«Lībiešu karoga krāsas kļuvušas par lībiešu atpazīstamības zīmi»

Rūpējoties par to, lai otras senākās Latvijas teritorijas tautas — lībiešu — mantojums neizzustu pavisam, Kolkas Lībiešu saieta namā aizvadīts seminārs par lībiskajām iezīmēm apkārtējā vidē. Nezinātājam vizuāli pamanīt Lībiešu krastu palīdz karogi, kas sākuši parādīties pie lībiešu ciemu mājām arī ikdienā, bet zinošākie lībiskās iezīmes pamanījuši arī citviet.

Ideja par semināru radusies, pateicoties Kolkas kalendāra fotokonkursam, ko jau otro gadu organizē Kolkas Lībiešu saieta nams. Šogad kalendāru plānots veidot kā vizuālu apkopojumu lībiskajam, ko iespējams ieraudzīt Lībiešu krastā. Lai viestu skaidrību un konkursa dalībnieki labāk izprastu uzdevumu, talkā nāca Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Etnogrāfijas departamenta vadītāja Aija Jansone un lībiešu kultūras darbiniece, novadpētniece un grāmatu autore Baiba Šuvcāne. A. Jansone iepazīstināja ar apģērba attīstību Lībiešu krastā no 19. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta sākumam, savukārt B. Šuvcāne pastāstīja vairāk par lībiešu mantojumu.

Kolkas pagasta lībiešu ciemu teritorijās sastopamās norādes un informācijas stendi lībiešu valodā apmeklētājam palīdz apjaust, ka viņš nonācis citā kultūrtelpā. /Foto: Baiba Šuvcāne/

Lībiešu krasts — 14 ciemi no Ovišiem līdz Ģipkai

Ziemeļkurzemes lībiešu jūrmala jeb Lībiešu krasts, kā to mēdz dēvēt mūsdienās, ir 14 ciemi no Ovišiem līdz Ģipkai, kas izvietojušies Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastē. Lībiešu krasts kā jēdziens radās 90. gadu sākumā, kad tika nodibināta valsts īpaši aizsargājamā lībiešu kultūrvēsturiskā teritorija «Līvõd rānda» (Lībiešu krasts), kuras robežas stiepās no Ģipkas līdz pat Ovišiem un bija iezīmētas kartē. Kopš 2003. gada, kad «Līvõd rānda» beidza pastāvēt, administratīvi noteiktas robežas teritorijai nav. Mūsdienās Lībiešu krasts ir vizuāli neiezīmēta teritorija, kas atrodas divu pašvaldību — Ventspils un Talsu novada teritorijās, un katrs to iedomājas citādi. Vienam tā sākas pie Ovišiem un beidzas Ģipkā, citam sākas Lūžņā un beidzas Melnsilā, bet vēl kādam tā ir teritorija starp Mazirbi un Kolku. Kolkas pagasta lībiešu ciemu teritorijās sastopamās norādes un informācijas stendi lībiešu valodā, kas radušies dažādu projektu gaitā, apmeklētājam palīdz apjaust, ka viņš nonācis citā kultūrtelpā.

Lībiešu karoga krāsas ir kļuvušas par lībiešu atpazīstamības zīmi, ko ikdienā cenšas lietot ne tikai lībiešu izcelsmes iedzīvotāji, bet arī citi krasta ļaudis, kuri vēlas uzsvērt cieņu lībiskuma saglabāšanai un piederību šim krastam. Zaļbaltzilās krāsas sastopamas tūrisma informācijas bukletos un stendos, logotipos, rokdarbos, galdu dekorēšanā, sveču izkārtojumos un svētku reizēs pasniegtajos ziedu pušķos… /Foto: Baiba Šuvcāne/

Prasmes nodotas no paaudzes paaudzē

Runājot par tradicionālajām nodarbēm, B. Šuvcāne atklāja, ka jūra joprojām ir iztikas avots nelielai daļai piekrastes iedzīvotāju un senā zivju apstrādāšanas prasme — zivju kūpināšana — ir saglabājusies no paaudzes paaudzē. Kolkas pagastā 2022. gadā zvejo 106 vīri, no kuriem 92 ir pašpatēriņa zvejnieki, bet 14 ir ieguvuši komersanta statusu un zvejo lielākos apjomos. Mūsdienās ļoti populāra ir kļuvusi bušu makšķerēšana vēlā rudenī. Kolka ir vienīgais lībiešu jūrmalas ciems, kurā saglabājusies zivju apstrāde rūpnieciskā līmenī. Uzņēmums «Līcis 93» joprojām ražo slavenās «Rīgas zelta šprotes» un ir lielākais darba devējs Kolkas pagastā — uzņēmumā strādā vairāk nekā 200 cilvēku. Produkcija tiek pārdota Eiropas valstīs, ASV, Kanādā, Japānā, Ukrainā un Uzbekijā. Agrāk viena no tradicionālajām nodarbēm bija arī lopkopība, taču šobrīd ir saglabājusies tikai viena naturālā saimniecība. Pitraga «Aizupītēs» saimnieko tāpat kā vecajos laikos — saimniecībā ir govis, zirgs, cūkas, dažādi mājputni… Ģimene nodrošina ar pārtiku sevi un apgādā ar ekoloģiski tīriem produktiem arī apkārtnes ļaudis un vasarniekus. Šur tur lībiešu ciemos vēl tur vistas un citus mājputnus, bet Saunaga «Krūmiņos» labi iejutušies pat pāvi.

Iespējas, ko sniedz Kolkasrags, cenšas izmantot Kolkasraga informācijas centrs, kur var iegādāties lībiskā noskaņā veidotus suvenīrus, grāmatas, bukletus un diskus. /Foto: Baiba Šuvcāne/

Saistība ar piekrastes kultūru izcelta maz

«Ar lībisko mantojumu apmeklētājus cenšas iepazīstināt Lībiešu krasta tūrisma uzņēmēji, taču lībiskā mantojuma iekļaušana piedāvājumā ir nepietiekama. Tūrisma pakalpojumu centrā lielākoties ir atpūta klusā vietā pie jūras. Arī tad, ja kāds no piedāvātajiem tūrisma produktiem ir cieši saistīts ar lībiešiem, piemēram, sklandrauši vai zvejas un zivju apstrādes tradīcijas, saistība ar lībiešu savdabīgo piekrastes kultūru izcelta maz,» problēmu ieskicēja B. Šuvcāne.

/Foto: Baiba Šuvcāne/

Viena no vietām, kur pieejams lībiešu literatūras klāsts un goda vietā atrodas lībiešu karogs, ir brīvdienu māja «Piza» Miķeļtornī. Blakus ciemā Lielirbē vienīgais Lielirbu pastāvīgais iedzīvotājs, Lepstu dzimtas pārstāvis Juris Neliuss, izīrē laivas braucieniem pa Irbes upi un laivām devis vārdus lībiešu valodā. Brīvdienu mājā «Stūrīši» Mazirbē viesi tiek iepazīstināti ar lībiešu vēsturi un Mazirbes ciemu, Košraga viesu namā un kempingā «Pītagi» notiek dažādi sadraudzības un tematiskie pasākumi, bet Andris Antmanis Pitragā jau vairāk neko 20 gadu nodarbojas ar tradicionālo zivju kūpināšanu un popularizē lībiešus caur saviem stāstiem. Viņa veidotais žogs sastāv no 27 dažādu žogu paraugiem, un ir vienīgais šāda veida objekts Latvijā. Ragu muzejā var uzzināt daudz interesanta par Lībiešu krasta faunu, Kolkas brīvdienu mājā — kempingā «Ūši» tiek demonstrēts tradicionālā Ziemeļkurzemes dižrauša jeb sklandrauša gatavošanas process, savukārt kempingā «Melnsils» lībiskais mantojums popularizēts, izmantojot seno teiku par Trommela pili.

Vienoja cerība, ka ciemos atgriezīsies dzīvība

Par nacionālā un starptautiskā tūrisma aprites centru mūsdienās kļuvis Kolkasrags. 2016. gada oktobrī jūra bija atkāpusies neparasti tālu — šo savdabīgo parādību apskatīt ieradās simtiem interesentu no visas Latvijas. 2022. gada janvārī un februārī vētras pamatīgi izpostīja Kolkasragu, Lieljūras krastā izveidojot stāvkrastu, bet Mazjūras pusē izskalojot ap 100 priedēm. Iespējas, ko sniedz Kolkasrags, cenšas izmantot Kolkasraga informācijas centrs, kur var iegādāties lībiskā noskaņā veidotus suvenīrus, grāmatas, bukletus un diskus. Turpat ir kolcenieku vasaras kafejnīca «Divjūriņas», kur piedāvājumā ir arī piekrastes tradicionālais produkts — zivis. «Divjūriņas» saimniece Sigita Grīnpukale īpašos pasūtījumos gatavo lībiešu tradicionālo ēdienu receptēs balstītas uzkodas. Negaidīti lielu atsaucību ieguvušas arī Mājas kafejnīcu dienas, kas Slīteres ceļotāju dienu ietvaros tika rīkotas 2019. gada 1. un 2. jūnijā. To laikā viesiem bija iespēja baudīt tradicionālos pašu gatavotos ēdienus 13 Lībiešu krasta lauku sētās.

Tradicionālā Ziemeļkurzemes dižrauša jeb sklandrauša gatavošanas process. /Foto: Baiba Šuvcāne/

Nozīmīgākā lībiešu kultūras mantojuma popularizēšanas un kopšanas vieta Lībiešu krastā ir Lībiešu tautas nams. Kopš 1989. gada augusta pirmās sestdienas par tradicionālu notikumu kļuvuši Lībiešu svētki. 5. un 6. augustā, tāpat kā tālajā 1939. gada 6. augustā, Maz-irbē pie Lībiešu tautas nama atkal plīvoja lībiešu, latviešu, igauņu, somu un ungāru karogi. Pēc ilgiem gadiem satikās radi un draugi, no kuriem daudziem pirmo reizi pēc kara bija atļauts ierasties dzimtajā pusē. Ciems daudzus gadus nebija pieredzējis tādu ļaužu pieplūdumu. Svētki noritēja optimistiskā gaisotne — visus vienoja cerība, ka jūrmalas ciemos atkal atgriezīsies dzīvība. «Gandrīz visi prezidenti ir apmeklējuši Lībiešu krastu un viesojušies tautas namā. Gribētos uzskatīt, ka Lībiešu tautas nams un šī vieta arī valsts izpratnē ir kaut kas vairāk nekā tikai nams,» cerību pauda B. Šuvcāne.

Stiprinot piederību atšķirīgai tautas daļai

Nozīmīgs centrs, neskaitot tautas namu, ir Lībiešu saieta nams Kolkā, kas darbojas kopš 2019. gada 9. marta. Ikdienā lībiešu tradicionālo kultūru mūzikas pedagoģes Dzintras Tauniņas vadībā kopj un popularizē Kolkas lībiešu ansamblis «Laula». Arī Tārgales pagasta lībiešu folkloras kopa «Kāndla» Ilgas Pornieces vadībā Lībiešu krastā popularizē un uztur dzīvu lībiešu muzikālo mantojumu.

2015. gadā Lībiešusvētku laikā Mazirbē viesojās suitu sievas, vidū — Līvu savienības vadītāja Ieva Ernštreite.» /Foto: Baiba Šuvcāne/

«Ikdienas vērojumi liecina, ka apziņu par piederību atšķirīgai tautas daļai pamatiedzīvotāji un viņu pēcteči ir saglabājuši. Lībiešu karoga krāsas ir kļuvušas par lībiešu atpazīstamības zīmi, ko ikdienā cenšas lietot ne tikai lībiešu izcelsmes iedzīvotāji, bet arī citi krasta ļaudis, kuri vēlas uzsvērt cieņu lībiskuma saglabāšanai un piederību šim krastam. Zaļbaltzilās krāsas sastopamas tūrisma informācijas bukletos un stendos, logotipos, rokdarbos, galdu dekorēšanā, sveču izkārtojumos un svētku reizēs pasniegtajos ziedu pušķos… Šodien mēs vairs nedzirdēsim, ka ar mums sarunājas lībiski, mantojums karājas gaisā, bet ir dažas zīmes, ko arvien vairāk lietojam šajā krastā,» skaidroja novadpētniece.

JAUNUMS

Tagad pieejama arī “Talsu Vēstis” e-avīze.
Abonē un lasi savā telefonā, datorā vai planšetē no jebkuras vietas pasaulē.