Divarpus mēnešus pēc parlamenta vēlēšanām 14. Saeima balsojumā izteikusi uzticību jaunajai trīs politisko spēku — «Jaunās Vienotības» (JV), «Apvienotā saraksta» (AP) un Nacionālās apvienības (NA) — veidotajai valdībai, ko vadīs Krišjānis Kariņš («JV»). Debatēs pirms balsojuma koalīcijas pārstāvji uzsvēra izaicinājumus daudzās jomās vienlaikus, bet opozīcijas pārstāvji pārmeta konkrētības trūkumu valdības turpmāko gadu plānos.
«Es domāju, ka šai valdībai būs īpaša atbildība, lai apmierinātu tās sabiedrības gaidas, kas radušās jau no Covid-19 krīzes un arī šobrīd, sākoties enerģijas krīzei un karam Ukrainā. Līdz ar to tai jābūt pēc iespējas vienotākai, pēc iespējas mazāk politizētai un patiešām jādomā par reāliem risinājumiem sabiedrības dzīves līmeņa uzlabošanai un vajadzību apmierināšanai,» saka Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) prorektors Toms Baumanis.
Kariņa otrā valdība ir 21. kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, un tajā ir virkne jaunu ministru.
«Manuprāt, individuāli katrs ministrs ir spējīgs — daži varbūt pat ļoti. Bet kopumā ir svarīgi, lai šie ministri spētu vienoties, jo nereti tie ir nevis vienas, bet vairāku nozaru jautājumi, kuros ministriem jāsadarbojas. Tāpēc tas politikānisms ir jāatmet un jāatrod labākais kopējais risinājums,»
uzskata T. Baumanis. «Pa diagonāli» viņš lasījis arī Ministru kabineta deklarāciju, un, viņaprāt, tas ir tāds labo darbu saraksts. «Bet, pirmkārt, jāsaprot, kurus darāmos darbus var atrisināt ātri, novēršot birokrātiskus, administratīvus vai likumdošanas šķēršļus, kas neprasa naudu. Tur vienkārši ir jāatmet birokrātiskas un politiskas intereses un jāpieņem attiecīgie lēmumi sabiedrības labā. Otrkārt, ir tādi lēmumi, kas prasīs naudu, un te ir lielāka izšķiršanās. Šobrīd ir jāatrisina siltuma un elektrības cenu problēma, jo tā ietekmē katru no mums — ne tikai mūsu mājsaimniecības, bet arī uzņēmumus, mūsu preču konkurētspēju, un tas ir katastrofāls jautājums. Un nerunāsim šeit par karu — mums ir jāpalīdz Ukrainai, bet šis būtu tas primārais jautājums, kas Latvijas sabiedrībai jāatrisina, negaidot neko.»
Trešdienas Saeimas sēdes debatēs liela opozīcijas deputātu uzmanība bija pievērsta valdības deklarācijai, kurā ir vairāk nekā 300 punktu un ko opozīcija kritizēja kā neizpildāmu. «Droši vien, ka tur ir arī utopiskas vēlmes,» saka T. Baumanis.
«Man liekas, ka valdībai jāsaprot, ko tā var izdarīt nākamā budžeta ietvaros, un publiski jādara sabiedrībai zināms, ka mēs, piemēram, risināsim inflācijas pieaugumu ar šādiem mehānismiem; uzlabosim vai mazināsim tarifa spiedienu elektrībai, siltumam ar šādiem risinājumiem… Būtu labi, ja viņi katru kvartālu atskaitītos, ka tie ir šī perioda darbi, un mēs izdarīsim šajā vai nākamajā ceturksnī, un informētu sabiedrību. Tas radītu uzticību valdībai.»
Jaunā valdība tapa divarpus mēnešus. Uz jautājumu, vai tas ir ilgs periods, RSU prorektors atzīst: «Parasti krīzes perioda valdības mēdz būt pēc iespējas visaptverošas. Līdz ar to Kariņa kungam droši vien bija taisnība, ka šai valdībai ir jābūt ar vairāk nekā 54 deputātu atbalstu.
Un tad parādījās vairākas tēmas, par kurām nevarēja vienoties. Bet neviens jautājums nav saistīts tieši ar sabiedrības labklājības līmeni. Tas, ko pacēla Nacionālā apvienība un «Progresīvie», tie ir viņu politiskie uzstādījumi, kas nav saistīti ar sabiedrības labklājības līmeni. To vajadzēja atmest malā un strādāt kopā. Pasaulē tā arī dara, bet mums izpaudās latviskums — katram pašam savs zemes stūrītis tuvāks —, kas arī nospēlēja lomu.
Varbūt arī diezgan lielā mērā Kariņam bija jāiztur tā kritika, kas bija veltīta iepriekšējās valdības virzienā. Bet tas ir brīnums, ka viņš noturēja šo valdību kopā četrus gadus, un tas ir ieguvums Latvijai. Protams, kritika viņam ir jāsaņem, bet nevar jau arī viņu par visu vainot, jo atceramies, kādi politiskie spēki bija iepriekš un kādi viņiem bija utopiski uzstādījumi. Līdz ar to galvenais būtu skatīties uz priekšu un strādāt kopā. Ja nevaram par kādu jautājumu vienoties, atmetam un darām to, kas sabiedrībai vajadzīgs šodien nevis pēc pieciem gadiem.»
