«Dzīvoju Anglijā, bet sirdī visu laiku bija Latvija»

«Dzīvoju Anglijā, bet sirdī visu laiku bija Latvija»

Pirms pusgada rojeniece Agija Vizbule ar topošo vīru Rolandu un dēliņu Robertu no Anglijas atgriezās Latvijā un jau novembra sākumā Rojā atvēra savu manikīra pakalpojumu salonu «Classy Nails by Aggie». No vienas puses šis lēmums nāca viegli, jo manikīra veikšana ir Agijas sirdsdarbs, bet no otras puses — ne bez zināmām šaubām. Tomēr lēmumu par labu salona atvēršanai palīdzēja pieņemt līdzcilvēku atbalsts un iedrošinājums.

«Visu laiku ir prieks, un vilšanās vispār ne mirkli nav bijusi,» atzīst Agija, kad jautāju, vai, atgriežoties dzimtenē, nav nācies vilties. «Daudzi arī jautā: vai tad nav tā, ka kaut kā pietrūkst no Anglijas? Mēs ar Rolandu tad sakām, ka mums pat nav bijis laika ne sekundīti iedomāties par to dzīvi Anglijā, jo tagad mēs esam šeit, un vasarā vispār likās, ka esam brīvdienās. Nu ko vairāk var gribēt — jūra un saule, un tā mājas sajūta, tas bija kaut kas tāds vārdos neizsakāms! 12 gadus ilgojos pēc mājām, bet Rolands 14 gadus pavadīja Anglijā.

2010. gada vasarā es aizbraucu uz Angliju ar domu, ka pamācīšos un braukšu atpakaļ, bet pēc mācībām koledžā saņēmu diplomu administrācijas jomā un desmit gadus strādāju dažādus darbus, kas saistīti ar administrāciju. Sešus gadus nostrādāju pensiju naudas iekrājumu ofisā, kur cilvēki iemaksā savas privātās pensijas, veic uzkrājumus un investīcijas. Es kārtoju dokumentus un ievadīju tos sistēmā.»

Lēmums par labu sirdsdarbam

«Man ļoti patika administratora darbs, viss bija kārtībā, bet man vienmēr bijis tāds kā hobijs nodarboties ar manikīru — mājās pa vakariem vai brīvdienās,» turpina Agija. «Pirms pieciem gadiem Anglijā izgāju pirmos kursus un vienu brīdi pēc dekrēta pastrādāju arī salonā. Tā man ir sirdslieta, un es sapratu, ka man to patīk darīt vairāk nekā jebko citu. Vēl Anglijā esot, gan īsti nebija tāds mērķis, ka braukšu mājās un atvēršu salonu. Domāju — apskatīšos, kādas šeit ir iespējas ar administrāciju saistītiem darbiem. Un es arī dažus variantus apskatīju, bet īsti līdz galam nekas neuzrunāja. Bet, kad aprunājos ar vietējiem iedzīvotājiem, draugiem, paziņām, vairāki teica: «Tev taču ir sertifikāts, tu taču manikīru taisi, kāpēc meklēt citu darbu? Dari to, kas tev patīk!» Es šaubījos, vai būs atsaucība — tomēr 12 gadus projām būts, mazs ciematiņš un vai būs klienti… Bet arī skaistumkopšanā strādājošie iedrošināja: ko tu baidies, vienmēr ir klienti, ej un pērc galdu, pērc krēslus, ver vaļā, un viss notiksies! Ieminējos par ideju Rolandam, un arī viņš mani uzmundrināja un atbalstīja.

«Tā man ir sirdslieta, un es sapratu, ka man to patīk darīt vairāk nekā jebko citu,» par izvēlēto sirdsdarbu saka Agija Vizbule. /Albuma foto/

Sākumā šaubījos par salona atvēršanu arī tādēļ, ka patlaban pārsvarā taisa pieaudzētos nagus, bet es šobrīd strādāju tikai ar naturālajiem nagiem. Domāju, ka man nebūs klientu, jo taisu tikai naturālos nagus, bet man ir klienti! Ir ļoti daudz cilvēku, kas grib savus nagus tikai skaisti sakopt un nolakot. Strādāju uz pierakstiem, un jau salona atvēršanas dienā bija pirmie trīs klienti, kam veicu kombinēto aparātmanikīru ar gēllakas pārklājumu,»

atklāj salona īpašniece un pastāsta, ka no rīta pirms intervijas veikusi manikīru kādai sievietei, kurai draudzene pasūtījusi manikīru kā dāvanu, un sieviete bijusi ļoti priecīga. «Tas jau arī sagādā to lielāko gandarījumu, kad tu redzi to cilvēka pacilātību pēc veiktā manikīra — tad es jūtos kādam noderīga, redzu, ka cilvēks priecīgs un viņam garastāvoklis izmainījies, un par to man arī liels prieks,» smaidot bilst Agija un, vaicāta par nākotnes plāniem salona pakalpojumu sniegšanā, pieļauj domu arī par pieaudzēto nagu veidošanu, bet līdz nākamajai vasarai gādāšot par iespēju pedikīra piedāvājumam.

Iemīlējies Rojā

«Ar Rolandu iepazinos pirms gadiem septiņiem,» atklāj Agija, kad jautāju, kā iepazinusies ar savu topošo vīru. «Tā brīža dzīvesvietā Mansfildā, kas atrodas netālu no Notingemas, arī ir latviešu apvienība. Tā rīko pasākumus, darbojas dažādi pulciņi, cilvēki dzied, dejo, bērniem ir latviešu skoliņa un tiek rīkotas arī diskotēkas. Mēs satikāmies vienā diskotēkā. Lai gan jau iepriekš arī bijām nedaudz pazīstami — abi spēlējām volejbolu, dziedājām korī (es vēl arī braukāju uz Derbi uz sieviešu kori dziedāt), Rolands arī ansamblī ģitāru spēlēja, bet tā īsti mūsu ceļi krustojās pāris gadus vēlāk.»

Agija ar Rolandu un dēliņu Robertu viņa kristībās 30. jūlijā Ģipkas baznīcā. /Albuma foto/

«Anglijā jau it kā viss bija labi: mums bija darbs, naudiņa, varējām daudz ko atļauties, ieguvām izglītību, Rolands ar bakalaura grādu universitāti pabeidza, es pati koledžu un guvu darba pieredzes… Līdz pirmajiem desmit gadiem Anglijā mēs arī domājām, ka paliksim tur, iegādāsimies ar laiku māju. Bet mēs ar Rolandu gribējām, lai Robertam ir tā brīvība bērnībā Latvijā, kāda tā bija arī mums. Anglijā — visur pie rociņas, visur ar mašīnu — tas bija diezgan ierobežoti, bet šeit — palaid pa mežu, palaid paskriet gar jūras krastu… Gribējām, lai viņš iet latviešu bērnudārzā un skolā.

Mums ar Rolandu ļoti pie sirds ir kultūra, mēdzam apmeklēt pasākumus, koncertus. Protams, arī Anglijā tos apmeklējām, bijām arī uz «Prāta vētras», «A-Eiropa» un citiem koncertiem, bet mums pietrūka Latvijas svētku un pasākumu. Te ir tik daudz iespēju! Šovasar apmeklējām Rojas dienas, Zvejnieksvētkus, vairākus koncertus. Tā visa mums pietrūka Anglijā. Un sirdī visu laiku bija Latvija, tuvinieki, kas nav blakus… Rojā dzīvo arī mans krustdēls, un, Anglijā dzīvojot, diemžēl nevarējām tik bieži tikties, cik gribētos. Kad atbraucām, varēju beidzot viņu samīļot, klēpī paņemt, uz jūru kopā aiziet, pa nakti viņš pie mums var palikt, kad vien vēlas…

Esmu tik laimīga par šo iespēju! Arī Rolands, lai gan viņa dzimtā puse ir Valmiera, ir iejuties Rojā. Bija pagājis kāds mēnesis, kopš atgriezāmies, kad viņš man telefonā atsūtīja īsziņu: «Esmu iemīlējies Rojā.» Un tai brīdī es jutos tik emocionāli! Iepriekš nedaudz baidījos, kā tas būs, — man jau te viss zināms, bet viņam viss svešs. Tādēļ saņemt šādu atziņu bija aizkustinoši, un es patiesi par to priecājos. Arī Roberts jau labi iejuties jaunajā dzīvesvietā.»

Agija savā dzimšanas dienā 9. augustā lauku sētā «Bandenieki» Dundagas pusē ar Robertu iemēģina roku sveču liešanā. /Albuma foto/

«Vienmēr gribējās mājās»

«Viņš paspēja!» iesaucas Agija, kad ieminos, ka dēliņš, kuram septembrī apritēja trīs gadi, vēl ir pārāk mazs, lai paspētu Anglijā apgūt angļu valodu. «Mazais no 1. septembra apmeklē Rojas bērnudārzu. Lai audzēkņi labāk apgūtu krāsas, pie durvīm uzlīmēti krāsaini apļi, un, nākot iekšā no āra, bērni krāsas mēģina pareizi nosaukt. Roberts tās nosauca angļu valodā: «Red, green, yellow…». Anglijā viņš gāja gan pie latviešu auklītes, gan trīs mēnešus angļu bērnudārzā. Protams, mēs arī Anglijā ģimenē runājām latviski, bet tu jau esi tajā vidē: veikalos runā angliski, reklāmas angliski, tevi pasveicina angliski, un arī bērnudārzā viss bija angliski. Dēls jau, dzīvojot Anglijā, bija tai vecumā, kad sāk runāt, tā ka daudz ko paņēma no angļu valodas.

Tagad, apmeklējot latviešu bērnudārzu, Roberts arī daudz ko saka angļu valodā, bet nu jau audzinātājas ir teikušas, ka viņš pamazām iejūtas un latviski zina gan krāsas nosaukt, gan izskaitīt līdz desmit, un pamazām latviešu valoda ņem virsroku. Man pašai gan, ierodoties Anglijā, angļu valoda bija «sveiki» un «labdien» līmenī, sākums nebija viegls, un, mācoties koledžā angļu valodu, sākumā neko nesapratu,»

smejas Agija.

«Reizēm ir tāda sajūta, ka nekad nav būts projām. Mēs Anglijā tiešām daudz ko ieguvām, bet vienmēr gribējās mājās, Latvijā,» atbildot uz jautājumu, kādas ir izjūtas, sagaidot valsts svētkus dzimtenē, teic Agija. «Un tagad tie svētki man pat uz rokām ir redzami!» viņa smaidot piebilst, parādot savus nagus, kas nolakoti Latvijas karoga krāsā un no kuriem vienu rotā latviešu ornaments auseklītis.

JAUNUMS

Tagad pieejama arī “Talsu Vēstis” e-avīze.
Abonē un lasi savā telefonā, datorā vai planšetē no jebkuras vietas pasaulē.