Lai gan atmiņu stāstu apkopošana un dzimtas koku pētīšana ir gana laikietilpīga, interese par šo procesu turpina pieaugt. Veidi, kā tikt pie kārotās informācijas, ir dažādi — daļa interesentu vēršas Talsu novada Dzimtsarakstu nodaļā, daļa meklē novadpētnieku palīdzību, bet citi izmanto digitālā laikmeta priekšrocības.
«Talsos ir entuziasti, kas pēta ne tikai savu dzimtu, bet raksta arī par Talsu skolotājiem, Talsu ielām, Talsu pilsētas vēsturi un citām tēmām,» atklāj Talsu novada Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Antra Jesineviča. «Viņi izmanto mūsu arhīvu — uzraksta iesniegumu, norāda, kādu dzimtu grib skatīt, kāpēc, un mēs iedodam grāmatas. Šo darbiņu deleģēju saviem darbiniekiem — Alitai Vicinskai un Baibai Zandbergai. Ir arī cilvēki, kas pēta savu dzimtu. Parasti viņi mums raksta e-pastā vai zvana, bet vieglāk ir atrast meklēto, ja atbrauc uz vietas. Pēc MK noteikumiem mums no norādītā gada jāskatās trīs gadi uz priekšu un trīs atpakaļ, bet citreiz informācija ir ļoti neprecīza un mēs neko neatrodam. Grāmatas, kas ir vecākas par 100 gadiem un tiek nodotas Latvijas Nacionālajam arhīvam, palēnām tiek digitalizētas, līdz ar to vecās baznīcas grāmatas var atrast mājaslapā raduraksti.lv. Tagad interese saistībā ar Covid-19 infekciju ir mazliet samazinājusies, bet kādreiz cilvēki brauca arī uz arhīva lasītavu. Brauc ne tikai talsinieki, bet arī tie, kas kādreiz te ir dzīvojuši,» skaidro A. Jesineviča.
Dzimtas pētnieki izmantojuši arī novadpētnieka Zigurda Kalmaņa materiālus, kas apskatāmi Aleksandra Pelēča lasītavā. «Pēdējā laikā šādu gadījumu ir mazāk, bet kāds ik pa laikam uzrodas. Citreiz cilvēki iegūst jaunus īpašumus un grib uzzināt, kas tur atradies agrāk. Pie manis atrodas vecās mājas grāmatas par Dižstendi, Stendes baznīcas grāmatas, un viena daļa materiālu ir Pelēča lasītavā.» Savus dzimtas datus iespējams meklēt arī digitāli, bet, kā atzīst novadpētnieks, lielai daļai cilvēku nav šādas pieredzes.
Rojenieks Jānis Frembergs savu dzimtu sācis pētīt pirms pāris gadiem — par savu galveno vadmotīvu viņš sauc iekšēju interesi. Vispirms viņš aptaujājis savus radiniekus un no stāstītā sastādījis dzimtas koka struktūru. «Noskaidroju, kurš ir kuram radinieks, kur šie cilvēki ir dzīvojuši, strādājuši un ko darījuši. Pēc tam mājaslapā periodika.lv ievadīju vārdu, uzvārdu, darba vietas nosaukumu un bagātināju šo stāstu ar faktiem. Tagad baznīcu grāmatas lielākoties ir digitalizētas — mājaslapā ciltskoki.lv pulcējas dzimtas pētnieki, kas, gadiem ejot, baznīcas grāmatas ir pārrakstījuši. Principā jebkurš cilvēks var ieiet, ievadīt draudzi, uzvārdu un šo iespēju izmantot. Ja baznīcas grāmatas tur nav, jāmeklē arhīvā. Visus rezultātus pārrakstu un fiksēju programmā familysearch.org — tur var pievienot bildes, pierakstus, dokumentus, kas apliecina radniecību… Nedaru to sistemātiski, bet brīžos, kad man ir brīvāks laiks. Realitātē vidusmēra latvietis savus senčus var atrast līdz 1850. gadiem, veiksmes gadījumā — līdz 1820. gadam, jo 1820. gados latviešiem sāka dot uzvārdus. Pēc tam var turpināt meklējumus pa muižas grāmatām,» skaidro J. Frembergs.
Viņš atklāj, ka sākotnēji neapzinājies, cik daudz laika tas aizņems. Ir lietas, ko mājās pie datora iespējams atrast pašam, bet ir lietas, kur vajadzīga palīdzība. «Pateicoties facebook grupai «Talsu apkārtnes dzimtu pētnieki», kur ir arī novadpētnieki, esmu bagātinājis vienu no saviem dzimtas kokiem. Kāda sieviete bija pētījusi mūsu dzimtas koku no savas puses, un, saliekot kopā, sanāca bagātīga raža. Tikko tu sāc meklēt dzimtas koku, tik vienkārši tas nemaz vaļā neveras, daudz ko ir iespējams palaist garām. Zināmā mērā šajā procesā ir arī mistika — tu vari pamanīt un vari nepamanīt. Man pašam ir bijuši četri, pieci interesanti atgadījumi. Vienreiz aizbraucu uz kapiem, un tieši tajā momentā pienāca klāt kāds cilvēks un uzdeva jautājumu — kas jūs esat šai dzimtai? Tajā momentā, kad kaut kas tāds notiek, pa ķermeni skrien skudriņas.
Ja cilvēks nezina savu dzimtas vēsturi, viņa dzimtai nav nākotnes. Ir vērts sazvanīties ar saviem cilts vecajiem un piefiksēt, ko viņi atceras par saviem senčiem — kad kurš ir dzimis, varbūt ir zināmas mājas vai vismaz vieta, kur cilvēks ir dzimis… Interesants pavērsiens dzimtas izpētē ir gēnu izpēte. Amerikā ir serviss, kas piedāvā veikt gēnu izpēti, un pēc tam caur datu bāzi var meklēt sakritības pa visu pasauli. Daudzi cilvēki šādā veidā atrod savus radiniekus, kas kādreiz ir emigrējuši,» mūsdienu iespējas atklāj J. Frembergs.
