30. martā Talsu Tautas namā aizvadīts seminārs par jauno valsts aizsardzības koncepciju, akcentējot sabiedrības funkcionēšanu krīzes un konflikta laikā. Kopā ar aizsardzības nozares ekspertiem tika meklētas atbildes uz dažādiem jautājumiem, tai skaitā, kā motivēt iedzīvotājus gatavoties krīzes situācijām, kā uzlabot jauniešu iesaistes iespējas valsts aizsardzībā un kā nodrošināt kritisko pakalpojumu un funkciju nepārtrauktību.
Valsts aizsardzības koncepcija (VAK) ir politikas plānošanas dokuments, kas nosaka valsts aizsardzības stratēģiskos mērķus, pamatprincipus, prioritātes un pasākumus miera, valsts apdraudējuma un kara laikā. Šobrīd Aizsardzības ministrija (AM) sāk darbu pie jaunās VAK izstrādes, tapšanas procesā iesaistot arī sabiedrību. Pasākuma moderatore — Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošā pētniece Ieva Bērziņa skaidroja, ka valsts aizsardzība balstās uz četriem darbības virzieniem: Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem (NBS), visaptverošu valsts aizsardzību, kolektīvo aizsardzību un starptautisko sadarbību.
«Mūsu šodienas tēma pamatā attiecas uz visaptverošu valsts aizsardzību. To veido pilsoņu griba aizstāvēt savu valsti, valsts institūciju, pašvaldību, nevalstisko, komerciālo organizāciju un indivīdu spēja sniegt atbalstu NBS un civilā aizsardzība,»
norādīja I. Bērziņa.
No pirmās minūtes un pirmā centimetra
«Karadarbība, ko Krievija veic pret Ukrainas valsti, parāda to, ka valsti var aizsargāt tikai kopīgiem spēkiem. Mūsu primārais darbs ir valsts militārā aizsardzība, taču domājam arī par lietām, kas ir ārpus klasiskas militāras aizsardzības,» atklāja AM politikas direktors, valsts sekretāra vietnieks Rolands Heniņš.
«Runājam par visaptverošu valsts aizsardzību, par vērtībām, morāli, izglītību, gatavību, noturību, kritisko infrastruktūru un civilo aizsardzību. Tikai strādājot pie visiem šiem elementiem kopā, varam sagatavoties. Gribam būt optimisti un cerēt uz labāko, taču cerībā uz labāko gatavojamies sliktākajam,»
uzsvēra R. Heniņš.
Viņš atzina, ka armija un bruņotie spēki aizstāvēs valsti no pirmās minūtes un pirmā centimetra, bet aktuāls paliek jautājums — ko darīt pārējiem? «Pirmais līmenis ir spēt parūpēties par sevi. Nākamais līmenis ir palīdzēt savam tuvākajam, bet pēdējais līmenis — palīdzēt valstij. Ir daudz dažādu lietu, ko var darīt nekavējoties un ko mēs no aizsardzības nozares puses jau darām — tie ir bukleti, kara izspēles, vingrinājumi, diskusijas… Izglītība un valsts aizsardzības mācība, kas ar nākamo gadu būs obligāta visās vidusskolās, prasa vairāk laika. Iedzīvinot iniciatīvas, kas prasa zināmu laiku, paplašināsies to sabiedrības locekļu skaits, kuri būs ciešāk iesaistīti valsts aizsardzībā un kuriem būs lielāka izpratne par to, ko nozīmē aizsargāt savu valsti. Viena lieta, ko es gribētu īpaši izcelt, ir pašorganizēšanās — krīzes un konflikta situācijās ne vienmēr būs institūts vai cilvēks, kas pateiks, ko darīt. Mums jārēķinās, ka būs gan dezinformācija, gan propaganda.»
Jārada kaut kas, ko ir vērts aizstāvēt
Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks Jānis Bekmanis uzsvēra, ka, pirms prasīt no sabiedrības, lai tā iesaistās valsts aizstāvēšanā, ir jārada kaut kas, ko cilvēku prātā ir vērts aizstāvēt.
«Miera laikā tā ir iekšējā drošība, kopējā labklājība un iespējas attīstībai. Milzīga loma Ukrainas aizsardzības spēku aizstāvībā ir tieši motivācijai — viņi saprot, par ko viņi iestājas, par spīti tam, ka miera laikos viņu valstī bija un, iespējams, jo-projām ir diezgan daudz trūkumu iekšējā pārvaldībā.»
Par vēl vienu nozīmīgu aspektu viņš sauc jēdzienu un terminu lietojumu, kas gan sabiedrībā kopumā, gan ekspertu un lēmumu pieņēmēju līmenī tiek pamatīgi jaukti.
Runājot par jēdzieniem, I. Bērziņa atzina, ka noturības aspektā svarīga loma ir nevalstiskajām organizācijām. Viena no tādām ir biedrība «Latvijas Mednieku savienība». Biedrības valdes priekšsēdētājs Jānis Baumanis skaidroja, ka Latvijas Mednieku savienība jau 2017. gada beigās parakstīja sadarbības memorandu ar AM par kopīgu pasākumu plānu. Latvijā ir vairāk nekā 20 000 aktīvu mednieku — tā ir liela sabiedrības grupa, kas ir arī pietiekami labi organizēta. Latvijas Mednieku savienība apvieno 360 juridiskos biedrus, mednieku klubus un krīzes situācijā ir gatavi sadarboties ar Zemessardzi.
Pašvaldībām jāspēj darboties autonomi
Vērtējot Talsu novada iedzīvotāju gatavību krīzēm, Talsu novada pašvaldības izpilddirektora vietniece Ieva Krēķe atzina, ka tie cilvēki, ar kuriem viņai ikdienā ir nācies sastapties, visi kā viens ir apliecinājuši, ka viņi savu dzimteni aizstāvēs. Lielāka neskaidrība ir par praktiskajiem soļiem, kas šādā gadījumā jāveic.
«Mēs kā pašvaldība esam ceļa sākumā, bet pirmie soļi ir sperti — domes priekšsēdētāja ir izveidojusi sadarbības grupu un budžetā esam paredzējuši naudu valsts rezervēm.»
I. Krēķe
Pulkveža Oskara Kalpaka profesionālās vidusskolas direktors pulkvežleitnants Intars Kušners par lielāko kļūdu sauca pašvaldību cerības, ka bruņotie spēki iznesīs smaguma punktu arī kara gadījumā. Tā kā bruņoto spēku primārais uzdevums ir aizsargāt valsti, pašvaldībām būtu jābūt spējīgām darboties autonomi un demonstrēt suverēnās varas klātbūtni. Liels palīgs pašvaldībām ir Zemessardzes tuvākie bataljoni, kas labprāt iesaistās un palīdz attīstīt civilās aizsardzības plānus.
Gatavība — ne tikai skaisti uzrakstīta uz papīra
Diskusijas gaitā I. Bērziņa atzina, ka būtu svarīgi, lai gatavība krīzēm būtu nevis skaisti uzrakstīta uz papīra, bet lai tā darbotos dzīvē. Līdzīgās domās bija kāds klātesošais, kurš aktualizēja jautājumu par bumbu patvertnēm. J. Bekmanis aicināja būt reālistiem un apzināties pašreizējās iespējas.
«Pēc Padomju Savienības mēs kā sabiedrība virzījāmies uz NATO un Eiropas Savienību. Kāda būtu sabiedrības reakcija, ja mēs pateiktu — mēs tērēsim miljonus veco padomju laika bumbu patvertņu atjaunošanai, vai ja mēs konstatētu, ka vecās bumbu patvertnes ir aprēķinātas noteiktam cilvēku skaitam? Mēs konstatētu, ka patvertnes visus nepaglābs, un tajā brīdī, kad mēs iniciētu tērēt nodokļu maksātāju naudu, mēs saņemtu sabiedrības kritiku — tas ir viennozīmīgi. Kad cilvēks iegūst drošības garantu, viņš nav motivēts guldīt drošībā vēl, vēl un vēl.
Mūsu sabiedrība no citu valstu labās prakses pieredzēm ļoti atšķiras. To nosaka mūsu vēsture un tas, kam esam gājuši cauri. Pavisam nesen braucu uz Somiju un skatījos, kādas viņiem ir patvertnes. Man siekalas tecēja, bet parādiet man šeit Latvijā kaut vienu klinti, kāda ir Somijā! Būvējot noteiktas kategorijas ēkas, pie noteiktiem kritērijiem varam ēku būvniekam un īpašniekam uzlikt par pienākumu obligāti izbūvēt patvertnes telpu. Šobrīd šajā virzienā strādājam, bet problēma ir tā, ka mums valstī nav speciālistu, kuri pateiktu, kāda biezuma materiāli vajadzīgi, kādas konsistences vai ķīmiskā sastāva savienojumi ķieģeļiem vajadzīgi… Jautājums, vai runa ir par atombumbām, par ķīmisko vai tikai mehānisko apdraudējumu?»
Šā brīža risinājums — evakuācija
«Objektīvā realitāte šodien ir tāda, ka patvertņu nav. Tas, ko varam piedāvāt civiliedzīvotājiem, lai glābtos no apdraudējuma, ir evakuācija. Valdība šogad ir apstiprinājusi finansējuma piešķiršanu iniciatīvai par agrīnās brīdinājuma sistēmas attīstību, kas paredz tehnisku risinājumu ar mobilo telefonu operatoru starpniecību — neatkarīgi no operatora saņemt agrīnā brīdinājuma ziņojumu uz savu telefonu ar īsu un kodolīgu informāciju,» atklāja J. Bekmanis.
Semināra noslēgumā diskusijas paneļa dalībnieki aicināja būt pilsoniski aktīviem un iesaistīties valsts aizsardzībā, atgādinot, ka neviens cits par mūsu tiesībām un interesēm necīnīsies.
