Šī vasara tomēr ir atnākusi. Vairums to gaida kā glābiņu, cerot uz gaišu, siltu starojumu prātam un miesai, bet citi, iespējams, domā par to kā par pēdējo normālo vasaru, kura vēl varētu mūs piemeklēt — pirms pandēmijām, kara, dārga benzīna un neticami lieliem komunālajiem maksājumiem. Un vēl pirms ziemas, kura būšot nežēlīgā izdzīvošanas režīmā. Taču liekas, ka šajā vasarā mēs vēl dzīvosim viegli un laimīgi. Jau tagad, redzot sestdienu—svētdienu norises Talsu ielās ar ceļotājiem, ekskursantiem un tusētājiem, liekas, ka tā arī būs.
Runājot par kultūras piedāvājumu, it īpaši vizuālās mākslas jomā, mūsu vecais/labais Talsu novads pēc «atkalpaplašināšanās» ir ieguvis vairākas vietas, kurās notiek laba līmeņa mākslas notikumi. Sākot jau ar Sabiles Sinagogu un Pedvāli, tad Talsos, protams, muzejs, kinoteātris «Auseklis» un tautas nams, un pēc tam var doties uz Dundagu un Roju. Īsts Ziemeļkurzemes mākslas zelta loks!
Pedvāles Mākslas parks
un starptautiskā mākslinieku rezidence ir pārdzīvojusi šoku pēc spožas atklāšanas un Valsts prezidenta apmeklējumiem 2020. gadā līdz ieiešanai divu gadu visai mazkustīgā izdzīvošanas režīmā, neļaujot kovidam ienākt tik tikko kā lieliski izveidotajā vietā mākslai un māksliniekiem, kas gaidīja radošas personas no visas pasaules. Vasara, tāpat kā iepriekšējā, cerams, atkal piepildīs rezidences telpas ar krāsu smaržu un mākslinieku sarunām un akcijām. Mākslas parka teritorija papildinās ar jauniem objektiem: 11. jūnijā 13.00 Ojārs Feldbergs atklāja savu vides mākslas objektu «Kliedziens», veltītu Ukrainai, bet no jūnija vidus rezidencē varēs skatīt Tukuma gleznotāja Alberta Pauliņa gleznu izstādi.
Atjaunotā Sinagoga —
Sabiles mākslas, kultūras un tūrisma centrs — lēnām veidojas par labāko izstāžu zāli mūsu novadā: izstādes kļūst arvien interesantākas, lēnām tiek iegādāts eksponēšanas inventārs, protams, vēl pavisam labai izstāžu darbībai nepieciešamas labas gaismas, pārvietojamās sienas utt. Kā jau jauns apskates objekts, Sabiles Sinagoga ir piesaistījusi visas Latvijas ceļotāju pastiprinātu interesi. Tagad ir svarīgi to noturēt arī tālāk.
Nākamais pārsteigums ir Dundagas pils,
kurā augstvērtīgas izstādes tagad iekārto pazīstamā mākslas zinātniece Ieva Kalniņa (2007. gadā, piemēram, Ieva kūrēja Latvijas mākslas ekspozīciju Venēcijas biennālē ). Ar Eiropas Reģionālā attīstības fonda dalību ir atjaunota daļa no pirmā un otrā stāva telpām, iespēju robežās ir sakārtots skaistais pils pagalms. Līdz pat 4. septembrim tur būs skatāmas trīs izstādes: Latvijas Mākslas akadēmijas profesores, tekstilmākslas katedras vadītājas Ievas Krūmiņas izstāde «Vēlmju lauks», mākslinieka-konceptuālista Miķeļa Fišera izstāde «Debesis pār Palanku 6 dienas» un Dundagas pils lietišķās mākslas kolektīva izstāde «Spilveni kā mākoņi», radot interesantu laikmetīgā un tradicionālā mijiedarbību senās pils biezajos mūros.
Laikā, kamēr Roja nebija Talsu novada «struktūrvienība»,
tā paguvusi izveidoties par radošuma piesātinātu vietu Latvijas kultūrkartē. Tagad vasarās tā vairs nav Roja, bet RojaL, taču iesākumā, 20. gadsimta 90. gadu beigās viens no profesionālās mākslas jaunrades nometnes pirmajiem nosaukumiem bija «ROJA-RAKU». Iniciators Nr. 1 ir keramiķis, rojenieks Māris Grosbahs, tad pievienojās vēl viens rojenieks — kinomākslinieks Jurģis Krāsons, un, protams, šeit ir izveidojusies izcila darba grupa kopā ar Rojas novada pašvaldību. Rojenieki ir pieraduši pie tā, ka vasarās viņiem līdzās jau 25 gadus ir māksla: Rojas «kinofestivāls», jauni vides objekti, cepļa atvēršanas brīži un labas izstādes Rojas muzejā. Šobrīd un vēl līdz 13. augustam Rojas Jūras zvejniecības muzejā apskatāms kuratores Ingas Bunkšes veidots laikmetīgās mākslas projekts «Izdzīvotāji» — izstāde īstajā vietā un laikā — par jūru, par cilvēkiem, par mums, par spēka avotiem, kas «palīdz cilvēkam izdzīvot un saglabāt mīlestību, līdzcietību, nosvērtību arī šodienas mainīgajos apstākļos» (I. Bunkše).
/Foto: Mairita Balode/
Rojas muzeja izstāžu zāle,
kā jau mēs zinām, ir pavisam neliela un vienkārša. Un tāpēc tā labi vienojas ar izstādes veidotāju ieceri radīt pavisam esenciālu izstādes vidi ar ļoti rūpīgi atlasītām detaļām. Ieejot zālē, videofonā skan vīru kora «Dziedonis» izpildītās starptautiskās jūrnieku dziesmas (Sea shanty), tās bija liriskas balādes, kurās skan ilgas pēc mājām un siltuma, taču tās mēdza būt arī pikantas un ironiskas, pat bezkaunīgas; tas uzlaboja vīriem garastāvokli, noņēma spriedzi un palīdzēja smagajā darbā. Viens no galvenajiem izstādes saturiskajiem akcentiem ir mājas — krasts, ģimene, «… tu vari izdzīvot vislielākajās vētrās, ja zini, ka mājās tevi gaida…» Bolderājas kapteiņa Jāņa Eglīša vēstules mīļotajai meitenei, vēlāk sievai Otīlijai, pastkartes un fotogrāfijas stāsta par šo katram jūrā braucējam tik svarīgo dzīves pamatu. No kapteiņa Eglīša arhīva eksponēta arī tā sauktā Debesu grāmata — pašrocīgi pārrakstīti teksti, kuri sola tās īpašniekam aizsardzību un glābšanu no dažādām nelaimēm, tur arī buramvārdi — asins vārdi, drudža vārdi, uguns vārdi, kas sargā un atbrīvo no likstām… Likteņa pielabināšana — tas bija nepieciešams rituāls.
Gandrīz vai kā patstāvīgi dizaina objekti ir izlikti divi jūrnieku/zvejnieku rokdarbi — pītais iepirkumu tīkliņš un lampa no tīklu bojām.
Šie vīru darinājumi uz kuģa tapuši brīvajās stundās un tos pēc tam varēja mēģināt pārdot vai iemainīt pret kādu derīgu—nederīgu vai bezgaumīgu nieku tālo zemju jūras ostās. Tepat jau arī vīru kārdinājumi no ostu pieturvietām: amizanta sērkociņu kastīte ar daiļu un puskailu sievieti, zīmējums ar nekaunīgu krogus apmeklētāju — tas ir 20. gadsimta 30. gadu matrozis kļošenēs, uz pakauša atbīdītu naģeni, izriestām krūtīm, kurš uzsauc dzeramo: «Iztaisi ogu!»
/Galerijas «Romas dārzs» krājums/
Pētot izdzīvošanas stāstus
no jūrnieku un zvejnieku dzīves, izstādē ir pieminēts arī traģiskais notikums Rojas pusē — 1976. gadā nogrimušais zvejnieku kuģis «Saule»; tā bojā ejas skaidrojums vēl arvien ir dažādiem stāstiem apvīts. Vai valis, vai krievu zemūdene, vai «likteņa pirksts», vai parasts «cilvēciskais faktors»? Kāpēc šajā reizē trīs zvejnieki tomēr neizdzīvoja?
Izstādes izpēte prasa laiku, daļa no tā noteikti ir jāvelta arī klausāmajai daļai — intervijai ar rojenieku Robertu Radionovu, kurš draiski stāsta par savu vienaudžu bērnību pie jūras, «par «blēņām», kas veido raksturu, un par dzīves izpratni, ko sniedz tikai jūra» — par sāļo viļņu izpēti no mola līdz pat kuģu ceļam gan ziemā, gan vasarā. Par to, «kā raksturot tos cilvēkus, kas dodas jūrā, kas ir tas, kas palīdz jūrā izdzīvot, ko nozīmē — neizdzīvot?» — par to intervijās stāsta vairāki Liepājas ostas kapteiņi un darbinieki. Izstāde ir pārdomāts un kompakts vēstījums, kurā dzīve ir pārvērtusies mākslas faktā.
