Mākslinieka Jāzepa Pīgožņa balvas konkursa izstādes atklāšanas pasākumā Rīgas Svētā Pētera baznīcā tika paziņoti šā gada “Pīgožņa balvas Latvijas ainavu glezniecībā” konkursa nominanti, kuru starpā — arī Talsu mākslinieks un Talsu Krūmu mākslas grupas dalībnieks Elmārs Orniņš.
Lai gan balvas laureāts būs zināms tikai septembrī, arhitekts un gleznotājs Elmārs Orniņš neslēpj prieku par to, ka ticis novērtēts tik daudzu dalībnieku vidū. Atsaucība konkursam bijusi liela, kā vienmēr, un šogad iesniegti gandrīz 180 mākslas darbi, no kuriem žūrija izstādei izraudzījās 83. Šis ir astotais konkursa norises gads, un tā mērķis ir glezniecībā turpināt popularizēt Latvijas ainavu un vienot visas Latvijas kultūras procesus.
Elmārs Orniņš teic, ka šajā publiskajā konkursā — izstādē no Talsiem dalību kopumā pieteikuši trīs — arī mākslinieki Andris Vītols un Andris Biezbārdis. Par savu darbu “Pilsētas laukums” Elmārs teic, ka to gleznojis salīdzinoši ilgi un ar pārtraukumiem, un nolēmis aizvest konkursam, saprotot, ka nav jau ko zaudēt. Gleznā attēlots Talsu Pilsētas laukums pie ielejas — tikai skatā no tirgus puses. “Tā ir tā preambula, tas fons… Tās ir manas filozofiskās pārdomas par mums — par pilsētu, par pilsētniekiem, kas nāk un iet… Tajā ir gan melnie traipiņi, gan spilgtie. Kā jau dzīvē. Nav jau tikai gaišās dienas. Ir arī pelēcīgās… No kā atkarīgs darba gleznošanas ilgums? Ir tas banālais vārds “iedvesma”. Un tā sevī ietver tik ļoti daudz ko. Daudz smalku lietu. Dažreiz viss sanāk vienā paņēmienā, citreiz skaties uz bildi, un tā saka, ka vēl nav pabeigta un vēl ar to ir jārunā. Tad es to arī daru.”
“Vai man savs darbs patīk? Šajā sakarā jāsaka, ka nav tādas kategorijas — patīk vai nepatīk. To tā neskatos. Ir tā, ka sasniegta zināma stadija un jūtu, ka notiek atvadīšanās no darba. Saprotu, ka tas dzīvo jau pats savu dzīvi, bet man ir jau cits uzdevums. Jā, darbu sakarā vairāk raugos tā. Tāpat kā ar dzīvi. Kad sāc pārdomāt, kas notiek un ko dari, visam ir filozofisks pamats. Un šī konkursa glezna dzīvo savu dzīvi, gluži kā bērns. Un man prieks, ka tas bērns ir sanācis, jo ir reizes, kad nesanāk,” sirsnīgi smejoties par savu daiļradi, pauž Elmārs Orniņš un piebilst, ka mākslinieka attīstība ir ilgs un komplicēts process. “Ja paskatos uz saviem pirmajiem darbiem, tad jūtu lielu attālumu no sevis. Tādā ziņā, ka tajā brīdī es biju cits. Tā ir ar jebkuru cilvēku. Tāpat sievietei varbūt ir ar kleitu, ko vilkusi pirms desmit gadiem. Šodien viņa uz to skatās un domā, ka agrāk taču tā tik ļoti patika un bija mīļa… Tagad tā ir citādāka. Līdzīgi man ir ar savu daiļradi. Nevar jau pateikt, vai tā ir laba vai slikta, vai primitīva, vai vēl kaut kāda. To vērtē citos jēdzienos un kategorijās. Bet skaidrs ir tas, ka ar jebkuru cilvēku notiek kaut kāda evolūcija. Attīstība. Varbūt ne pat attīstība. Kaut kāda mainība. Cilvēks mainās. Mainās viņa uzskati un bieži vien tehniskās varēšanas. Glezna jau nav tikai otas triepieni. Mākslas darbu uzlūkojot, jūti to, ko neredzi. Cilvēki darbus jūt. Dvēseles klātbūtni cilvēks jūt. Darbā redz autora iekšējo pasauli. Un atzinība par labu veikumu iedvesmo,” prieku pauž Elmārs Orniņš.
