«Man vienmēr bijis grūti nosēdēt uz vietas bezdarbībā. Mana lielākā vērtība nemainīgi ir ģimene un tuvākie cilvēki,» — tā sevi raksturo Viesturs Mārtiņš Rubenis, kurš šobrīd ir Latvijas Sporta Pedagoģijas akadēmijas otrā kursa students. Ikdienā viņš studē pilna laika programmā «Fizioterapija». Viesturs jau kopš septiņu gadu vecuma spēlē florbolu klubā «FK Talsi»; šobrīd viņš ir virslīgas spēlētājs. Kā savu lielāko sasniegumu sportā jaunietis min dalību Latvijas U-19 izlasē Kanādā, kur 2019. gadā kopā ar izlases biedriem pasaules čempionātā izcīnīja piekto vietu. Sports un veselīgs dzīvesveids Viestura dzīvē bijis jau kopš pašas bērnības.
— Kas tevi iedvesmo?
— Mani iedvesmo cilvēki — mana ģimene, tuvākie cilvēki. Draugi ir tie, kuriem tas ikdienā izteikti izdodas. Tāpat arī dažādi attālinātāki cilvēki, kuriem ikdienā sekoju līdzi podkāstu, interviju veidā vai sociālajos tīklos. Viņu viedoklis, dzīvesstils iedvesmo. Daļēji arī mūzika, kuru klausos un spēju tajā saklausīt sevi.
— Kādi ir tavi vaļasprieki un kā pavadi brīvo laiku?
— Es savu brīvo laiku pārsvarā pavadu darot to, ko pats uzskatu par atpūtu. Es ļoti novērtēju iespēju pavadīt laiku kopā ar draugiem. Ļoti patīk aizbraukt uz, piemēram, jūru vai vasaras vakaros kopīgi pasēdēt pie ugunskura, pasportot, pamētāt bumbu. Dažreiz ņemu dalību bērnu florbola nometnēs kā pieaicinātais treneris. Vēl viens mans hobijs, kuram sanāk atvēlēt daudz laika, it īpaši pandēmijas periodā, ir filmu un seriālu skatīšanās.
— Kāds tu biji bērnībā?
— Man ir divas māsas, abas vecākas par mani. Man šķiet, kāds es biju bērnībā, vislabāk spētu atbildēt tieši viņas.
Cik sevi atceros, man pašam šķiet, ka es biju kaitinošākais un hiperaktīvākais bērns pasaulē.
Ja padomāju, ko es bērnībā darīju, tad lielākoties gāju sētā spēlēt futbolu, spēlēju anglenes ar sētas bērniem, kas ir vienas no spilgtākajām bērnības atmiņām. Vienā brīdī sāku spēlēt arī florbolu, kas, iespējams, arī bija tas, kas mani nobremzēja un apturēja no palaidnību darīšanas, un māsas varēja viegli uzelpot, ka beidzot esmu sācis pavadīt laiku kaut cik kvalitatīvi. Vēl nesen, kad biju jau paaudzies, mamma man stāstīja, ka bērnībā, kad sāku iet pirmajā klasē, bija uzdots mājasdarbs, kurā bija jāraksta burtu rindiņas. Kamēr pildīju uzdevumu, mamma uz mirkli novērsās un es klusām izskrēju ārā pie draugiem, jo tas man šķita vilinošāk. Man vienmēr bijis grūti nosēdēt uz vietas bezdarbībā.
— Kas tev no skolas laikiem ir atmiņā paliekošākais?
— Diemžēl vairs daudz neatminos sākumskolas un pamatskolas laika, taču vidusskolu pabeidzu vēl salīdzinoši nesen. Esmu beidzis Talsu Valsts ģimnāziju un esmu priecīgs, ka man bijusi tik kolosāla un jautra klase, kas arī ir tas, ko es visspilgtāk atceros no vidusskolas. Joki, gan iekšējie, gan ārējie, blēņas un skolas pasākumi bija paši labākie. Atmiņā palicis mūsu žetonvakars, kurš, manuprāt, bija ļoti izdevies. Arī priekšnesums, kuru gatavojām ilgu laika posmu, saņēma daudz atzinību no skatītājiem un bija interesants, saliedējošs. Mīļas un siltas atmiņas par skolas laiku ir palikušas un paliks vēl ilgi. Jau šobrīd nevaru sagaidīt kādu no ģimnāzijas salidojumiem, kad visa klase varēs atkal satikties!
— Kāpēc izvēlējies studēt fizioterapiju?
— Fizioterapiju izvēlējos studēt tā iemesla dēļ, ka tā man patika. Klausoties Youtube intervijas un video, sevi pieķēru situācijās, ka skatos visu par un ap sportu, trenēšanu, veselību, uzturu. Tieši tādā veidā izpratu to, kas man patīk un uzrunā. Sākumā domāju, ka vēlos mācīties par treneri, bet, pienākot laikam, kad jāiet studēt, sapratu, ka fizioterapeita profesija būtu vairāk piemērota man.
Kaut kādā ziņā, kad pasaku cilvēkiem, ko es daru, piemēram, kur un par ko mācos, šķietami uzlieku sev kaut kādā ziņā spiedienu un priekšstatus, stereotipus.
Spiedienu, ka tieši tas es pēc gadiem būšu un tajā jomā darbošos. Intereses ikvienam mainās, ikvienam bieži rodas pārdomas un pastāv iespēja, ka kaut kas var arī nesanākt. Mani mazliet baida tas, ka cilvēki var vilties manī, jo pastāv šie uzskati, kaut gan tā, lielākoties, ir mana izvēle.
— Kā situācija valstī ir ietekmējusi tavu ikdienu un studijas?
— Šobrīd manas studijas notiek attālināti un varu dzīvot Talsos, savā dzimtajā pilsētā. Kā jau daudziem, arī man mācīties attālināti ir daudz reižu grūtāk. Neskatoties uz to, ka mums vairāku priekšmetu praktiskās nodarbības ir pārceltas, ir grūtāk piespiest sevi mācīties. Tu esi mājās, savā istabā vai izej ārā pastaigāties un izdomā, ko vēl varētu darīt. Izdomā vēl 101 lietu, taču nevienā no tām neietilpst mācības. Šobrīd lielākā ietekme, ar kuru man nākas cīnīties, ir prokrastinācija. Ir patīkami un produktīvi pabūt atstatus no visas sabiedrības. Nenotiek lieli koncerti vai pasākumi, uz kuriem mēdzu iet. Ikdienā parādās vairāk laika sev, tu esi spiests būt un paliec vienatnē kopā ar sevi. Varu vairāk sevi iepazīt un izprast, kur man vēl būtu nepieciešams piestrādāt un kā sevi mainīt, lai pilnveidotos.
