Sestdien, 23. jūlijā, pēc vairāku gadu pārtraukuma Dundagā atgriezās Sklandraušu festivāls. Daļai cilvēku šis ēdiens ir īpašs baudījums, bet citi ar tā garšas īpatnībām nekad tā arī nesadraudzējas. Taču svētki Dundagā pa ceļam ir gan sklandraušu mīlētājiem, gan nīdējiem, jo šis festivāls ir ne tikai baudījums garšas kārpiņām, bet arī bagātīgs kultūras piedāvājums. Turklāt šim pasākumam ir liela nozīme tradīcijas saglabāšanā un kultūrvēsturiskā mantojuma daudzināšanā.
Sklandraušu festivāla pasākumi notika visas dienas garumā gan pašā pilī un tās apkārtnē, gan estrādē un Kalna dārzā, kā arī Dundagas evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Tieši tajā svētki arī sākās — ar īpašu ērģelnieces Ilzes Reines un solistes Jolantas Strikaites-Lapiņas koncertu, kas bija kā veltījums Jaņa Rozentāla gleznotās altārgleznas «Lieldienu rīts» 110. gadadienai, kopš tā atrodas un ir iesvētīta Dundagas baznīcā.
/Foto: Ģirts Grenevics/
«Jaņa Rozentāla 1912. gadā pabeigtā altārglezna ir nozīmīgs darbs Latvijas sakrālās mākslas kontekstā. Lai arī tas nav pirmais un senākais Rozentāla altārdarbs, tomēr tas iezīmē tās pašas kvalitātes, ko visa Rozentāla glezniecība. Tas nozīmē gan latviešu pilsoniskās sabiedrības tapšanas, gan nacionālās pašapziņas tapšanas un uzturēšanas laiku un lepošanos ar latvietību. Tas nozīmē, ka altārgleznā mēs sastopamies ar latviskiem tēliem un arī ar Kurzemes ainavu, kas iegleznota klintīm fonā,» saka Laikmetīgās mākslas institūta pārstāve Ieva Kalniņa. Turklāt 110 gadus veco altārgleznu sumināja 163 gadus senas Anša Dinsberģa darinātas ērģeles, kas arī pašas ir drīzas jubilejas priekšā.
Pēc altārgleznas daudzināšanas svētki turpinājās ar sklandraušu cepšanas demonstrējumiem, sklandraušu tirgu, mākslas nodarbību bērniem «Sklandraušu pasaciņa» un sklandraušu sumināšanu koncertā, kurā piedalījās kapela «Hāgenskalna muzikanti», Kolkas tautas nama koklētāju ansamblis, Dundagas mākslas un mūzikas skolas audzēkņi, tautas deju kolektīvs «Dun–dang» un draugi. Festivāla programmā īpaša vieta šoreiz tika veltīta arī lakatu kultūrai — pils pagalmā bija skatāma lakatu un to stāstu izstāde, lakatu aušanas darbnīca un lakatu audēju un lakatu stāstu stāstītāju godināšana. Tiem, kuri nepaspēja ne uz sklandraušu baudīšanu, ne cepšanu, bija iespēja baudīt īpašu foto izstādi, kurā iemūžināta Dundagai tik mīļā un ļoti nozīmīgā sklandraušu cepēja Elma Zadiņa, kura šobrīd savas prasmes tālāk nodevusi meitai Dacei.
«Mēs gribējām svinēt svētkus, kas balstās mūsu lokālā īpatnībā, un mainīt pagasta svētku formu uz jēgpilnāku tēmu,» Dundagas kultūras pils direktore Baiba Dūda skaidro, kā savulaik radusies Sklandraušu festivāla ideja,— pievērst uzmanību sklandraušu gatavošanas tradīcijai un tās pārmantošanai, kā arī atzīmēt sklandraušu iekļaušanu Eiropas Komisijas reģistra «Garantēta tradicionāla īpatnība» sarakstā. «Mana vecāmamma un dundžiņi kādreiz to sauca tikai un vienīgi par dižrausi. Kā jau kurzemniekam — viss ir dižs, tāpēc arī rausis dižs,» saka Baiba Dūda. «Sklandrausis cēlies arī no lībiskā — «sklanda» ir žogs, žoga kārts, bet rausis cēlies no vārda «raust». Maliņa, kas ir sklandrausim uzlocīta, kalpojusi tam, lai šādu neraudzētu mīklas rausi varētu ielikt pavardā vai ugunskura oglēs un sātīgais vidus neiztecētu laukā.» Šī vienkāršā rauša vēsturiskā nozīme transformējusies. Kopš burkānu un kartupeļu ienākšanas Latvijas teritorijā un šo dārzeņu straujas popularitātes iegūšanas, tie saistīti ar svētkiem — gadskārtām un svinamajām dienām. Tāpēc sklandrausis nav ikdienas ēdiens, bet svētki.
