Viena no Dundagas atpazīstamības zīmēm ir dēkainis — krokodilu Dandijs. Cienot vietu, kurā dzīvo Edgars Tīfentāls, viņš arī savu sporta klubu nosaucis par «Dandiju», un nav šaubu, ka šis nosaukums ne tikai Talsu novadā, bet arī Latvijā būs dzirdams arvien vairāk. Klausoties, cik aizrautīgi Edgars stāsta par mēģinājumiem sportiski iekustināt vietējos iedzīvotājus, saviem mērķiem sportā un jauniešiem, kuri ar entuziasmu šobrīd pievērsušies spēka cīņām, šķiet neticami, ka Edgars pats nemaz nav no Dundagas.
«Esmu no Ziemeļkurzemes,» saka sporta kluba «Dandijs» īpašnieks un treneris Edgars Tīfentāls, skaidrojot, ka pirmsskolas gadus viņš pavadījis Talsos, bet mācījies Ventspilī. Dundagā viņš nonācis mīlestības dēļ. Un savā ziņā arī praktisku iemeslu dēļ, jo šajā pagastā bija izdevīga iespēja tikt pie dzīvokļa. Viena no istabām, starp citu, pandēmijas laikā pārtapa par Edgara treniņu zāli, taču ar laiku tā kļuva par mazu, tāpēc nu Dundaga tikusi pie sava sporta kluba.
«Es jau piedzimu ar mīlestību pret sportu,»
teic Edgars. «Sportot sāku trīs gadu vecumā Talsu hokeja hallē. Mēs dzīvojām netālu no halles, tētis jaunībā spēlēja hokeju un Ziediņu ģimene mums bija tuva, tāpēc hokejs bija loģiska izvēle. Taču, kad dzīvoju Ventspilī, tur hokejs nebija vēl attīstījies un halle vēl tikai tapa, tāpēc spēlēju basketbolu un vēlāk futbolu.» Taču šobrīd Edgars ir spēka trīscīņnieks. Viņš atceras, ka savulaik ar tēti aizbraucis skatīties spēkavīru sacensības Kuldīgā un jutis adrenalīnu un vēlmi pašam izmēģināt spēkus.
«Tobrīd Ventspilī atvērās olimpiskās svarcelšanas nodaļa, kur darbojās Viktors Ščerbatihs un Eduards Andruškēvičs. Sports ir norūdījis manu raksturu, un cenšos sevi izveidot par labāku cilvēku. Pirms tam bija vājāki brīži, kad gribējās atpūsties un izbaudīt citādāku dzīvi. Pie pirmajām grūtībām pazuda gribasspēks, un, piemēram, no futbola aizgāju, jo pazuda interese. Bet svarcelšanā treneri palīdzēja — brīžos, kad kļuva grūtāk ar motivāciju, viņi to saprata, centās situāciju izrunāt, plānot, ko mēs varētu darīt, lai mani tomēr paturētu sportā un es varētu attīstīties.»
Vēlāk Edgars atzīst, ka arī viņa sieva Lelde iemācījusi, ka grūtības var atrisināt, sarunājoties vienam ar otru, un to viņš ļoti novērtē.
Grūtāk trenēt citus vai sportot pašam?
Pēc skolas absolvēšanas Edgars vēlējās pievienoties Latvijas Nacionāliem bruņotajiem spēkiem, taču viņu piedāvājums bija nevis mācīties akadēmijā, bet uzreiz darboties dienestā. «Bet es gribēju iegūt augstāko izglītību. Un devos uz Liepājas universitāti, kur mācījos par sporta un deju skolotāju, kā arī ieguvu trenera kvalifikāciju.» Taču vēlmi par militāro karjeru viņš piepildīja, strādājot Valsts policijā. Arī tad, kad Edgars jau dzīvoja Dundagā, viņš septiņas diennaktis mēnesī devās strādāt uz Ventspili. Līdz saprata, ka tomēr vairāk spēkus vēlas veltīt savai idejai par sporta klubu Dundagā. Taču Edgars pieļauj, ka reiz Valsts policijas rindās varētu atgriezties.
Uz jautājumu, kas ir grūtāk — trenēties pašam vai strādāt ar citu gribasspēku un sportisko formu —, Edgars atzīst, ka viennozīmīgi cīņa pašam ar sevi ir izaicinošāka. «Līdz šim Dundagā sporta veids numur viens ir volejbols. Taču šobrīd var trenēties arī spēka cīņās, kas šajā pusē ir jaunums, tāpēc jauniešiem deg acis,» stāsta treneris. Viņš pārņēmis labo praksi no saviem skolotājiem un arī māca jauniešiem, ka brīžos, kad grūti, problēma ir jāizrunā.
«Ja pazūd interese, mācu, lai droši saka, jo varam to atrisināt, piemēram, iepauzēt vai pamainīt vingrinājumus. Vai gluži otrādi — nospraust mērķi, piemēram, sacensības, un tad arī sportistam ir citāda attieksme, jo ir konkrēts datums, kam viņam jāgatavojas.»
Gatavs, ka reiz rekordi kritīs
Edgars Tīfentāls ļoti labi apzinās, ka jaunieši uz viņu skatās kā piemēru, tāpēc viņam ir atbildības sajūta. Sporta klubā izveidota rekordu siena, kurā tiek pierakstīti katra rezultāti — lai jaunajiem sportistiem ir uz ko tiekties un reizē viņi redzētu, ka rezultāti ir sasniedzami. Šobrīd augšgalā ir pats Edgars. Pietupienus viņš veicis ar 245 kilogramus smagu stieni, spiešanā guļus sasniedzis 177,5 kilogramus, bet vilkmē no zemes — 250 kilogramus. «Pārējie pašreiz atpaliek ievērojami, bet es saku «pašreiz», jo mēs jau darbojamies tikai no aprīļa,» saka Edgars. Uz komentāru, nez, kāda būs sajūta, kad kāds no sporta kluba apmeklētājiem viņu pārspēs, treneris atzīst, ka ir par to patiesībā domājis. «Taču no otras puses — ja redzēšu potenciālu, mērķi un vēlmi būt sportā, es tiešām būšu priecīgs. Un rekordi nozīmēs, ka varam jaunus mērķus nospraust.»
Reizē Edgars ir arī vietējās pirmsskolas izglītības iestādes sporta skolotājs un Dundagas pagasta sporta organizators. Viņš gan atzīst, ka grūti iet ar vietējo iekustināšanu — volejbolu, protams, mīl visi, bet ar citiem sporta veidiem iet grūtāk. «Bet es skatos pozitīvi, būs labi. Arī pandēmijas laikā, lai būtu kustība, izveidoju aktīvākā dundadznieka izaicinājumu. «Strava» lietotnē ikviens interesents varēja pievienoties, sekot līdzi pārējiem, viens otru motivēt,» saka Dundagas sporta organizators Edgars Tīfentāls.
Sacensības organizē arī pats
Kad Tīfentālu ģimenei tapa sporta klubs, kā pirmais nosaukuma variants izskanēja «Dandijs».
«Un es domāju, kāpēc ne?! Katrai vietai ir, ar ko lepoties, un man ir svarīgi, ka šis nosaukums gan raksturo Dundagu, gan simbolizē spēku. Jo arī stāsts par krokodilu Dandiju ir veltīts Dundagas stiprajiem vīriem.»
Vēl nesen, startējot sacensībās, Edgars Tīfentāls pārstāvēja komandu no otra Latvijas gala — «Spēka pasauli» no Valmieras. Tur darbojās viņa treneris, un tiešsaistes treniņi, kas kļuva populāri, nekādus šķēršļus attālumam neradīja. Taču šobrīd viņš kārto pēdējās formalitātes, lai «Dandijs» kļūtu par biedrību un Edgara komanda varētu oficiāli startēt ar šo nosaukumu. Starp citu, nākamās sacensības Dundagā paredzētas 3. decembrī, kad tur notiks Edmunda Kēnigsvalda piemiņas kauss spiešanā guļus. Edgars gan stāsta, ka Kurzemes pusē spēka trīscīņa nav ļoti populāra — ja šeit piedalās ap 30 sportistu, tad Vidzemē un Zemgalē, kur meklējami spēka trīscīņas aizsākumi, piedalās vairāk nekā simts. Tāpēc viņš cer, ka uz sacensībām Dundagā gribēs atbraukt arī sportisti no otras Latvijas malas, lai to populārāku padarītu arī šaipusē.
Nākamais mērķis — izmēģināt spēkus Eiropā
Pauerliftingā ir tikai trīs uzdevumi: pietupieni ar svara stieni, spiešana guļus un vilkme no zemes. Principā tie uzdevumi, kas, trenējoties olimpiskajā svarcelšanā, Edgaram bija kā papildu vingrinājumi, šeit ir sporta veida pamats. Un, tā kā spēka trīscīņa bija vistuvākā svarcelšanai, aizejot no Ventspils un meklējot jaunu sporta veidu, Edgars izvēlējās pauerliftingu. Sportistam jātiecas būt labam visās trīs disciplīnās, taču nereti vislabāk padodas viens vai divi.
«Man tie ir pietupieni un spiešana guļus, bet vilkme no zemes sagādā galvassāpes. Tāpēc Latvijas čempionātā es izlaidu no rokām pirmo vietu, jo konkurentam tieši vilkme bija stiprāka. Pietupienos un spiešanā ar pacelto kilogramu kopsummu centos no viņa atrauties, cik vien iespējams, taču pacēlām vienādu skaitu. Viņš bija nedaudz vieglāks nekā es, tāpēc vilkmē uzvarēja.»
Edgars Tīfentāls darbojas amatiersportā, un viņš netiecas uz profesionālo sportu. Taču nākamais viņa mērķis ir izmēģināt spēkus starptautiskā līmenī, tāpēc centīsies tikt Latvijas izlasē, lai nākamgad startētu Eiropas čempionātā, kas notiks Igaunijā.
Uz jautājumu, par ko sportists domā sacensību laikā, Edgars atklāj, ka pārņēmis piemēru no spēka trīscīņnieka Mārtiņa Krūzes un izmanto vizualizāciju, turklāt nevis tikai sacensībās, bet jau mēnesi pirms tam:
«Es vizualizēju, kā sagatavošos, kāds būs svars, ko centīšos pacelt, kāda būs kustība… Vizualizācija ir ļoti svarīga šajā sportā.»
Pati gatavošanās, treniņu plāns aizņem astoņus vai deviņus mēnešus, papildus notiek pašmasāžas, lai ķermenis atjaunotos, un svara regulācija — lai iekļautos noteiktā svara kategorijā, svars vai nu jāuzēd vai jānomet, turklāt tas jādara savlaicīgi, lai sacensībās ķermenis nebūtu zaudējis spēkus. Šobrīd Edgars gatavojas Latvijas čempionātam spiešanā guļus, kas 10. decembrī notiks Jelgavā, un šobrīd viņam šķiet, ka nāksies kilogramus uzēst.
Nepadoties un tiekties uz priekšu
Kad tuvojas sacensības, Edgars ļoti jūt savas ģimenes atbalstu, kas cenšas viņam pielāgoties, saprot, ka plāni var mainīties, un nedusmojas, ka atpūta iespējama tikai pēc sacensībām.
Šovasar augusta beigas bija sākums jaunajai Tīfentālu ģimenei, un Edgars stāsta, ka abi ar Leldi ar kāzām nesteidzās, jo bija nolēmuši, ka viņiem būs daudz palīgu — dekorētāji, kāzu vadītājs un citas atbalsta personas, lai pašiem satraukuma būtu mazāk, dienu varētu izbaudīt pilnībā un pēc tam būtu daudz lielisku atmiņu. Tieši tā viņiem arī izdevās. Turklāt arī Edgara meitiņa Emīlija ir papildu motivācija viņa radītajam sporta klubam. Viņš vēlas meitai parādīt, ka visu, ko vēlas, var īstenot. Un, lai vai ko viņa izvēlēsies — mākslu, mūziku, dejas vai pat spēka sportu — vecāki atbalstīs.
«Es gribu meitai iemācīt nepadoties un tiekties uz priekšu!»
Edgara dzīvē svarīgākais šobrīd ir ģimene un sports. Un arī Dundaga, jo viņš vēlas parādīt, ka, «arī nākot no maza miestiņa, ir iespējams izsisties Latvijā un pat tālāk. Bet es cienu arī to cilvēku darbu, kas Dundagas labā strādājuši pirms tam un radījuši tās atpazīstamību,» atzīst Edgars. Viņš ir ne tikai Dundagas, bet arī Latvijas patriots. Viņš vienmēr cenšas piedalīties Lāčplēša dienas Lāpu gājienā, un Latvijas dzimšanas dienā viņam svarīgas latviešu filmas — kaut 101 reizi iepriekš redzētas. Un nākotnē Edgars plāno arī savai Latvijai par godu sarīkot sporta sacensības.
