā to dozēt un kā katram audzēknim pieiet.

2019. gadā mums pieteicās meitiņa, un šobrīd dzīves ritējums un skatījums uz dzīvi ir mazliet pamainījies. No mammas un vecāku puses atbalsts ir bijis nepārtraukti. Protams, kad biju misijās, mamma satraucās un tai laikā neskatījās nevienu kara filmu, bet atbalsts ir bijis visu laiku. Atbalsts ir tas, kas ļauj turpināt iesākto un veiksmīgi iet uz priekšu.»

Ar sievu Zani, kura dienēja tai pašā rotā, Edgars iepazinās pēc atgriešanās no misijas Afganistānā. Šobrīd viņi pilda jaunsargu instruktoru pienākumus un kopīgi audzina divus ar pusi gadus veco meitiņu Dārtu. /Personiskā arhīva foto/

Nedarīt otram to, ko negribi saņemt pretī

Runājot par sievas ceļu līdz kļūšanai par karavīru, E. Tamsons atklāj, ka viņa dienestā iestājusies gadu ātrāk. «Viņa ir bijusi kājnieku rotā un prettanku rotā kā sakarniece, līdz ar to viņas ceļš ir bijis mazliet citādāks. Viņa savu vietu izcīnīja un bija pilntiesīgs karavīrs. Kad gājām prom, komandieri atzina, ka viņa ir parādījusi sevi augstākajā līmenī. Mūsdienās dienestā ir salīdzinoši daudz sieviešu, bet tajā laikā tas nebija tik populāri.»

Pieskaroties tematam par obligāto militāro dienestu, kas pēdējā laikā izskanējis dažādos medijos, E. Tamsons aicina aizdomāties par ieguvumiem.

«Mums ir radies slikts priekšstats par armiju, mēs vēl aizvien asociējam armiju ar padomju laiku. Tagad nekas tamlīdzīgs nenotiek. Uzskatu, ka ir nepieciešams laika posms, lai jaunieši armijas ciklā, armijas dzīvē ieietu. Galvenais, lai nav pārspīlēts ar laiku. Tas palīdzētu sakārtot domas, kļūt patstāvīgam, par sevi parūpēties un izmainītu skatījumu uz sabiedrību.

Mans uzdevums ir panākt, lai izveidotos spēcīga komanda un notiktu izaugsme. Svarīgas ir arī praktiskās lietas, bet lielāka nozīme manā uztverē ir saliedētībai un savstarpējai komunikācijai. Mūsdienās tā ļoti pietrūkst. Galvenais ir atbalstīt citam citu, palīdzēt un nedarīt otram to, ko pats negribi saņemt pretī.»

JAUNUMS

Tagad pieejama arī “Talsu Vēstis” e-avīze.
Abonē un lasi savā telefonā, datorā vai planšetē no jebkuras vietas pasaulē.