Novadnieki Larisa un Normunds Bērziņi, lai arī pēc savu bērnu uzaudzināšanas bijuši pārliecināti, ka turpmākos gadus veltīs sev, pavisam drīz atskārtuši, ka grib par kādu rūpēties. Tā, apkārtējo cilvēku motivēti, viņi pieņēma lēmumu kļūt par audžuvecākiem. Pēc ciemošanās krīžu centrā 2016. gadā Bērziņu ģimenē tika uzņemta Keita un Samanta. Vēlāk, pēc meiteņu lēmuma dot kādam to, ko saņēmušas pašas, viņi savā saimē pieņēma Denisu, kurš pirmos septiņus dzīves gadus aizvadīja Kapseļu ielas bērnu namā, kurā mīt bērni ar smagām saslimšanām un fizisku vai garīgu invaliditāti. 14 dienu laikā kopš brīža, kad uzrunāju Larisu, līdz intervijas norises dienai Bērziņu ģimene uzņēmusi vēl vienu audžubērnu — un nu jau Bērziņu ģimenē ir četri audžubērni. Pavasarī pāris saņēma Talsu novada atzinības rakstu par ģimenisko vērtību saglabāšanu.
Pirms četriem gadiem pēc bērnu uzņemšanas audžuģimenē Larisa papildu darbam skaistumkopšanas nozarē pieņēma lēmumu kļūt par mentori. Par mentoriem var kļūt ģimenes, kuras, audzinot pieņemtos bērnus, guvušas bagātīgu pieredzi pēc saskaršanās ar dažādām situācijām, to nepārtraukti papildinot ar jaunām zināšanām. Larisa piebilst, ka par mentoru spēj strādāt tikai cilvēks, kurš spēj uzklausīt, sadzirdēt, palīdzēt, atbalstīt, un cilvēks, kuram uzticas. Viņa atzīst: “Nevienā brīdī šo izvēli neesmu nožēlojusi, jo esmu ģimeņu draugs. Braucot mājās pēc konsultācijas, kas var notikt jebkurā diennakts stundā, izjūtu milzīgu gandarījumu par paveikto. Gribas teikt, ka šajā darbā nedrīkst kļūdīties, taču nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara.” Par faktu, ka šāda veida atbalsts jaunajām audžuģimenēm ir vajadzīgs, Larisa ir pārliecināta, jo vairākkārt izjutusi to uz savas ādas.
Bērnība un bioloģiskā ģimene
“Kopā ar vīru dzīvojam 14 gadus, kopīgu bērnu mums nav, taču man pašai ir trīs dēli, bet Normundam — dēls un meita,» stāstījumu iesāk Larisa. “Šobrīd gan viņiem visiem jau ir savas dzīves, visi jau ir lieli. Bērnībā Normunda ģimenē vēl auga māsa, bet manā — pusbrālis. Uzaugu pie vecmammas Jaunpagastā, dziļi mežā. Apkārt nebija ne kaimiņu, ne bērnu.” Larisas bērnība nebijusi ne vienmuļa, ne vientuļa, bet viņai ļoti paticis darīt blēņas. “Tolaik jau nebija ne mobilo telefonu, ne televizoru. Turpat bija jāatrod, ar ko spēlēties, tāpēc staigāju pa pļavām un mēģināju ganīt govis, kas pēc vārtiņu attaisīšanas izbēga,” atceras Larisa.
“Mēs ar vīru esam kristieši. Reiz pie baznīcas satikām bezpajumtnieku — saģērbām, nomazgājām, iedevām naudiņu un paēdinājām. Protams, tas viss ātri bija aizmirsts un nozudis, jo cilvēkam to nevajadzēja, taču tas bija vēl viens pierādījums, ka mums vajadzēja, par ko ikdienā rūpēties.
Satikām vienu audžuģimeni, otru. Domājām — priekš kam? Var taču dzīvot tikai sev! Tomēr kaut kas apakšā tam visam ir,
jo viņi bija tik laimīgi, priecīgi,” atklāj Larisa. “Paziņa, kas strādāja bāriņtiesā, sarunas laikā izmeta frāzi, ka mēs varētu būt labi audžuvecāki. Tā tas viss palēnām nosēdās, bet doma bija — ja kādu bērnu paņemsim, tad tikai vienu,” stāsta sieviete. “Satikām ģimeni, kas brauca uz krīžu centru un piedāvāja braukt līdzi. Spēlējām ģitāru, dziedājām un pēkšņi ieraudzījām divas meitenītes. Uzreiz kļuva skaidrs, ka tās būs mūsu.” Tā Larisa un Normunds tika pie divām audžumeitām, kurām šobrīd ir arī krustvecāki, lai saikne būtu uz mūžu.
Labākā un sarežģītākā daļa — uzņemšanas process
“Lai kļūtu par audžuvecākiem, nepieciešams ļoti daudz dokumentu. Kādreiz, manuprāt, tas bija stipri vieglāk. Tagad ir dažādas pārbaudes, apsekošanas, psihologa izziņas, izvērtējums. Obligāti jāpabeidz kursi, kas notiek diezgan reti. Kursi ilga 98 stundas, taču tie bija ļoti vērtīgi. Meitenes pie mums dzīvoja kā pie viesģimenes un ļoti gaidīja kursu absolvēšanu, jo
zināja, ka tad, kad kursus pabeigsim, viņas pie mums paliks pavisam,”
teic Larisa. Viņasprāt, uzņemšanas procesa labākā daļa ir pats process, jo sevišķi tad, kad bērni ir iepazīti. “Iepriekš piektdienās braucām viņām pakaļ uz bērnu namu, kur viņas sēdēja uz palodzes un gaidīja mūs,” atceras Bērziņi. Viņi atzīst, ka, esot kopā ar bērniem, nevar novecot: “Esam izbraukājuši visu Baltiju, gribēdami bērniem visu parādīt, izstāstīt, līdz ar to pats arī vienmēr esi uz strīpas.”
Kad meitenes iedzīvojušās, viņas vecākiem teikušas, ka labprāt dotu kādam citam to, ko pašas ir saņēmušas un iemācījušās. “Tikko sākām domāt par brālīti vai māsiņu, nonācām Kapseļu ielas bērnu namā un iepazināmies ar Denisu, kura stāsts ir visiem zināms, — stāstīts televīzijā, avīzēs un žurnālos,” atklāj Larisa, piebilstot, ka pirms braukšanas nebija painteresējusies par bērnu nama specifiku. “Aizbraucot, nebijām emocionāli gatavi un vēlējāmies doties prom, taču atpakaļceļā nepameta doma, ka puisis vairākkārt pienāca mums klāt un izvēlējās mūs. Ar vīru saskatījāmies un griezām riņķī.”
Pēc bērnu nama direktores uzaicinājuma 2018. gada 13. jūnijā pilnīgi negaidīti Bērziņi savā ģimenē uzņēma bērnu ar īpašām vajadzībām. “Nu viņš ir ģimenes mazais eņģelītis un luteklītis,” ar smaidu teic Larisa. “Pavisam nesen atskanēja zvans no bāriņtiesas, ka vienam pusaudzim ļoti nepieciešamas mājas, citādi viņš nonāks bērnu namā. Stāsts lika sirdij sažņaugties. Neko nezinot, atbildējām, ka uzņemsim viņu mūsu ģimenē, kaut gan pat gulēt īsti nebija kur. Lai uztaisītu guļvietu, pārkārtojam visas istabas un veicām remontu.” Nu Bērziņu ģimenē ir jau četri audžubērni. Skaitu papildina arī mazbērni, kuriem gan ikdienā sanāk atvēlēt mazāk laika. “Visgrūtākais ir saglabāt mieru. Ikdienā lūdzos, lai Dievs dod pacietību. Pacietību un gudrību, pacietību un mieru. Zināšanas vēl var iegūt, bet pacietību nepieciešams gūt no malas. Bērni ir tādi, kādi viņi ir, bet savākt sevi — tas ir grūtākais,” neslēpj Larisa.
Jāpalīdz nostāties uz kājām
“Ja cilvēks grib zināt, kāds viņš patiesībā ir, vajag paņemt audzināšanā pie sevis svešu bērnu,” atklāj Larisa. “Tad visi skeleti skapī nāk uz āru. Pašiem mati saceļas gaisā, ieraugot, kādi patiesībā esam.
Mēs bērnus neaudzinām — viņi jau ir izauguši, mums tikai jāpalīdz viņiem nostāties uz kājām, bet viņi mūs audzina nepārtraukti.
Sevis mainīšana, domāšana, pašanalīze. Jāpiedomā pie lietām, no kurām vēlies atbrīvoties, jācenšas neteikt nevienu sliktu vārdu par apkārtējiem, jo viņi to pārņem un nodod tālāk. Viņi kā sūklīši uzsūc visu to, ko mēs sakām, darām un rādām. Viņi mācās no mums — mēs esam viņu piemērs,” pēc vairāku gadu pieredzes atzīst Larisa. “Ir jāmaina sevi. Nevar teikt, ka viedierīcēs sēdēt nedrīkst, ja pati to dari. Ja vēlos, lai viņi lasa grāmatas, man tas jādara pašai — mēs visu darām kopā.
Bija ļoti grūti panākt, lai meitenes sāktu lasīt. Tagad viņas no grāmatām nevar atraut, jo ir atrasta pareizā literatūra, kas aizrauj. Ja vēlos, lai bērni ir smaidīgi, nevaru pati būt bēdīga. Nevaru no bērna prasīt to, ko pati nespēju izpildīt.” Bērnu ienākšana ģimenē sniedz citu dzīves uztveri un palīdz apjaust, ka ir daudz bērnu, kuriem nepieciešama palīdzība, bet sabiedrība par viņiem neko nezina. “Bērniem, kuriem nav vecāku, iegūt ģimeni — tas ir kosmoss, kamēr citiem tas liekas pašsaprotami. Sabiedrība tikai pēdējā laikā sāk skatīties uz viņiem mazliet pozitīvāk, jo visu laiku par bāreņiem tika runāts, ka viņi ir slikti, ar sliktiem gēniem, sliktu uzvedību, nemācās. Patiesībā tā nav. Viņi nav vainīgi, ka viņu dzīve tā ir iegriezusies un pieaugušie, kuri viņiem bija apkārt, bija viņu vienīgais piemērs.”
Biežākās emocijas — apjukums, neziņa un satraukums
“Kad kļuvām par audžuvecākiem, pieredzes nebija nekādas. Šobrīd atbalsta centros strādā mentori, kuri darbojas 24 stundas diennaktī. Ja man ir problēma, varu zvanīt. Pirms vairākiem gadiem šādas atbalsta sistēmas nebija. Katrai problēmai un apjukumam pats kūlies cauri. Aiz nezināšanas pieļāvām ļoti daudz kļūdu, jo biežākās emocijas bija apjukums, neziņa un satraukums,” atminas Larisa. “Nevarējām saprast, vai darām pareizi. Tagad atbildes uz visiem jautājumiem ir skaidras, bet sākumā bija liels apjukums. Citi ir teikuši — ja jau izaudzināti savi bērni, ko tur vairs mācīties? Taču tā ir diena pret nakti. Lai arī mācījos psiholoģiju, tas neko nepalīdz. Brīžiem emocijas kāpj ārpus rāmjiem, skrienu uz balkona un dziļi elpoju kā dzemdībās.
Prieks jūtams par katru uzvaru, ko bērniem izdevies sasniegt. Par katru labu atzīmi, dalību ansamblī, zīmējumiem, sasniegumiem sportā izjūtu dziļu lepnumu.” Meitenes mājās ir īstas saimniecītes — kamēr Larisa ar vīru strādā, tiek pagatavota maltīte un māja allaž ir sakārtota. “Meitenes saprot dārza lietas, pašas uzņemas iniciatīvu. Šobrīd mums ir liels satraukums par to, kā būs, jo meitenes dosies mācīties prom no mājām. Vai varēs, vai tiks, vai sapratīs, vai zinās? Protams, ka varēs, tiks, sapratīs un zinās. Arī mani bioloģiskie bērni ir liels atbalsts, viņi ir daudz palīdzējuši un svarīgākais — pieņēmuši mūsu bērnus. Ne kurš katrs varētu atdot savu māju, istabu vai vietu svešam bērnam,” pauž Larisa.
Saskaršanās ar sabiedrības nosodījumu
“Vadot apmācības, allaž liekam dalībniekiem uzrakstīt, ko viņi ir dzirdējuši,— gan pozitīvo, gan negatīvo. Šobrīd kļūst arvien labāk — sabiedrība sāk iepazīt un saprast dažādas situācijas. Kādreiz negatīvā bija stipri vairāk — ir dzirdēts, ka audžubērnus ņem darbaspēka vai finansiālu apsvērumu dēļ. Ja 171 eiro par bērnu ir liela alga — ņemiet! Realitātē tā nav,” teic Larisa.
“Deniss jau kopš dzimšanas diennakts laikā redzēja līdz 60 cilvēku sejām, piesaistes nevienai no tām nebija. Mainījās auklītes, māsiņas, ārsti. Kāds viņu paņēma aiz rokas un veda pie daktera, uz ēdnīcu. Nonākot pie mums, viņš gāja līdzi visiem, jo bija pie tā pieradis.
Pirmais uzdevums bija iemācīt, kas ir ģimene.
Pēc tam seko kaimiņi, skolasbiedri. Mācījām, ka ar svešiem cilvēkiem nevar runāt, nevar iet vai braukt līdzi. Daļa satikto svešinieku vēlējās viņu apķert, jo puisim bija jāiet cauri sūram dzīves ceļam, un fiziskais kontakts gāja pretstatā iemācītājam. Darbs un spēks, kuru esmu ieguldījusi, var izzust viena fiziskā kontakta laikā. Bērnu namu bērniem daudz kas ir jāapgūst no jauna. Tie, kuri jau no dzimšanas uzaug ģimenē, to iezīž ar mātes pienu.
Deniss man uzdeva jautājumu: “Kad es izaugšu, es arī būšu mamma?” Viņam nav saprašanas par nozīmi. Vienubrīd katra tante, ko satikām, bija mamma. Iemācīt var daudz ko, bet vai viņš kādreiz līdz galam sapratīs, tas ir cits jautājums. Jārāda pozitīvie piemēri gan no sabiedrības, gan medijiem. Pozitīvais prātā noturas tikai 15 minūtes, kamēr negatīvais — nedēļām ilgi. Jaunieši no bērnu namiem aizbēg neba aiz tā, ka tur būtu piena debesmanna vai paradīze. Ne jau bērns ir slikts, bet gan pieaugušie, kuri viņam bija apkārt un viņu par tādu padarīja. Tie paši pieaugušie vēlāk bērnus nosoda. Bet pagaidiet, kurš tad to jaunatni audzina? Jaunatne ir sabiedrības spogulis — elementāri.”
Lai būtu par vienu bērnu namu mazāk
“No viena bērnu nama, kurā bērns ir iedzīvojies, mēs pārliekam viņu citā, lai kaut kur ierakstītu, ka ir par vienu bērnu namu mazāk. Lai arī atbalsts audžuģimenēm ir, nepieciešams izglītot sabiedrību, jo vēl joprojām pastāv aizspriedumaini uzskati un bailes. Arī sabiedrībai jāuzņemas atbildība,” ir pārliecināta Larisa. Uz jautājumu par to, kādu padomu Bērziņi dotu cilvēkiem, kuri vēlas sākt ārpusģimenes aprūpes procesu, viņa atbild: «Ir daudz cilvēku, kuri man saka, ka domā par procesa sākšanu. Vissarežģītākais ir aiziet uz bāriņtiesu un uzrakstīt iesniegumu. Saņemt drosmi un nebaidīties. Pēc iesnieguma uzrakstīšanas viss aiziet kā pa sliedēm. Bērns gaida, kad viņam nāks pakaļ. Ja bērns ir laimīgs, arī vecāks ir laimīgs. Citādi nemaz nevar būt.”
