Pirmās simts dienas Saeimā aizvadījis Edgars Zelderis, un viņš godīgi atzīst, ka tās nav bijušas vieglas. Praktiķim, kurš grib konkrētību, ātri ķerties pie lietas un paveikt ko «taustāmu», nokļūt vietā, kur ir daudz runu, domāšanas un filozofēšanas, esot grūti. Ja pirmajos divos mēnešos viņam «nosēdušās baterijas», tad šobrīd kļūšana par Mājokļa jautājumu apakškomisijas priekšsēdētāju atkal «uzlādējusi akumulatoru».
— Advokāta praksē tu no rīta celies, ej, dari konkrētas lietas. Arī pašvaldībā — lai arī ir strīdi, bet ir praktiskas lietas, ko vari izdarīt. Pieņem lēmumu domē šodien, un rīt jau kāds kaut ko var saņemt. Saeimā ir citādi, un sākumā man bija ļoti grūti to pieņemt. Visa tā sistēma jāiepazīst, viss reizē ir tik sarežģīts… Bet nebiju tāds vienīgais. Ir vairāki jaunie deputāti, kuri ir praktiķi, nevis politiķi. Man teica, ka pie tā ir jāpierod. Es esmu sapratis, ka man jāmācās navigēt pa politisko mīnu lauku — joprojām to mācos.
— Vai jau esat uzkāpis uz mīnām?
— Protams. Politikā esmu no 2017. gada, un ir bijuši brīži, kad vajadzēja labāk paklusēt, citreiz vajadzēja darīt, nevis klusēt… Man dažkārt traucē mani ideāli, brīžiem esmu, maigi izsakoties, ļoti enerģisks, bet es nonācu pie atziņas — man ir tāds disidentisks gars, bet demokrātiska sirds.
— Ja jums bija sajūta, ka pašvaldībā praktisku lietu var paveikt vairāk, kāpēc gribējāt nokļūt Saeimā?
— Man bija sajūta, ka šeit esmu izsmēlis sevi.
— Bet šeit jau jums bija tikai otrais sasaukums.
— Jā, bet sapratu, ka tāds cilvēks, kāds esmu — gan rakstura ziņā, gan ar saviem ideāliem, ambīcijām, enerģiju — jutos iztukšots un zināma mērā vīlies domes deputātu darbā. Bet es vienmēr palikšu ar «Mēs — Talsiem un novadam» un dzimto novadu. Es vienmēr esmu juties līdzatbildīgs. Un sapratu, ja vēl kaut ko mēģinu darīt politikā, tad daru Saeimā. Ja tam būs kāda pievienotā vērtība, lielāks ieguvums. Jo, ja, piemēram, galdnieks var pateikt, ka pēc nedēļas viņa darbs būs gatavs, tad es cilvēkiem nevaru pateikt tieši, ko viņiem varēšu atnest. Bet es gribu pateikt paldies vēlētājiem par uzticēšanos! Man tas ir svarīgi. Un mēs bijām pašvaldība (izņemot Rīgu), kur visvairāk nobalsoja par «Progresīvajiem», ar kuru «Mēs — Talsiem un novadam» ir sadarbības līgums. Ar komandu esmu apmierināts. Saeimā ir daudz sagurušu politiķu, bet šī ir jauna partija ar vēlmi darīt. Man svarīgi, ka strādāju kopā ar tādiem cilvēkiem, kā, piemēram, Andris Sprūds un Skaidrīte Ābrama. Viņi ir zināmi līderi ar lielu pieredzi, un tas mani iedvesmo.
— Bet pēc 100 dienām ir sajūta, ka Saeimā ir tas, ko meklējāt?
— Pirmos divus ar pusi mēnešus es vispār neko nejutu, biju enerģiski izsmelts. Varbūt tāpēc, ka ir konkrēts vecums, priekšvēlēšanu laiks prasīja spēku, ir jaunas lietas. Bet šobrīd tiešām tik tikko sajutu, ka varbūt kaut kāda jēga tam būs. Esmu iesniedzis pirmos priekšlikumus, sāku plānot apakškomisijas sēdes, vēl ir darbs Juridiskajā komisijā un Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijā. Piemēram, ir problēmas, par ko esmu iepriekš rakstījis rakstus «Jurista vārdā», un tagad sajūtu, ka varbūt man izdosies tās izgrozīt.
— Ja «Progresīvie» nebūtu opozīcijā, vai sajūtas būtu citādākas un liktos, ka vairāk var paveikt jau šobrīd?
— Jā, varu atklāti pateikt, ka no sākuma biju skeptisks, ka tik ātri «Progresīvie» vēlējās doties opozīcijā, manuprāt, sarunas vajadzēja turpināt. Mums partijā vienu brīdi bija viedokļu atšķirības. Mēs šeit, Talsos, esam pavadījuši arī ilgu laiku opozīcijā, un tas ir smagi. Viena lieta, ka tu darba ziņā nevari neko īsti izdarīt (protams, vari ar spiedienu, publicitāti, sabiedrības informēšanu…), bet tas nav tā, ka tiešām vari kaut ko izdarīt un uzņemties atbildību. Bet es tomēr viņus respektēju, «Progresīvie» šeit ir galvenie.
Bet domāju, ka iedzīvotāji saprot, ka tāda tukša opozīcija un pļāpāšana jau arī vairs nekam neder. Tu nevari sēdēt opozīcijā un tikai teikt: «Jūs esat slikti, jūs nestrādājat!». Opozīcijai jābūt stiprai. Tas mani pat priecē, ka cilvēki tomēr seko līdzi.
— Kad strādājāt Talsos, iedzīvotāji jums zvanīja un norādīja uz lietām, kas jāsakārto. Vai tā ir arī šobrīd Saeimā?
— Jā, bet šobrīd ne tikai no Talsiem. Šobrīd tas vairāk ir saistībā ar mājokļu jautājumiem. Sūdzas, ka ir problēmas ar apsaimniekošanu, pārvaldnieku, tehniskām lietām. Ir, protams, tādi, kuri raksta pilnīgi visiem deputātiem, bet ir tādi, kuri adresē personiski. Mēs plānojam tikšanās laikus. Tā arī ir viena no prioritātēm, ko norādīju priekšvēlēšanu laikā Lsm.lv aptaujā — strādāt, lai cilvēki ir vairāk uzklausīti un iesaistīti.
— Turpat Lsm.lv bijāt arī norādījis, ka jūsu kā Saeimas deputāta pirmā iniciatīva parlamentā būs priekšlikumu iesniegšana par iedzīvotāju sociālo atbalstu krīzes pārvarēšanai. Pieminējāt, ka vairākus priekšlikumus jau esat iesniedzis — vai viens no tiem ir Lsm.lv minētais?
— Jā, pie tā tiek strādāts frakcijā. Katrs nāk ar savām lietām, mēs tās izdiskutējam, kas ir vai nav reāli, un virzām tālāk Saeimā.
— Esat iesaistījies vairākās grupās, un viena no tām ir jauna grupa reto slimību pacientu atbalstam. Kāpēc tai pievienojāties, un ko gribat izdarīt?
— Jā, es esmu pievienojies vairāku valstu sadarbības veicināšanas grupās un trim veselības grupām. Viena ir onkoloģijas pacientu atbalsta deputātu grupa, otra ir par sirds un asinsvadu slimības mazināšanu. Droši vien tas ir daļēji tāpēc, ka mana mamma ir farmaceite. Un es gribēju kaut ko citādāku vēl bez tā, kas ir manas pamatlietas. Veselības lietas mūsu valstī ir ļoti smagā situācijā, un gribēju iesaistīties, uzzināt vairāk Saeimas līmenī, dzirdēt, ko stāsta medicīnas iestādes… Mums jau ir bijušas pāris sēdes, formāli esmu Saeimas deputāts, bet mēģinu kā vienkāršs cilvēks apsēsties un paklausīties, ko viņi mums stāsta, un uzdodu jautājumus. Varbūt es līdz beigām šajās grupās nebūšu. Tās var mainīt un izstāties, ja nejūti nekādu savu pienesumu.
— Jau vairākus gadus runājat par mājokļu jautājumiem, par nepieciešamību iedzīvotājiem pašiem iesaistīties apsaimniekošanā. Vai tāpēc jums bija būtiski kļūt par Mājokļa jautājumu apakškomisijas priekšsēdētāju? Vai tā var izdarīt vairāk?
— Jā, man tas bija svarīgi, jo šis jautājums man rūp. Ja man prasa, vai vajadzēja Klimata un enerģētikas ministriju, — nē! Šīs lietas jau bija citu ministriju kompetencē. Tā vietā vairāk vajadzēja domāt par «Mājokļu ministriju», jo tā ir svarīga problēma valstī. Meklējam, kā enerģiju iegūt lētāk, kā būt neatkarīgi, bet mājas nav siltinātas, atjaunotas un enerģiju vienkārši «izpūšam gaisā». Latvijā daudzdzīvokļu māju stāvoklis ir viens no sliktākajiem Eiropā, dažas ir pat uz robežas, vai tajās maz drīkst dzīvot. Šis jautājums jārisina fundamentāli — kā siltināt mājas, kā valsts ar dažādiem investīciju plāniem to var atbalstīt ilgtermiņā. Pakāpeniski jāpāriet uz privāto sektoru, bet neesam tam uzreiz gatavi. Jāuzlabo normatīvais regulējums, lai izlīdzinātu samērīgumu starp dzīvokļu īpašnieku un apsaimniekotāju tiesībām.
— Un jums ir cerība, ka četru gadu laikā izdosies ko mainīt?
— Es tā ceru. Tā, protams, ir apakškomisija, un rēķinos, ka pamatā visu izlems komisija un tad vēl Saeima. Bet es varu organizēt to, kā veikt apakškomisijai dotos uzdevumus — daudzdzīvokļu māju pārvaldīšanas tiesību nodošana, normatīvo aktu sakārtošana un īres namu jautājumi.
