«Par to, cik lielā mērā iedomas atbilst realitātei, varētu sarakstīt grāmatu,» smejoties atzīst talseniece Marta Ābele, kura ir māmiņa sešus mēnešus vecajai meitiņai Marijai. Runājot par gatavošanos lielajai dienai, fiziskajām un emocionālajām pārmaiņām grūtniecības laikā un mazulīša aprūpi, viņa aicina izglītoties un meklēt atbildes uz sev interesējošiem jautājumiem, vienlaikus paturot prātā, ka pieredzes atšķiras un katras mammas stāsts ir unikāls.
— Kas laika posmā, kopš kļuvi par māmiņu, bijis izaicinošākais, pārsteidzošākais un kas — sagādājis vislielāko gandarījumu?
— Informācija, kas saistīta ar mazuli jeb, kā man patīk teikt, bērnkopību, ir milzīga un ļoti pretrunīga. Sākot jau ar to, cik bieži likt bērnu vannā (viens pediatrs iesaka to darīt ne retāk kā vienu reizi nedēļā, otrs — katru dienu), beidzot ar to, vai kolikas ir vēdersāpes vai zīdaiņa pārstimulācijas rezultāts. Visizaicinošākais ir atrast vidusceļu un uzticēties savai mammas intuīcijai, nevis akli sekot līdzi interneta forumos atrodamajiem ieteikumiem.
«Uzskatu, ka viens no galvenajiem grūtniecības laika uzdevumiem ir sagatavot ne tikai sevi, bet arī bērniņa tēti tam, kas notiks.»
Marta Ābele.
Pārsteidzošākais — tas, uz ko sievietes ķermenis ir spējīgs. Bērniņa iznēsāšana, dzemdības, fiziskās un emocionālās pārmaiņas grūtniecības laikā un pēc tās, kā arī absolūta spēja parūpēties par bērniņu. Man aizvien šķiet neticami, ka vēl pusgadu atpakaļ svēru teju 20 kilogramus vairāk, bet šodien izskatos tā, it kā nekas nebūtu noticis! Sievietes ķermenis ir apbrīnojams!
Vislielāko gandarījumu sniedz brīži, kad redzu, ka mazā ir apguvusi ko jaunu. Iespēja redzēt, kā viņa aug un attīstās, sniedz tik pozitīvas emocijas kā nekas cits.
— Kā gatavojies šim notikumam?
— Visu grūtniecības laiku un vairākus gadus pirms tam apzināti apmeklēju sporta zāli, mainīju dzīvesveidu, lai kļūtu pēc iespējas aktīvāka un mani uztura paradumi — pēc iespējas veselīgāki. Uzskatu, ka fiziskā sagatavošanās ļāva piedzīvot samērā vieglu grūtniecību un ļāva ķermenim veiksmīgāk atjaunoties pēc dzemdībām. Apmeklēju Zīles Dāvidsones «Elpas kursu», kas ilgst septiņas nedēļas un kur tiek apskatīta dzemdību fizioloģiskā puse un mācītas dažādas elpošanas tehnikas. Apmeklēju arī Sanitas Bergmanes «Mīļotavas» dzemdību un pēcdzemdību kursus, kas ļāva atbilstoši sagatavoties pēcdzemdību periodam. Lasīju dažādas grāmatas, piemēram, Lindas Rozenbahas grāmatu «Gaidības un radības ar prieku», Vitas Kalniņas «Pirmās attiecības cilvēka dzīvē». Tāpat no sirds iesaku vebinārus, kas pieejami www.ekomammas.lv un www.veseliemberniem.lv, gan par zīdīšanu, gan bērniņa vecumposmiem un attīstību. Tāpat katru mēnesi apmeklējām ginekoloģi un vecmāti Dinu Cepli, kura bija kopā ar mums arī Marijas dzimšanas dienā.
Visu grūtniecības laiku un vairākus gadus pirms tam apzināti apmeklēju sporta zāli, mainīju dzīvesveidu, lai kļūtu pēc iespējas aktīvāka un mani uztura paradumi — pēc iespējas veselīgāki.
Esmu no tiem cilvēkiem, kuriem patīk daudz lasīt, pētīt un klausīties. Man ir paveicies, ka arī vīrs ir tieši tāds pats. Uzskatu, ka viens no galvenajiem grūtniecības laika uzdevumiem ir sagatavot ne tikai sevi, bet arī bērniņa tēti tam, kas notiks. Protams, pēcdzemdību periodam tā pa īstam sagatavoties nevar, jo nekad nevar zināt, kas tevi sagaida, bet ir svarīgi apzināt to, kas var notikt, lai nepieciešamības gadījumā būtu plāns, kā rīkoties, ja, piemēram, rodas sarežģījumi ar bērniņa zīdīšanu vai tiek piedzīvotas pēcdzemdību skumjas.
— Kas, runājot par dzemdībām un pēcdzemdību periodu, sagādāja lielāko satraukumu?
— Satraukumu par dzemdībām un pēcdzemdībām centos mazināt ar informācijas meklēšanu. Dzemdību jautājumus vienmēr izrunāju ar savu vecmāti, jo man bija svarīgi piedzīvot pēc iespējas dabiskākas dzemdības bez medicīniskas iejaukšanās, bet šāda veida dzemdības ir grūti īstenot dzemdību iestādēs, kas strādā pēc konveijera principa. Runājot par pēcdzemdību periodu, visvairāk mani uztrauca zīdīšana, jo biju ļoti ieciklējusies uz to, ka bērniņu vēlos zīdīt pati. Grūtniecības laikā daudz domāju par to, ko darīšu, ja nu tomēr nesanāks. Bailes pazuda, grūtniecības laikā iepazīstoties ar zīdīšanas konsultanti, kura pie mums mājvizītē atbrauca jau pirmajā dienā pēc atgriešanās no slimnīcas. Zīdīšanas konsultante parādīja dažādas zīdīšanas pozas, palīdzēja iekārtot mazulīti un iedeva pārliecību, ka man viss izdosies. Arī Talsos darbojas lieliska zīdīšanas konsultante — Jana Biezā!
Ceturto trimestri centāmies pavadīt maksimāli mierīgi, uzturoties mājās, mierīgā, klusā un harmoniskā vidē, lai bērniņa adaptācija no mammas vēdera uz plašo pasauli būtu pakāpeniska un droša.
— Padalies galvenajās atziņās, pie kurām nonāci ceturtajā trimestrī jeb bērniņa pirmajos trīs mēnešos!
— Ceturto trimestri centāmies pavadīt maksimāli mierīgi, uzturoties mājās, mierīgā, klusā un harmoniskā vidē, lai bērniņa adaptācija no mammas vēdera uz plašo pasauli būtu pakāpeniska un droša. Zinu, ka ir mammas, kurām pirmos trīs mēnešus pēc bērniņa piedzimšanas ir grūti dzīvot mierīgi, bet es ļoti labprāt uzturos mājās, savā drošajā vidē, līdz ar to stundām ilgi gulēt blakus mazulītei man nesagādāja problēmas un varējām baudīt savu medusmēnesi. «Covid» pandēmija līdz ar Marijas piedzimšanu uzņēma apgriezienus, un vīrs bija kopā ar mums pusotru mēnesi, jo atradās dīkstāvē. Man kā jaunajai māmiņai tas bija milzīgs atbalsts, jo nebija jādomā ne par ēst gatavošanu, ne mājas tīrīšanu, — visu darīja vīrs.
Vissvarīgāk, manuprāt, ir neizjaukt bērna ierasto miega un nomoda ritmu. Ceļojuma laikā mēs pilnībā ļāvāmies Marijas dienas ritmam un pakārtojām savu atpūtu tam. Jāsaprot, ka ceļošana kopā ar bērnu nav tikai gulēšana saulītē pie jūras, bet gan kārtīgs komandas darbs, lai atpūsties varētu gan mamma, gan tētis, un arī bērniņam būtu iespēja atpūsties tad, kad tas ir nepieciešams.
— Cik lielā mērā tas, ko sagaidīji, atbilda realitātei?
— Par to droši vien katra mamma varētu sarakstīt grāmatu. Man pašai bija daudz un dažādu aizspriedumu un pieņēmumu, ko un kā es darīšu, kad mazā piedzims. Atceros, kā grūtniecības laikā domāju, ka mazā noteikti gulēs tikai un vienīgi savā gultiņā. Kad viņa piedzima, sapratu, ka redeļu gultiņu var arī jaukt ārā. Biju iedomājusies, ka uzreiz skriešu garās ratu pastaigās, bet realitātē tikai pēc pusotra mēneša sāku iet regulārās pastaigās, jo ķermenim pēc dzemdībām bija jāatpūšas un maksimāli jāatrodas guļus stāvoklī. Vislabāk ir zināt vēlamo, bet pieņemt arī realitāti, neatkarīgi no tā, vai tas ir par dzemdībām vai pēcdzemdību periodu. Mūsdienu mammām sociālo tīklu ietekme uzliek milzīgu spiedienu — sākot ar grūtniecību un izskatu un beidzot ar dzemdību norisi un to, kā pabarot bērniņu. Katras mammas pienākums ir izglītoties un meklēt atbildes uz jautājumiem, bet tajā pašā laikā spēt atrast balansu un nesajukt prātā tikai tāpēc, ka citi dara citādāk.
Atceros, kā grūtniecības laikā domāju, ka mazā noteikti gulēs tikai un vienīgi savā gultiņā. Kad viņa piedzima, sapratu, ka redeļu gultiņu var arī jaukt ārā.
— Kādi praktiski padomi tev šajā laikā palīdzējuši?
— Praktiski padomi vislabāk palīdz tad, ja tie tiešām tiek lūgti. Nekas tā nespēj izsist no sliedēm kā neprasīti un nevēlami padomi vai komentāri. Ja katru soli un darbību pavada ģimenes locekļu un citu cilvēku komentāri, piezīmes un padomi, tas var ļoti sāpināt un demotivēt jaunos vecākus. Praktiskos padomus iesaku lūgt tikai tiem cilvēkiem, kuri jūsu priekšā ir autoritāte, ar kuriem jums sakrīt viedoklis bērnkopības jautājumos vai arī profesionāļiem, kuri ir savas jomas lietpratēji. Ja man jānosauc konkrēts padoms, to sniedza mūsu zīdīšanas konsultante, atklājot, ka svarīgākais bērniņa ikdienas aprūpē ir nomoda garuma nepārsniegšana. Šis ir vienīgais padoms, kuram diezgan strikti esam sekojuši līdzi.
— Mammas loma nes sev līdzi dažādas emocijas… Kā tiec ar tām galā?
— Sievietes ķermenī pēcdzemdību periodā notiek milzīgas hormonālas pārmaiņas, un tas var radīt pēcdzemdību skumjas vai pat depresiju. Es savas emocijas cenšos neslēpt, bet izrunāt ar vīru, draudzenēm vai terapeitu. Ja ir kaut kas, kas mani uztrauc vai apbēdina, es necenšos to paslēpt vai vainot visu pasauli, bet gan mēģinu saprast, kāpēc manī ir konkrētas emocijas un kā es varu atrisināt problēmas cēloni, nevis cīnīties ar sekām. Ļoti lielu lomu spēlē mammas spēja parūpēties pašai par sevi — ieplānot laiku savai atpūtai, negaidot, kad kāds cits to piedāvās. Bieži vien mammas sagaida no bērnu tēviem, ka tie mammu palaidīs atpūsties, bet, ja mēs nespējam pašas noformulēt un skaļi pateikt, ka mums nepieciešama konkrēta veida atpūta konkrētā laikā, mēs nevaram gribēt, lai kāds cits to izdara mūsu vietā.
Bieži vien mammas sagaida no bērnu tēviem, ka tie mammu palaidīs atpūsties, bet, ja mēs nespējam pašas noformulēt un skaļi pateikt, ka mums nepieciešama konkrēta veida atpūta konkrētā laikā, mēs nevaram gribēt, lai kāds cits to izdara mūsu vietā.
— Pirms kāda laika atgriezāties no sava pirmā kopīgā ceļojuma. Kādus faktorus, plānojot ceļojumu, ņēmāt vērā?
— Vissvarīgāk, manuprāt, ir neizjaukt bērna ierasto miega un nomoda ritmu. Ceļojuma laikā mēs pilnībā ļāvāmies Marijas dienas ritmam un pakārtojām savu atpūtu tam. Jāsaprot, ka ceļošana kopā ar bērnu nav tikai gulēšana saulītē pie jūras, bet gan kārtīgs komandas darbs, lai atpūsties varētu gan mamma, gan tētis, un arī bērniņam būtu iespēja atpūsties tad, kad tas ir nepieciešams. No praktiskiem padomiem noteikti varu ieteikt iznomāt ceļojuma ratus, jo tie ir ļoti viegli, mazi un ērti! Ja iespējams, plānojiet lidojuma sākuma laiku bērniņa diendusas laikā un uz pacelšanos un nolaišanos nodrošiniet bērniņam iespēju padzerties, lai ausīs nebūtu spiediena sajūtas.
— Kāds būtu tavs novēlējums māmiņām, kuras šo rakstu lasīs?
— Vienmēr uzticēties savai mātes intuīcijai, kura pateiks labāk, kas nepieciešams bērniņam. Informācija internetā un sociālajos tīklos var iedvest šaubas un nepārliecinātību par saviem lēmumiem, bet tikai tu zini, kas vislabāk der tev un tavam bērnam!
