Talsu novada Sporta skolas saime sevī ietver ne vien treneru kolektīvu, bet arī atbalsta personālu, kas rūpējas par to, lai dzīve sporta skolā veiksmīgi ritētu uz priekšu un starts sacensībās būtu pēc iespējas labāks. Daudzu gadu garumā, pildot medmāsas pienākumus, to veiksmīgi darījusi Iveta Treiģe-Treide, bet kopš decembra viņas vietā stājusies Iluta Brandava.
«No sākuma nebūt nebiju domājusi, ka būšu mediķis. Varēju iedurt, varēju skatīties uz asinīm, bet skolas laikā mani medicīna neinteresēja,» atklāj Iveta. Beidzot vidusskolu, intereses mainījās un viņa nosvērās par labu šai nozarei. Pēc studijām Paula Dauges Rīgas 1. medicīnas skolā nepilnu gadu Iveta Rīgas 1. poliklīnikā nostrādāja par vecmāti, bet pēc iepazīšanās ar vīru un ģimenes nodibināšanas atgriezās dzimtajā pilsētā, uzsāka darbu Talsu sporta skolā un paralēli Talsu slimnīcā veica medmāsas pienākumus. Lai paplašinātu redzesloku, 45 gadu vecumā Iveta iestājās Latvijas Sporta Pedagoģijas akadēmijā, kur apguva fizioterapiju. «Biju beigusi masiera kursus, ieguvu vienu diplomu, otru diplomu, diplomu kaudze krājās, bet jutu — kaut kā pietrūkst.
«Ja atradām problēmas, sūtījām uz Rīgu»
Toreiz bija daudz mazāk sporta veidu, bet sports līmenī ir bijis visu laiku — ir bijuši gan izcilnieki, gan Latvijā atpazīstami sportisti. Pamata sporta veids bija vieglatlētika. Arī riteņbraukšana bija līmenī. Slēpošana un šaušana tolaik vēl bija atsevišķi. Esmu strādājusi kopā ar Volaju, šaušanā bija Jaunbērziņš, ļoti talantīgs treneris, biatlons balstījās uz Ūsiņu Kārli, riteņbraukšanā bija Ķierpe Gunārs, Meņģis Konrāds…
Audzēkņi bija Rojā, Dundagā, Sabilē… Kopā ar dakteri Gailīti veicām medicīniskās apskates — bija noteikums, ka visi bērni ir jāapskata. Svērām, mērījām, veicām pirmsslodzes, pēcslodzes testus. Ja atradām problēmas, sūtījām sportistu uz Rīgu, uz sporta dispanseru speciālai apskatei. Kabinets mums tolaik bija Talsu poliklīnikā.»
Palīdzības sniegšanā galvenais ir ātrums
Iveta atzīst, ka šobrīd sacensību ir vairāk, jo iespējas tikt uz tām ir daudz lielākas. «Kādreiz mēs, visa sporta skola, sēdāmies autobusā, braucām, rēķinājām punktus, es kā medmāsa brīžiem palīdzēju, nesām klāt protokolus, lai varētu tikt galā… Reizi mēnesī notika sapulces, kur katrs treneris atskaitījās par padarīto, — par sacensībām, par zaudējumiem, par uzvarām. Šobrīd, kad ir pieejams internets un daudz ko var izdarīt attālināti, ir sajūta, ka kontakts ar treneri ir mazāks. Kopā ar dakteri treniņos veicām arī medicīniski pedagoģiskos novērojumus — izvērtējām treniņu slodzi un sportistu izturību.
Ja hokejā gadās trauma, ir diezgan bēdīgi — ekipējuma dēļ tikt klāt pie ķermeņa ir ļoti grūti. Arī riteņbraukšana ir diezgan traumatiska — vienu brīdi pabraukāju līdzi Latvijas izlases komandai. Sportā pats galvenais ir ātrums — tas, cik ātri izdosies sniegt palīdzību.»
Īstajā vietā un īstajā laikā
No oktobra Iveta sporta skolā vairs nestrādā, bet savā privātpraksē darbojas kā fizioterapeite. Viņas vietā par sporta skolas audzēkņiem rūpējas Iluta Brandava, Aksels Bresme un Santa Lasmane. Iluta ar sportu un fiziskām aktivitātēm ir bijusi saistīta visu dzīvi — sākotnēji viņa dejoja tautas dejas, bet 6. klasē nolēma izmēģināt spēkus volejbolā un šobrīd pārstāv Talsus Entuziastu līgā. Par medicīnu viņa sāka interesēties jau skolas laikā — pieņemt izšķirošo lēmumu palīdzēja speciāliste, kas īstajā laikā bija īstajā vietā. «Kad man vajadzēja pie fizioterapeita, pretī bija ļoti jauks cilvēks, kas radīja labu iespaidu par šo profesiju. Viņas dēļ izlēmu mācīties par fizioterapeiti. Zināju, ka augstskolā būs jāmācās anatomija, bet, kad saskāros ar to, cik smalki tā jāmācās, dažbrīd domāju — kur es esmu nokļuvusi (smejas)? Arī Covid-19 laiks un attālinātās mācības nedaudz sašūpoja domas, taču, kad tu saņemies un piespied sevi, iemācīties var visu. Divus no četriem gadiem pavadījām attālināti, un pēdējais pusgads bija prakse, līdz ar to uz vietas skolā biju tikai pusotru gadu.
Pēc skolas pabeigšanas meklēju darbiņu, bet Talsos nebija nekā atbilstoša, tāpēc trīs reizes nedēļā sāku braukāt uz Ventspili. Darba vieta un kolēģi bija ļoti forši, bet ar laiku man braukāšana sāka apnikt, īpaši, kad nāca rudens, ziema un vēlie, tumšie vakari. Novembrī Talsos parādījās vakance. Salīdzināju Ventspils darbiņu ar potenciālo darbu šeit — liku uz papīra plusus, mīnusus, un beigās nosvēros par labu Talsiem,» atklāj Iluta.
Lielākais pluss — dažādība
Iejusties jaunajā vidē viņai palīdzējuši gan treneri, gan kolēģi. Par vienu no lielākajiem darba plusiem Iluta sauc dažādību un neparedzamību. «Ir dažādi sporta veidi, dažādi vecumi un iespēja visu laiku kaut ko jaunu mācīties. Braucu līdzi uz sacensībām, un, ja kaut kas notiek, esmu gatava palīdzēt. Citreiz tas ir uz pāris stundām, bet citreiz — uz visu dienu. Sākotnēji biju nobijusies, it īpaši ejot uz hokeju, jo palīdzības sniegšanu apgrūtina ekipējums, bet kolēģi bija pretimnākoši un sākumā palaida uz citiem sporta veidiem.»
Runājot par traumām, Iluta atzīst, ka tās ir ļoti dažādas, — sākot no locītavu sāpēm līdz pat viegliem sastiepumiem un iesistiem pirkstiem volejbolā. «Citiem ir locītavu sāpes, kas ik pa laikam atkārtojas, citreiz spēlētāji ir sasitušies savā starpā vai kāds ir kaut kur kritis un sasities… Vairāk ar bažām skatos uz mazajiem futbolistiem un basketbolistiem, kuri neskatās, kas ir pa ceļam. Gadījumi ir dažādi. Smagāks gadījums bija florbola sacensību laikā — spēlētājs krita pāri apmalei, un skatītājs, krītot pret sienu, pārsita galvu. Izaicinājums ir katrs zvans, kad treneris pasaka, — klau, spēlētājam ir vajadzīga palīdzība, tu vari apskatīt? Kad viņš atnāk, tev jādomā, no kā tas varētu būt radies un ko lietas labā darīt, vēl jo vairāk, ja viņam drīzumā ir sacensības. Efektīvākā risinājuma meklēšana liek smadzenēm darboties un neļauj ierūsēt.»
Raksts tapis sadarbībā ar Talsu novada Sporta skolu
