Celt kvalitāti, veidojot atbildīgāku pieeju. Rubrika “Talsu novada Sporta skolai – 70”

Celt kvalitāti, veidojot atbildīgāku pieeju. Rubrika “Talsu novada Sporta skolai – 70”

Tiekoties ar Talsu novada Sporta skolas direktoru Kasparu Sakniņu, aizsākam rubriku «Talsu novada Sporta skolai 70», kurā līdz pat mācību gada beigām atskatīsimies uz vēstures līkločiem, tiksimies ar bijušajiem un esošajiem treneriem un ļausim ieskatīties treneru darba ikdienā. 70 gadu laikā sporta skola piedzīvojusi ievērojamas pārmaiņas — par spīti izaicinājumiem, darbs turpinājis ritēt uz priekšu un sporta skolas paspārnē izaudzis ne viens vien augsta līmeņa sportists.

Tālajā 1952. gadā, kad skola tika dibināta, tās dibinātāji bija Talsu, tolaik vēl rajona, izpildkomiteja un sporta biedrība «Vārpa». Reālo darbību skola uzsāka 1953. gadā, kad darbā tika pieņemti pirmie treneri un uzņemti pirmie audzēkņi. Šobrīd jau desmit gadus direktora pienākumus pilda Kaspars Sakniņš. «Pabeidzu sporta skolu, aizgāju mācīties uz Rīgu, un treneris Kārlis Ūsiņš teica, ka jānāk atpakaļ. Rīgā man īpaši nepatika — gribējās turpināt trenera iesākto. Vilkme un vēlme bija, līdz ar to mēģināju. Pabeidzu bakalauru, sāku strādāt Talsos un turpināju mācīties maģistrantūrā.

Brīdī, kad man piedāvāja kļūt par direktoru, biju treneris un strādāju vairākās skolās. Kolēģi teica — pamēģini, tu nezini, kad atkal būs tāda iespēja! Tā kā man patīk izmēģināt visu jauno, nenobijos un aizgāju. Biju strādājis sporta skolā, darbojies kā sportists, bijis audzēknis, strādājis skolā, līdz ar to ideju man netrūka. Protams, kad tu sāc darīt, parādās lietas, kas vēl ir jāapgūst, bet tas ir normāli. Jāmācās ir visu laiku,»

uzskata K. Sakniņš.

«Esam gājuši digitalizācijas virzienā»

Tā kā sportā iespējas ir neizsmeļamas, sūdzēties par darba ­neesamību nevar. Gadu gaitā atjaunots treneru kolektīvs, papildināts materiāli tehniskais nodrošinājums un veikti citi nozīmīgi darbi. «Tiklīdz audzēkņi pabeidz sporta skolu un sāk mācīties, mēģinām viņus pieturēt. Daudz esam gājuši arī digitalizācijas virzienā. Bijām vieni no pirmajiem, kas sporta skolā ieviesa e-klasi, — pirmā bija Sigulda un tad pakāpeniski visi pārējie. Covid laikā iegādājāmies dažādas iekārtas — tā kā braucieni atkrita, varējām novirzīt līdzekļus citur. Iegādājāmies interaktīvos ekrānus, pulsa mērīšanas siksniņas, datorus, planšetes… Ikgadējā budžeta ietvaros to izdarīt nav reāli. Arī mācību maksu jeb līdzmaksājumu ieliekam attīstībā.

Uzsākot darbu sporta skolā, uz vienu audzēkni gadā sanāca trīs lati, bet bumba tajā brīdī maksāja vairāk par 30 latiem… Šobrīd pamata nodrošinājums ir pat ļoti labs. Kādreiz airēšanā uz pieciem audzēkņiem bija viena laiva, tagad katram ir sava. Riteņbraukšanā pēdējos gados esam atjaunojuši riteņu klāstu, esam iegādājušies ieročus, papildinājuši inventāru… Pēdējos 20 gados biatlonā nebija nopirkts neviens ierocis.

Lielās lietas esam iestrādājuši pašvaldības attīstības plānā — palēnām ejam uz priekšu. Arī vecāki un audzēkņi ir norādījuši, ka materiāli tehniskais nodrošinājums ir pietiekams, — protams, ar pāris izņēmumiem. Iespēju robežās mēģinām virzīt šos jautājumus uz priekšu, bet tik ātri tas diemžēl neiet.»

Atgriezties dzīvē pirms pandēmijas

Desmit gadus pildot sporta skolas direktora pienākumus, K. Sakniņš novērojis izmaiņas ne vien apkārtējā vidē, bet arī audzēkņos un viņu paradumos.

«Laiks iet uz priekšu, un bērni mainās. Pēdējos četros piecos gados bērnu skaits ir nostabilizējies. Īpaši palielināt to neraujamies — treneru un bāžu resurss ir ierobežots. Pirms desmit gadiem informācijas apjoms bija cits un tehnoloģijas nebija tik pieejamas, taču tam visam ir arī savi plusi, — telefonu var izmantot ne tikai laika tērēšanai, bet arī sevis izglītošanai un pilnveidošanai.

Treneris var iedot attālinātos treniņu uzdevumus, un, ja audzēknis grib darboties, viņam ir iespēja, pašam ir tikai jāgrib. Covid laikā daudz iemācījāmies — kādreiz darba režīms pieprasīja divas reizes nedēļā braukt uz Rīgu, bet šobrīd vairs nav jāskrien apkārt pa pasauli, jāpavada laiks ceļā un jātērē resursi. Prieks, ka beidzot esam iegājuši normālā režīmā — nekas nav atcelts, pārcelts, un viss ir atgriezies tādā ritējumā, kā tas bija pirms pandēmijas.»

Līdzvērtīgi ne tikai uz papīra

Nākotnē par vienu no galvenajām prioritātēm K. Sakniņš sauc kvalitātes celšanu, veidojot atbildīgāku pieeju darbam ne tikai no treneru, bet arī vecāku un audzēkņu puses. «Ja treneris ir sagatavojis treniņu 12 audzēkņiem, svarīgi, lai atnāk visi 12, nevis pieci vai seši un pārējie pat nepaziņo par neierašanos. Ja atbildības sajūta būtu lielāka, uzlabotos gan treniņu process, gan rezultāts. Kāds grib rezultātu, bet kāds grib tikai izkustēties — šo lietu apvienošana ir diezgan liels izaicinājums. Tā tas ir ne tikai sportā, bet arī jebkurā citā jomā. Daudz mēģinām ieguldīt arī treneru izglītībā. Svarīgi, lai treneri var aizbraukt pieredzes apmaiņā un paskatīties, kā treniņu process tiek organizēts citur. Lai uzlabotu kvalitāti, ieviesām sporta skolā vērtēšanu.

Pagājušajā mācību gadā palaidām to izmēģinājuma režīmā, un šogad esam veikuši nelielas korekcijas. Gribas, lai tas iesakņojas un audzēknis redz, ka viņš tiek novērtēts. Kad mūzikas skolā ir eksāmeni, visi trīc un dreb, lai pabeigtu skolu. Gribas, lai tikpat atbildīgi tiktu uztverta sporta skola un tā būtu līdzvērtīga ne tikai uz papīra, bet arī audzēkņu apziņā.

Galvenais ir darboties, nospraust mērķi un godīgi atbildēt uz jautājumiem — kāpēc es nāku sporta skolā, ko es gribu sasniegt un cik daudz laika es gribu ieguldīt? Kāds ir gatavs nākt uz treniņu piecas reizes nedēļā, kāds tikai trīs reizes, un trenerim ir jāpārraujas uz pusēm. Protams, trenerim ir jābūt elastīgam treniņu plānošanā, bet vecākiem un audzēkņiem jāsaprot, ko viņi vēlas sasniegt. Svarīgi, lai audzēkņi kustētos ne tikai sporta skolā vai sporta stundās, bet arī pārējā laikā.»

JAUNUMS

Tagad pieejama arī “Talsu Vēstis” e-avīze.
Abonē un lasi savā telefonā, datorā vai planšetē no jebkuras vietas pasaulē.