«Esmu atvērta jaunām iespējām»

Ir cilvēki, kuru dzīve rāmajā mazpilsētas kontekstā šķiet kā galvu reibinošs piedzīvojums. Lai gan šobrīd Magda Jentgena ir apmetusies uz dzīvi Laucienes pagastā un mēneša garais atvaļinājums Latvijā pārtapis par pieciem gadiem, viņas plašais interešu loks un dažādās pasaules vietās piedzīvotais turpina aizraut. 11 gadu vecumā Magda kopā ar ģimeni pārcēlās uz Ungāriju, trīs gadus bija mākslas kuratore Dubaijā un nu atgriezusies dzimtajā zemē, kur cenšas pievērst sabiedrības uzmanību vides aizsardzības jautājumiem.

Aicinot pie sevis, Magda atklāj, ka Laucieni viņas vecāki par dzīvesvietu izvēlējušies pēc tam, kad apbraukāta teju visa Latvija. «Katrā vietā ir kaut kas, ko ir vērts apskatīt,» viņa nešaubīgi piebilst. Par vietām, kas viņas dzīvē atstājušas nozīmīgu nospiedumu, Magda sauc Ungāriju un Dubaiju. Neilgu laika posmu viņa aizvadījusi arī Luksemburgā. «Mans tēvs bija vadītājs starptautiskā kompānijā, un viņu kā ekspertu ik pa laikam sūtīja uz citu vietu. Esot Luksemburgā, sēdējām uz koferiem, nezinot, kurā brīdī nāksies aizbraukt, līdz ar to skolas gaitas izpalika. Tas bija pārejas periods.

Ungārijā sāku iet starptautiskā skolā un ieguvu draugus no visas pasaules. Tas bija lielisks veids, kā ieiet starptautiskajā vidē.

Nonākot Dubaijā, sākās pilnīgi cita dzīve — ar Eiropu nesalīdzināma, bet ļoti interesanta. Tik atvērtus un viesmīlīgus cilvēkus neesmu satikusi nekur citur,» novērojumos dalās Magda.

Izmaiņas, ko viņai pēc pārcelšanās no izmērā nelielās Carnikavas nācās piedzīvot, bija diezgan lielas. «Kad dzīvoju Carnikavā, viss bija saistīts ar dabu — vasaras pavadīju mežā, pie jūras vai dārzā. Pārvācoties uz Luksemburgu, pēkšņi nokļuvu lielās pilsētās, attālinājos no vides, un arī manas vērtības mainījās.

Zirgu trenere, kaskadiere un fotogrāfe

Attiecībā uz profesijām man ir bijuši trīs sapņi — kad biju maza, teicu, ka būšu zirgu trenere. 10, 11 gadu vecumā domāju, ka būšu kaskadiere, — bieži kritu, sasitos un savainoju sevi. Man likās, ka tas ir tas, ko kaskadieri dara, nezināju, ka viņiem ir jāmāk krist. Vedot suni lejā pa trepēm, salauzu atslēgas kaulu, rokot dārzu, iedūru kājā dārza dakšu… Tāda veida negadījumi gadījās ļoti bieži. Vienā brīdī sapratu, ka tas nav tas, ko kaskadieri dara (smejas). 14 gadu vecumā izlēmu, ka būšu fotogrāfe, par ko vēlāk arī izmācījos.

Skolā man vairāk vai mazāk padevās visi priekšmeti, izņemot sportu. Ungārijā mācījos pēc britu sistēmas — pēdējās klasēs bija jāizvēlas četri priekšmeti, kurus mācīties padziļināti. Biju izvirzījusi mākslu, angļu literatūru, spāņu valodu un vēsturi, bet vēsturi ātri vien nomainīju pret matemātiku, ķīmiju un fiziku. Man patika eksaktās zinātnes, tāpēc sakombinēju sociālās zinātnes, mākslu, literatūru un valodas ar zinātnisko pusi. Turpinot studijas, izvēlējos fotografēšanu. Agrāk man likās, ka mākslas virziens pacietības trūkuma dēļ nav domāts man, bet tad uzzināju, ka fotografēšana arī ir māksla. Ungārijā pasniedzējs pamanīja, ka man ir talants, un mērķtiecīgi virzīja mani šajā jomā uz priekšu. Ungārija ir vieta, kur fotografēšana ir augstā līmenī. Man bija iespēja redzēt foto žurnālistu oriģinālos darbus, un tas mani lielā mērā iedvesmoja,» atklāj Magda.

Zemūdens pasaule — liela daļa no planētas

Pēc augstskolas viņa Dubaijā sāka strādāt mākslas galerijā par kuratori un paralēli nodarbojās ar fotografēšanu. Kad Magda Dubaijā bija nodzīvojusi jau gandrīz septiņus gadus, viņai radās vēlme kaut ko mainīt. Mirklī, kad viņa bija nolēmusi doties prom, lielāku lomu viņas dzīvē ieguva zemūdens niršana, ar ko Magda nodarbojas jau kopš 15 gadu vecuma. «Mana tēva brālis un viņa ģimene ļoti ilgu laiku bija nirēji. Kad bijām brīvdienās Venecuēlā, viņi gan man, gan māsām uzdāvināja pirmo kursu, lai mēs iemācītos nirt. Kopš tā mirkļa man niršana iepatikās. Zemūdens pasaule ir tik interesanta un maz izzināta! Lieliska vieta, kur atiet no pasaules… Tas miers, kas ir zem ūdens, ir neaprakstāms, nemaz nerunājot par jūras iemītniekiem — haizivīm, vaļiem… Tā ir pietiekami liela daļa no mūsu planētas! Lai varētu ceļot un strādāt, apguvu pirmo profesionālās apmācības līmeni un kļuvu par divemaster. Mans plāns bija doties uz Dienvidameriku, bet pirms tam izdomāju atbraukt uz Latviju pie ģimenes. Mani vecāki jau bija pārvākušies, un kopš tā laika es šeit paliku.»

Sākot ar valodas barjeru un beidzot ar vērtībām

Atgriežoties Latvijā, Magda pavisam nejauši, pateicoties zemūdens niršanai, nonāca vides aizsardzībā. Lai gan izglītības šajā jomā Magdai nav, viņa daudz ko apguva pašmācības ceļā. Par vienu no savām stiprajām pusēm un iemeslu, kāpēc viņa tik pēkšņi ir spējīga mainīt karjeru, Magda sauc spēju ātri uzsūkt jaunu informāciju. «Mans mēneša garais atvaļinājums Latvijā pārvērtās par gandrīz pieciem gadiem. Man likās, ka gribu braukt uz Dienvidameriku, bet tas laikam nebija tas, ko man tajā brīdī vajadzēja.

Gribējās lielās pārmaiņas, gribējās redzēt kaut ko citu, bet esmu ļoti priecīga par to, ko daru šobrīd. Citreiz ir sajūta — kāpēc es to nesāku darīt ātrāk? Tas liekas svarīgi, jēgpilni…

Esmu priecīga, ka apstājos Latvijā. Protams, sākumā man bija kultūršoks. Sākot ar valodas barjeru — biju pilnīgi pārgājusi uz angļu valodu, un beidzot ar vērtībām. Dubaijā man bija pietiekami liela alga, pirku dizaineru drēbes, man bija liela mašīna, godīgi sakot, tērēju naudu ļoti muļķīgi. Atbraucot uz Latviju, nezināju, kas ir «bruto», kas ir «neto», kas ir nodokļi. Dubaijā nemaksāju iedzīvotāju ienākuma nodokli. Tādas lietas man bija šoks… Tagad esmu ievirzījusies atpakaļ pareizajās sliedēs un manas vērtības ir mainījušās.

Mārketings, kas nav ne tuvu patiesībai

Agrāk dzīvoju ar pārliecību, ka Latvija ir otra zaļākā valsts un Latvijā viss ir kārtībā. Nezinu, kura ir pirmā zaļākā valsts, bet Latvija nav arī otrā, tas bija mārketings, kas ļoti labi aizgāja, bet kas diemžēl nav ne tuvu patiesībai. Izrādās — mums ir ļoti daudz vides problēmu. Kad aizbraucu uz Malaiziju pārstāvēt Latviju niršanas konkursā, stāstīju — Latvijā nav vides problēmu. Tad es atbraucu atpakaļ, sāku strādāt Pasaules Dabas fondā kā brīvprātīgā un sapratu, ka tik labi nemaz nav. Lai varētu uzlabot situāciju, ir jāmaina izpratne. Kamēr mēs domājam, ka esam otrā zaļākā valsts un mums viss ir labi, tikmēr mums nav motivācijas neko mainīt,» pārdomās dalās Magda.

Zaudējam vides vērtības un kvalitāti

Par lielākajām problēmām viņa sauc bioloģiskās daudzveidības krīzi, klimata pārmaiņas un ekstremālos klimata apstākļus. Mēs paļaujamies uz vides resursiem, nedomājot, kā tos izmantot ilgtspējīgi. Daudzi uzskata, ka Latvijā ir apmēram 50 procenti mežu, bet tajos tiek ieskaitītas visas kailcirtes, jaunaudzes un monokultūras. Rindā sastādītas priedes vai egles tiek sauktas par mežu, bet tas nav dabīgs mežs, līdz ar to visas sugas, kas ir pielāgojušās dabīgam mežam, nevar pastāvēt. Līdzīgi ir ar saldūdeni — Latvijā saldūdens vidējā kvalitāte ir zemāka nekā Eiropā. Labā stāvoklī ir apmēram 33 procenti saldūdeņu, virszemes ūdeņu, bet Eiropā tie ir 40 procenti. Tas ir ļoti lielā mērā saistīts ar lauksaimniecības praksēm. Tas viss atstāj ietekmi uz ekosistēmām. Nedomājot par to, kā apsaimniekot ekosistēmas ilgtspējīgi, zaudējam vides vērtības un kvalitāti.

Ikdienā Magda kā Baltijas jūras un saldūdens programmas vadītāja lasa lekcijas uzņēmumiem, skolēniem no bērnudārza vecuma līdz augstskolas vecumam, piedalās dažādos pasākumos, stāsta sabiedrībai par vides problēmām un risinājumiem, piedalās dažādu praktisku projektu realizēšanā, kā arī strādā ar likumdevējiem un politiķiem. Sadarbība lielā mērā notiek arī ar citām valstīm — Pasaules Dabas fondā ir gan Baltijas jūras komanda, kurā ir darbinieki no katras Baltijas jūras reģiona valsts, gan saldūdens komanda, kas katru gadu tiekas, lai apmainītos ar pieredzi un zināšanām. Otra Magdas darbavieta, kas sasaucas ar Pasaules Dabas fondā notiekošo, ir Vēja enerģijas asociācija.

Mērķis — atstāt vislielāko ietekmi

Brīvajos brīžos, kad darba pienākumi ir nolikti malā, Magda ir sastopama zirgu stallī. Jāšana bijusi viņas kaislība visu dzīvi. Pilnvērtīgu šo sapni padarījusi iespēja iegādāties pašai savu zirgu, kas sākotnēji izrādījis agresijas pazīmes, bet Magdas klātbūtnē atmaidzis. Jāšanai viņa nopietnāk pievērsusies pagājušā gada rudenī. «Neskatoties uz to, ka Ungārijā un Dubaijā ir ļoti attīstīta zirgu kultūra, regulāri ar jāšanu nekad neesmu nodarbojusies. Kad sākās «Covid», pārvācos no Rīgas uz Laucieni, beidzot pārkāpu sev un aizgāju uz netālu esošo stalli. Sāku regulāri iet uz treniņiem, līdz mēnesi atpakaļ mans sapnis piepildījās un dabūju pati savu zirgu.»

Runājot par nākotnes iecerēm, Magda pauž vēlmi meklēt efektīvāko veidu, kā atstāt vislielāko ietekmi uz vidi. «Šobrīd tas ir caur manu darba vietu — man ir iespēja sasniegt daudz cilvēku un realizēt dažādus projektus. Ja tas tā turpināsies, redzu savu nākotni šeit, bet, ja tas kādā brīdī mainīsies, esmu atvērta jaunām iespējām. Agrāk man bija sajūta, ka ir jāsteidzas, lai visu redzētu un visu paspētu. Tagad mēģinu nesteigties un izbaudīt to, kas ir man apkārt,» sarunas noslēgumā bilst Magda.