Sākoties skolēnu vasaras brīvlaikam, aizvien biežāk publiskajā telpā izskan jautājums par mācību gada pagarināšanu jeb izlīdzināšanu. Pārdomās par to, kādi šajā gadījumā būtu ieguvumi un kāda varētu būt reakcija no vecāku un pedagogu puses, dalījās izglītības eksperte Inga Pāvula.
«Šis nav stāsts par vasaras brīvlaika samazināšanu vai saīsināšanu. Kamēr mēs uz to tādā veidā skatīsimies, nekādus risinājumus neatradīsim. Skolotāji dzird, ka samazināsies atvaļinājums, bet vecāki, kuriem ir brīvāki darba režīmi un ir iespēja ar bērniem būt kopā trīs vai divus vasaras mēnešus, redz ierobežojumu tajā, ka saulainais vasaras laiks bērniem samazināsies. Klāt nāk arī vecāku bažas par to, cik nopietni mācību process notiek maija beigās, kad tuvojas eksāmeni un ārā ir saulains laiks.
Es gribētu runāt no pozitīvās puses — mācību gada izlīdzināšana jeb izlīdzsvarošana gan skolēnu, gan skolotāju mentālajai un fiziskajai veselībai būtu ļoti vērtīga.
Ja mēs paskatītos uz skolēnu un skolotāju noslodzi, mēs ieraudzītu, ka tā ir ļoti intensīva. Garā mācību diena, mājasdarbu pildīšana, tas, ka lielā tempā jāiet cauri mācību vielai un nav laika pietiekami iedziļināties… Ja mācību gads tiktu izlīdzināts, ieguvums būtu mazāka intensitāte un mazāks stresa fons. Pēc diviem pandēmijas gadiem bērnu mentālā veselība pasliktinās. Šis būtu veids, kā to varētu sabalansēt.
/Publicitātes foto/
Vēl ir svarīgi saprast, ka izlīdzināšana nav kvalitātes zaudēšana, tieši otrādi, mums ir iespēja iet lēnāk, bet dziļāk. Arī jaunā kompetenču pieeja aicina uz pārmaiņām skolas dzīves ritmā. Tā ir iespēja iet mācīties ārpus skolas un izmantot to, ko katra konkrētā vieta piedāvā. Mācību gada laikā skolotāji bieži saka — es labprāt ar bērniem aizietu līdz muzejam uz kādu nodarbību, bet 40 minūšu laikā mēs to nevaram paspēt. Šis ir lēmums, kas ir jāskatās vispirms lokāli novada vai vienas skolas ietvaros.
Dzīves ritms Rīgas skolai un Talsu skolai ir pilnīgi cits, mums ir citi apstākļi, daba, pieejamība…
Šim nevajadzētu būt stāstam par to, ka mēs saīsinām vasaras atvaļinājumu, ir jāparādās vēl kādām brīvlaika vai brīvdienu dienām mācību gada laikā, kuras sevis papildināšanai, lasīšanai un atpūtai ir brīvas arī skolotājiem. Šis jautājums ir būtisks — mēs gribam, lai mums ir mentāli, veseli un atpūtušies skolotāji, kuri ar prieku turpina darīt savu darbu,» uzsvēra I. Pāvula.
Par lielāko izaicinājumu viņa sauc pretestību, kas seko jebkurām izmaiņām.
Lai to mazinātu, vispirms jādiskutē un jāpiedāvā konkrēti modeļi un prognozes. «Izaicinājums ir saprast, kāds man kā vecākam un skolotājam būs ieguvums. Te atkal var parādīties sabiedrības dalīšanās — ja man laukos ir ome, es labprāt aizsūtu bērnu uz laukiem pie omes, bet ne visiem ir šāda iespēja.
Nav vairs tas laiks, kad omes 55 gados gāja pensijā un varēja vākt mazbērnus. Šā brīža realitātē vecvecāki strādā un ir aktīvi darba tirgū.
Visiem nav lauki un visi nestrādā individuālā režīmā, lai varētu ar saviem bērniem pavadīt kopā visu vasaru vai nomaksāt bērniem divu mēnešu garumā nometnes. Tas ir jautājums par sabiedrisko izpratni, par to, cik mums ir dažādi modeļi. Vēl viena lieta — domāt un runāt skolai kā organizācijai kopumā — kas ir tas, kā mēs organizējam mācīšanās procesu līdz pēdējai mācīšanās dienai.»
Marta Dūce, dzīvo Somijā, dēls Knuts tūlīt beigs 1. klasi:
— Izaicinājums, neskaitot to, ka dumpinieciski pusaudži varētu iebilst un vasarā bastot mācību stundas, būtu izglītības sistēmas sakārtošana atbilstoši pagarinātajam mācību gadam. Ieguvums būtu mazāk noslogoti bērni, pasniedzēji, un līdz ar to arī vecāki.
Nav noslēpums, ka daudzi vecāki iesaistās vai ir spiesti iesaistīties mājasdarbu pildīšanā, jo bērni dažādu iemeslu dēļ patstāvīgi ar tiem netiek galā.
Arī es kādreiz esmu iesaistīta radu bērnu mājasdarbu risināšanā. Otrs diskutējams ieguvums būtu īsāks vasaras brīvlaiks un līdz ar to mazāks satraukums jaunāku bērnu vecākiem, kuriem jādomā par to, kur bērnus vasarā atstāt un cik gari būs atvaļinājumi.
Somijā augustu uzskata par rudens mēnesi un vasaras šeit ir īsākas. Daudzas ģimenes dodas vasaras brīvdienās vasaras saulgriežu laikā un jūlijā, bet augusta otrajā nedēļā parasti sākas skola. Par mācību organizēšanu Somijā mana pieredze ir tikai 1. klases apjomā. Nejutām spiedienu jau bērnudārza sagatavošanas grupā obligāti apgūt lasīšanu vai uzņemt laiku, cik ātri bērns spēj lasīt. Protams, cenšamies dēlā raisīt interesi par lasīšanu — kā kārtīgiem latviešiem, likās būtiski arī pirms skolas uzsākšanas kaut nedaudz iemācīt lasīt, taču šeit nav noteikuma, ne rakstiska, ne nerakstīta, ka bērnam, uzsākot skolu, būtu jāprot lasīt.
Ir mācību stundas, kas visai klasei (35 bērniem) notiek kopā un ir tādas, kas, klasei sadaloties, notiek atsevišķos kabinetos.
Pirmajā mācību gadā bērni apgūst burtus, rakstīšanu, lasīšanu, matemātiku, angļu valodu, darbojas radoši, mācību stundas nereti notiek ārā un mācīšanās bieži notiek caur rotaļām. Mans bērns lielākoties patstāvīgi tiek galā ar uzdotajiem mājasdarbiem — tas ir viņa spēkiem un prasmēm atbilstošs apjoms un līmenis. Kaut gan somu valoda nav viņa dzimtā valoda, viņš patstāvīgi tiek ar visu galā. Tas veicina ticību saviem spēkiem. Piektdienās bērniem mājasdarbus neuzdod vispār.
Vēl viena lieta ir tā, ka 1. klasē liels uzsvars tiek likts uz sociālo prasmju apgūšanu, uz līdzcietību, cieņu, pieklājību. Šajā mācību gadā bērniem jau vairākas reizes ir bijusi iespēja piedalīties un arī pašiem vākt ziedojumus.
Manuprāt, lielākā atšķirība, salīdzinot Latviju ar Somiju, ir mācību vielas apgūšanas tempā un prasībās pret bērniem. Vismaz šobrīd mums ir sajūta, ka Somijā nav spiediena. Neviens necenšas bērnu iebāzt rāmītī, lai bērns atbilst pieaugušo izdomātajām normām. Arī mēs kā vecāki neizjūtam spiedienu no pasniedzējiem, ka mums bērns mājās būtu jāmāca. Bērns nāk mājās, izpilda mājasdarbus un pēc tam iet laukā un spēlējas. Manuprāt, Latvijā prasības ir nedaudz par striktām, nedaudz par augstām, it īpaši pirmajās klasītēs. Apsveram domu atgriezties Latvijā, taču tieši Latvijas izglītības sistēma ir viens no pretargumentiem. Jūtu, ka Somijas izglītības sistēma, tās temps ir daudz piemērotāks mana dēla emocionālajai gatavībai. Manam dēlam patīk iet uz skolu, bet vai patiktu skolā arī Latvijā?
Aleksandre Sanseverino, francūzis, šobrīd mācās Latvijas skolā:
— Franču skolās vasaras brīvlaiks sākas jūnija beigās/jūlija sākumā. Mācību gads Francijā tika pagarināts pirms desmit gadiem, līdz ar to mums tas nav nekas jauns. Galvenais ieguvums vecākiem ir tas, ka tiek ietaupīti līdzekļi, kas tiktu izlietoti, lai nosūtītu bērnus uz vasaras nometnēm, kas Francijā ir ārkārtīgi dārgas. Saskaņot atvaļinājumu ar skolēnu brīvlaiku ir sarežģīti. Bērniem un skolotājiem tas ir izaicinājums — strādāt par vienu mēnesi ilgāk, bet mācību gadā ir pietiekami daudz brīvdienu un bērni pa šo pēdējo mēnesi daudz apgūst.
Mācību gada organizācija Francijā un Latvijā ir līdzīga. Ja salīdzina izglītības sistēmu, atšķiras skolotāju motivācija.
Daudzās Francijas skolās mācās emigrējuši bērni, skolotājiem tiek draudēts un ir novērota vardarbība… Arī algu atšķirība ir diezgan liela. Latvijā skolotājs pelna no 700 līdz 1000 eiro neto, bet Francijā skolotāja neto alga sākas no 1300 eiro un var sasniegt 2600 eiro. Francijā vecākiem netiek dota arī skolotāju privātā kontaktinformācija…
Diskusijas vecāku un pedagogu starpā izvērtušās arī sociālajos tīklos. Daži mācību gada izlīdzināšanu sauc par reformu reformas pēc, bet citi plaši apspriesto ideju steidz aizstāvēt:
Kamēr nesakārtos bardaku ar jaunā satura ieviešanu, beidzot neizdos jaunam saturam atbilstošas grāmatas, šo reformu par garāku mācību gadu var aizmirst. Jābeidz reformēt reformas pēc. Vai jāsāk no otra gala — jaunais saturs jāpielīdzina garākam mācību gadam un jāpārtaisa visas programmas. Šobrīd izglītība ir gandrīz bēdu ieleja — redzot, kādos tempos strādā ierēdņi, vēl viena paaudze paspēs 12 klases nomācīties.
Profesionālajās izglītības iestādēs rudens pavasara brīvlaika nav un mācības notiek līdz 30. jūnijam. Arī pagarinās? Nojaušu, ka šīs izglītības iestādes atkal reformu idejās ir aizmirstas, kā tas jau bija ar kompetenču ieviešanu.
Mūsu ģimene arī iestājas par vasaras brīvlaika saīsināšanu, kas saprātīgi tiktu pārnests uz brīvlaikiem citā laikā mācību gada ietvaros. Tas ļautu vienmērīgāk sabalansēt mācību un atpūtas laiku, iegūstot laiku skolotājiem dažādiem kursiem, kas citkārt traucē mācību procesu.
Maijā nenotiek pilnvērtīgas mācības, jo no mēneša vidus jau sākas 9., 11. un 12. klašu eksāmeni. Svešvalodās tie bija jau martā. Šāda sistēma grauj visu sistēmu, jo arī neeksāmenu priekšmetu skolotāji ir aizņemti eksāmenu vērošanā citās skolās. Jūnijs, protams, varētu būt projektu un ekskursiju mēnesis skolotājiem, domāju, nebūtu problēmu arī turpināt ierasto mācību procesu. Tikai jautājums — kāpēc kaut kas mākslīgi jāpagarina? Vai tikai tāpēc, ka citās valstīs brīvlaiks ir vienu līdz divas nedēļas īsāks?
Es tomēr būšu pret vasaras brīvlaika saīsināšanu. Mūsu ģimenē šis laiks tiek izmantots, lai bērnus mācītu un gatavotu dzīvei. Puiši gaidīja skolas beigas, lai dažādas praktiskas vīru lietas mācītos ar tēti, un arī meitai tas ir laiks mācīties dzīvei nepieciešamo, ko skolas solā neapgūsi. Skolas laikā tam starp mācībām, sacensībām un intensīvu treniņu procesiem laika neatliek. Tas ir mūsu ģimenē tā iegājies, un gan jau arī citās. Var jau domāt, ka dzīvei pietiks tikai ar skolas solā apgūto… Man patiesi ir apnicis, ka valstī praktiski visi likumi un MK noteikumi tiek pieņemti, vadoties tikai pēc Rīgas iedzīvotāju nepieciešamībām un interesēm.
