«Mūs visus vieno vēlme palīdzēt, tas ir arī mans galvenais aicinājums. Man sagādā prieku, ja es spēju kādam palīdzēt grūtā brīdī,» tā par sevi teic neatliekamās medicīnas ārsta palīgs Kurzemes reģionālā centra Talsu apakšstacijā Sintija Lapkovska. Viņa, lai arī dzimšanas apliecību saņēmusi mūsu pilsētā, ir tukumniece, kas strādā Talsos.
Bērnības dienas Tukuma un Talsu pagalmos
«Esmu tukumniece, dzimusi un augusi Tukumā. Smejoties gan varu piebilst, ka zināma piederība kopš dzimšanas ir arī Talsiem, jo dzimšanas apliecība man ir izsniegta Talsos, mana mamma ir izbijusi talseniece, un tajā laikā, kad dzimām ar māsu, mamma bija deklarēta Talsos, taču dzīves ceļš vedis uz Tukumu,» tā par saviem dzīves pirmajiem soļiem stāsta Sintija Lapkovska. «Ģimenē esmu jaunākā, man ir dvīņu māsa, ar kuru mums ir vien desmit minūšu starpība. Patiesībā ģimenē mani mēdz saukt arī par «pārsteigumu», jo grūtniecības laikā mani vecāki nezināja, ka tiek gaidīti dvīņi. Tolaik ultrasonogrāfija uzrādīja vienu mazuli, tā ka dzemdībās es biju pārsteigums itin visiem. No vecāku pirmās laulības ģimeni papildina vecākā māsa (no tēva puses) un vecākais brālis (no mammas puses).»
Sintijas tētis ir tālbraucējs jau daudzus gadus, bet mamma darbojusies tirdzniecības sfērā, pašlaik — medicīnā.
kopā varējām darīt gan darbus, gan nedarbus no agra rīta līdz vēlam vakaram,» atklāj Sintija.
/Personīgā albuma foto/
«Galvenokārt bērnības dienas ir aizritējušas Tukumā, taču pāris vasaras brīvlaiku pavadīti arī Talsu pagalmos, ciemojoties pie vecvecākiem. Ar dvīņu māsu bijām nešķiramas, kopā varējām darīt gan darbus, gan nedarbus no agra rīta līdz vēlam vakaram,» atklāj Sintija, kurai atmiņā spilgti palikušas brīnišķīgās sestdienas, kad ar vecvecākiem devās pa bodītēm iepirkt garšīgos saldējumus trauciņos ar karotīti un bulciņas. «Īpaši mīļas bija magoņu maizītes, kas tikko svaigi izceptas kusa mutē. Tur, kur tagad «Maizes Nams», atceros, bija veikaliņš, kur bija garšīgas bulciņas un saldējumi. Manam vectēvam bija zelta rokas, daudz laika varēju pavadīt, sēžot ar vectēvu pagrabā, kur viņš laboja motorus, apavus, mašīnas, arī skaistas pūra lādītes mums gatavoja, bet vecmamma bija izcila adītāja. Tāpat man patika vasaras vakarus pavadīt omes dārzā. Atminos, ka ome mūs ļoti lutināja. Pēc izlēkāšanās pa peļķēm mūs ar māsu omīte pagalmā vienmēr sagaidīja ar cukurmaizītēm,» viņa ar smaidu atceras.
No budžeta vietas jurisprudences studijām līdz medicīnas koledžai
«Pamatskolas izglītību ieguvu Tukuma 2. vidusskolā, kurā skolas gaitas uzsāku 2001. gadā. Papildus pamatskolas izglītības iegūšanai, mācījos arī Tukuma mūzikas skolā, absolvēju akordeona klasi 2011. gadā. Apmeklēju dziedāšanas pulciņu, dziedāju popgrupā «Varavīksne» un biju arī aktīva kora dziedātāja, kora darbība turpinājās līdz pat 2020. gadam,» stāsta Sintija un piebilst, ka, absolvējot pamatskolu, pieņēmusi lēmumu vidusskolas izglītību turpināt Tukuma Raiņa ģimnāzijā, ko absolvēja 2013. gadā. «Skolā mācījos labi, biju paklausīga skolniece, vidējā atzīme sasniedza astoņas balles, bet mīļākie priekšmeti bija latviešu valoda, sports, mūzika. Nepatika ģeometrija. Sports padevās itin labi, pat piedalījos vietējās starpskolu sacensībās, iegūstot godalgotas vietas.
Pamatskolas un vidusskolas gadus aizvadīju ļoti aktīvi, brīvais laiks ārpus skolas bija ļoti piepildīts un aizņemts ar koru skatēm, konkursiem valsts un ārpus valsts robežām, taču arī draugiem un izklaidēm laika atlika.»
«Šovasar apritēs seši gadi, kopš strādāju Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā. Savu izvēli neesmu nožēlojusi.»
Vidusskolas pēdējā gadā jauniete sāka aktīvi domāt par to, kurā virzienā vēlas doties. «Mani ļoti saistīja jurisprudence, bija domas arī par policista karjeru. Saņemot zvanu no universitātes par budžeta vietas iegūšanu jurista profesijas iegūšanai, manā galvā izskrēja jautājums — vai tiešām ar to vēlos saistīt savu nākotni? Un telefona klausulē es šo budžeta vietu uzteicu, dodot iespēju kādam citam studentam to iegūt.
Godīgi sakot, medicīnas virzienā nebiju plānojusi tā nopietni skatīties, lai gan radu rakstos ir mediķi un medicīna ir blakus bijusi. Dokumentus koledžā iesniedzu pēdējā brīdī. No bērnības atceroties — jebkāda veida ārsta apmeklējums manī raisīja bailes, tāpēc šāds profesijas virziens vēl jo vairāk nebija pirmajā plānojumā. Taču visi ceļi aizveda uz Latvijas Universitātes Paula Stradiņa medicīnas koledžu, kur devos kopā ar savu dvīņu māsu. Abas pa ceļam uz skolu pirms dokumentu iesniegšanas smējāmies un nospriedām, ka kopā mācīties vairs nebūtu interesanti un vajadzētu nedaudz nošķirties — tā nu mēs izlēmām, ka, ja viena iesniedz dokumentus medicīnas māsas profesijas iegūšanai, otra dodas pretī ārsta palīga profesijas ieguvei. Tad nu saprotiet, kā viss aizsākās,» smej Sintija.
«Tad arī sākās īstā dzīves skola»
«2013. gadā sāku studēt medicīnas koledžā, kuru priekšzīmīgi absolvēju 2016. gadā. Paralēli studijām, tas ir, otrajā kursā, kā sanitāre sāku strādāt rehabilitācijas centrā «Vaivari», kurā savu darbību turpinu arī šodien. Studiju pēdējā gadā no kolēģes, ar kuru kopā studējām, saņēmu piedāvājumu savu profesionālo darbību turpināt un attīstīt Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā Talsu apakšstacijā. Pirmo reizi šim piedāvājumam atteicu, jo biju pilnas slodzes darbiniece NRC «Vaivari», paralēli bija jāturpina studijas — tuvojās eksāmeni, kvalifikācijas darba izstrāde, baidījos uzņemties par daudz,» atzīst mediķe.
neatliekamās medicīnas ārsta palīdze. /Personīgā albuma foto/
Pēc kvalifikācijas iegūšanas piedāvājums sekoja otrreiz. «Tā kā biju jau ieguvusi ārsta palīga kvalifikāciju, nolēmu lēkt iekšā savā profesijā pavisam nopietni. 2016. gada 27. jūlijā bija mana pirmā darba diena Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā «Talsi». Tad arī sākās īstā dzīves skola — esmu ļoti pateicīga saviem kolēģiem, kas mani uzņēma un izaudzināja profesionāli par to, kas es varu būt šodien. 2016. gada septembrī studijas turpināju, 2017. gada jūnijā iegūstot medicīnas māsas profesiju un 2018. gada jūnijā — sertifikātu specialitātē «Neatliekamās medicīnas ārsta palīgs»,» atceras Sintija Lapkovska.
Izvēli nav nācies nožēlot
«Šovasar apritēs seši gadi, kopš strādāju Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā. Savu izvēli neesmu nožēlojusi. Man daudzi jautā, kāpēc Talsi, nevis dzimtā puse, bet te atbilde laikam nav pat jāmeklē — Talsi manā sirdī vienmēr bijuši īpaši tuvi, un sauksim to par likumsakarību, ka atgriezos bērnības takās.»
Viņa atzīst, ka darba dinamika ir ļoti mainīga, darbs prasa augstu atbildības sajūtu un spēju reaģēt akūtās situācijās: «Darbā grūtākais, gribētos teikt, ir tieši nakts režīms, jo jāspēj saglabāt koncentrēšanās, jāspēj reaģēt jebkurā diennakts laikā un attiecīgi rīkoties. Man patīk darbs maiņās. Godīgi sakot, es pat nezinu, ko nozīmē «normāls» darba laika grafiks, jo līdz šim esmu strādājusi tikai maiņu darbu 24 stundas diennaktī. Darbs neapstājas arī svētku dienās, tāpēc gadās dažus no svētkiem pavadīt darbā.» Bet tas viņu nesarūgtina. «Es esmu lieliskā kolektīvā, mēs paši veidojam atmosfēru. Un tomēr mūs visus vieno vēlme palīdzēt, tas ir arī mans galvenais aicinājums — man sagādā prieku, ja es spēju kādam palīdzēt grūtā brīdī,» atzīst S. Lapkovska.
«Darbā grūtākais, gribētos teikt, ir tieši nakts režīms, jo jāspēj saglabāt koncentrēšanās, jāspēj reaģēt jebkurā diennakts laikā
un attiecīgi rīkoties.»
«Pēdējie divi gadi ir bijuši sevišķi grūti pandēmijas dēļ — gan fiziski, gan mentāli. Tas bija kaut kas jauns gan mums mediķiem, gan sabiedrībai kopumā — bailes galvenokārt radīja neziņa, bažas par nākotni, taču ir jāspēj un jāprot pielāgoties visiem apstākļiem,» pārliecināta ir Sintija.
«Savā profesijā esmu augusi ne tikai profesionāli, bet kļuvusi arī kā personība spēcīgāka un pārliecinātāka,» atzīst Sintija Lapkovska. «Es zinu, ko daru, kāpēc to daru un kas ir tas ceļa virziens, kurā eju. Pats grūtākais dzīvē ir sākt. Bailes ir normāla atbildes reakcija, taču, pārvarot bailes, mēs kļūstam spēcīgāki — tas ir tas, ko novēlu visiem tiem, kas ir savas profesijas ceļa sākumā — nebaidieties riskēt, viss izdosies! Galvenais ir sekot savam aicinājumam un ieklausīties savā sirdī.»
