Vārdiem ietērpt Zaļās koka mājas stāstu Spārē ir teju neiespējami — katrs tās stūrītis un nianse ietver sevī izteiksmīgu, bet grūti satveramu stāsta pavedienu. Plašāku atpazīstamību īpašums ieguvis, pateicoties Kirsānovu ģimenei, kas pēc vairāk nekā desmit Rīgā pavadītiem gadiem nolēmusi dzīt saknes laukos.
Sekojot līdzi ģimenes gaitām sociālajos tīklos, rodas sajūta, ka viņi ar šo vietu ir gluži vai saauguši. «Kad sākās pandēmija, tas kļuva populāri — pārcelties uz laukiem, bet mums tāda doma bija diezgan pasen. Vienmēr esam zinājuši, ka Rīga nav tā vieta, tā vide, kur gribam palikt un audzināt bērnus. Protams, pandēmija un iespēja strādāt attālināti bija papildu stimuls — sapratu, ka savu darbu varu darīt attālināti. Aizvien biežāk palikām mājās un nolēmām, ka šis solis ir jāsper. Vecgada vakarā pie sevis nodomāju — viss, nākamā vasara ir pēdējā, kad esam Rīgā! Uz kurieni? Nav ne jausmas. Skaidrs bija tikai tas, ka tā būs Kurzeme, jo mēs abi nākam no Kurzemes. Interesējāmies par Liepāju, par Kuldīgu, plānojām celt māju Pāvilostā, bet iekšēji sajutām, ka šī vieta nav mums… Draugi ik pa laikam sarunās bija pieminējuši vecākiem piederošu māju Spārē, kurā neviens nedzīvo, likās — labi, var jau pajautāt. Šeit ienākot, viss bija melns, nosūbējis, piekrauts ar mantām, elektrības nebija…
Māja, kurā cilvēki nebija dzīvojuši septiņus, astoņus gadus — kas tur var būt? Savādi, bet gan man, gan vīram uzreiz bija sajūta — ir! Sapratām, ka esam atraduši to, ko meklējām. Vienmēr esmu gribējusi māju ar verandu un ābeļdārzu. Vēl pirms mājas apskatīšanas dzīvē atvēru google maps un skatos — veranda! Sūtīju vīram — skaties, veranda, štrunts ar visu pārējo (smejas)!
Laikam diezgan loģiski, ka esam tieši šeit. Apkārt ir savējie, arī skolu un dārziņu jautājums sakārtojās… Braucot pie draugiem, nekad nebijām iedomājušies, ka reiz šeit dzīvosim,» dzīves pārsteidzošos pagriezienus ieskicē Jogita.
Ķert sajūtas, pieredzi un emocijas
Sākotnēji darbi virzījušies uz priekšu pārsteidzošā tempā, taču ar laiku temps nedaudz norimis. Piedzīvojot enerģijas uzplūdumu, divās nedēļas nogalēs izdevies iztīrīt un atbrīvot no liekajām mantām visas 11 istabas. Šobrīd ģimene par steidzamāko sauc siltuma jautājumu. Tā kā aizvadītajā gadā ūdens caurule sala dēļ saplaisāja, pēc ūdens visu ziemu nācās braukt uz muižas aku. «Vēl joprojām dzīvojam otrajā stāvā, kas pagaidām vienīgais ir apkurināms. Vienu brīdi mums bija doma ierīkot centrālo apkuri ar siltajām grīdām, bet tad sapratu, ka man gribas radiatorus — gribas slapjās zeķes uzlikt uz radiatora vai krāsniņas, nevis siltās grīdas. Esam izlēmuši, ka siltās grīdas mums mājās nebūs.
Viss jāplāno solīti pa solītim. Protams, domas ik pa laikam mainās. Sākotnējais plāns vairs galīgi nav aktuāls. Ja mēs būtu gribējuši uzreiz ienākt gatavā mājā, mēs to nebūtu izdarījuši ne šogad, ne nākamgad — visticamāk, mums būtu milzīgs kredīts, jo bez kredīta to izdarīt nav iespējams. Pieciešam šādas tādas neērtības, apzinoties, ka šeit gūtās atmiņas un pieredze ir neaizstājamas.
Pagājušajā ziemā gulējām visi vienā telpā — kopā gājām gulēt, kopā cēlāmies, vakariņojām sveču gaismā… Mēģinām ķert tos brīžus, sajūtas, emocijas, pieredzi un atmiņas, kuras nevar iegūt, dzīvojot dzīvoklī.»
No sēklas līdz gatavajam burkānam
Nākotnē ģimene domājusi arī par lopiņu iegādi. Sapnis gan katram no ģimenes ir savs: Jogita cer kādu dienu sētā ieraudzīt vistas un kazu, meita labprāt uzņemtos rūpes par zirgu, bet dēli vecākiem ieteikuši padomāt par govs iegādi. «Esmu domājusi gan par vistiņām, gan kazām. Gribēju jau vasarā, man likās — kas tad tur, paņemsim dažas vistas, uzbliezīsim māju, un viss būs skaisti. Dzīvē, protams, ir mazliet citādāk. Atmetu vienu lietu pēc otras — gan laika, gan finansiālajā ziņā. Vienā brīdī sapratu — varbūt par daudz gribu pacelt. Labi, ka pirmajā gadā tomēr izlēmām neko vēl neņemt.
Pietiekami liels izaicinājums man bija dārzs. Sapratu savas kļūdas un tagad zinu, ko pavasarī darīt citādāk. Sākumā gribēju izaudzēt visu — sākot no artišokiem un beidzot ar Briseles kāpostiem. Realitātē izauga daži sīki kāļi, burkāni, viens ķirbis un dažas sviesta pupas (smejas).
Darbojāmies kopā ar bērniem — viņiem bija milzīgs pārsteigums, ka kaut kas izauga. Mums bija ļoti svarīgi, ka viņi redz, kā tas notiek. Bērni pieredzēja, ka ir lietas, ko ir iespējams izaudzēt pašiem, un bija klāt no sēklas līdz gatavajam burkānam. Protams, tas ir daudz sarežģītāk, nekā aizbraukt uz tirgu vai aiziet uz vietējo veikaliņu un to visu nopirkt, bet mums ir svarīgi būt daļai no procesa.
Tas, vai viņiem, izaugot lieliem, pašiem būs lauki un viņi gribēs kaut ko darīt, būs atkarīgs no viņiem pašiem, bet mēs būsim iedevuši zināšanas, prasmes un pieredzi. Svarīgi, ka bērni apzinās, kā kas izaug, nevis ieiet veikalā un visu paņem gatavu, nezinot, ka piens nāk no govs vai burkāns aug zemē, nevis kokā. Kad bērni Rīgā uz ielas sāka justies ļoti droši, bet mežā nāca pie rokas, sapratām, ka ir laiks pārcelties. Mums negribas, ka viņi baidās no dabas, no meža, no plašumiem un droši jūtas tikai uz Barona ielas,» pārdomās dalās Jogita.
Arhivēt to, kas mājā notiek
Jau dzīvojot Rīgā, ģimene centusies piedomāt pie dabai draudzīga dzīvesveida, pievēršot uzmanību tam, kādu ietekmi uz vidi atstāj ikdienas izvēles. Pārcelšanās uz dzīvi laukos likusi vairāk domāt par to, kā izmantot atkritumus maksimāli efektīvi, piemēram, veidojot kompostu. «Cenšamies neaizrauties ar mantu pirkšanu un darīt elementāras lietas, vienlaikus mēģinot neiebraukt arī otrā galējībā. Cik varam, tik darām,» atklāj Jogita.
Saņemot vēstules sociālajos tīklos, viņa sapratusi, ka tā patiesībā ir liela atbildība — radīt iespaidu par to, kā ir laukos. Ideja par Zaļās koka mājas konta izveidi instagram Jogitai radusies likumsakarīgi — viņa labprāt fotografē un veido aprakstus, tādējādi dokumentējot notiekošo.
«Man pat kaķim ir instagram konts, kas nav vairs ļoti aktīvs, jo visa uzmanība tika mājai un tas zaudēja savu aktualitāti (smejas). Tā ir mana iespēja izpausties — gan fotogrāfijas, gan stāsta ziņā. Ja tas kādu var iedrošināt, uzmundrināt vai iedvesmot, es par to tikai priecājos.
Ik pa laikam saņemu arī vēstules. Sapratu, ka esmu atbildīga par to, ko daru un pasniedzu. Kad izveidoju pirmo instagram ierakstu, man nebija ne jausmas, ka tas aizvedīs līdz žurnālam vai radio, mans mērķis bija arhivēt to, kas mājā notiek, un smuki to parādīt. Ir forši atskatīties — tu pierodi pie pārmaiņām un liekas, ka nekas nav mainījies, bet atliek paskatīties bildes, lai saprastu, ka ir diena pret nakti. Tas dod stimulu iet uz priekšu.»
Mazi lauku ciematiņi — labs viduspunkts
Citām ģimenēm, kuras apsver iespēju pārcelties uz laukiem, Jogita iesaka nepieņemt lēmumu, balstoties uz vilinošiem foto sociālajos tīklos, bet iepazīties arī ar monētas otru pusi.
«Pinterest un instagram viss ir ārkārtīgi skaisti, bet neviens nerāda to, kas rudenī un pavasarī notiek sētā, kas notiek, kad dūmo krāsns… Ir lietas, ar ko ir jārēķinās, — idille, kas tiek parādīta sociālajos tīklos, bieži vien neatbilst realitātei.
Vienā no «Lauku mājas» žurnāliem lasīju skarbu atziņu — jaunās ģimenes sapērk mājas, bet pēc gada tās atkal ir tukšas, jo neviens nezina, ko tas patiesībā nozīmē. Protams, apjaušot visus ieguvumus, neērtības var pieciest. Jābūt reālistam, lai nav tā, ka tu ar rozā brillēm uz acīm atperies, nezinot, kā strādāsi, un beigās nekur nevari dabūt darbu vai visa nauda aiziet, lai izvadātu bērnus. Jātiek skaidrībā ar darba jautājumu, braukāšanu, skolu…
Mums bieži uzdod jautājumu — jūs braukājat, jums Spārē turpat uz vietas nav skola? Mēs vairāk nekā desmit gadus esam dzīvojuši Rīgā, kur braukšana uz darbu aizņem pusi rīta, man tā bija pusotra stunda. Esam pieraduši pie laika, kas tiek iztērēts sabiedriskajā transportā, līdz ar to 20 minūtes uz Talsiem neliekas nekas īpašs,»
skaidro Jogita.
Pieņemot lēmumu par labu dzīvei laukos, jāapbruņojas ar kārtīgu pacietības devu. «Ir cilvēki, kas ļoti ambiciozi brauc, uzreiz atjauno un dara visas lietas, bet ne vienmēr tas ir iespējams. Man parasti gribas visu uzreiz — iestādu puķi vai ogu krūmu un gaidu ogas, taču raža būs tikai pēc diviem, trim vai četriem gadiem. Tas māca pacietību. Tiem, kuri vēlas pārcelties uz laukiem, es ieteiktu aizbraukt pie kāda, kas jau dzīvo laukos, un pavērot, kā tur ir ne tikai skaistajā ābeļu ziedēšanas laikā, bet arī ikdienā, kad ir drēgnāks un mitrāks. Mazi lauku ciematiņi ir ļoti labs viduspunkts. Kādus gadus atpakaļ vietējiem likās, ka ciems izmirst, bet šobrīd atgriežas dzīvība. Tajā visā ir sava burvība.»
