“Man patīk praktiski, taustāmi cilvēkam palīdzēt, bet dažreiz rezultāts ir manāms pēc ilgāka laika,” atzīst Labklājības ministrijas konkursam “Gada balva sociālajā darbā 2021” izvirzītā Gunta Vilne. Talsu novada sociālā dienesta darbiniece darbā ar asistentiem un pavadoņiem, jau iepazīstoties, par sevi rada atbildīga, rūpīga un sirsnīga cilvēka priekšstatu. Ikdienā Gunta cenšas mazāk runāt un vairāk darīt, apzinoties, ka robeža starp vēlmi palīdzēt un otra regulēšanu ir ļoti trausla.
Aktīvi un godprātīgi darbojoties sociālā darba praksē, Gunta secinājusi, ka ne vienmēr viņas uzskati un izpratne par lietu kārtību ir akmenī iecirsta. Viņas ieguldījumu un profesionālo atbalstu pamanījuši arī apkārtējie — izvērtējot saņemtos pieteikumus, Labklājības ministrijas žūrijas komisija viņu izvirzījusi konkursa “Gada balva sociālajā darbā 2021” nominācijai “Labākais sociālais darbinieks sociālajā dienestā 2021”. Līdz domai par studijām sociālajā jomā viņa nonāca, darbojoties draudzē, bet bērnībā vēlējusies attīstīt pavisam citas personības šķautnes.
“Bērnība pagāja bez rotaļu biedriem“
“Nāku no platā gala — mana bērnība un jaunība ir saistīta ar Valkas, Cēsu un Smiltenes novadu. Esmu dzimusi Valkā, turpat blakus ir Igaunija, bet igauņu valodā zinu tikai kādu vārdu. Ir tāds stereotips, ka visi, kuri dzīvo Valkā, māk igauņu valodu, bet tā gluži nav. Ģimenē esmu jaunākā — man bija divi vecāki brāļi, bet viņi abi ir miruši, un tagad ir tikai māsa. Tā kā mammai darbs bija turpat pie mājas, bērnudārzā neesmu gājusi.
Mums ar brāļiem un māsu gadu starpība bija diezgan liela, līdz ar to bērnība līdz skolas gaitām pagāja bez rotaļu biedriem, jo tuvākajā apkārtnē mana vecuma bērnu nebija.
Vecāki bija vienkārša darba darītāji — tētis bija ceļa strādnieks, bet mamma veica dažādus lauku darbus. Vēl negāju skolā, kad tētis man uztaisīja siena grābeklīti, — cik nu daudz varēju izdarīt, tas ir cits jautājums, bet darbarīks man bija. No lopiem mums bija cūkas, govis, vistas un aitas — tradicionāla lauku sēta. Manā aprūpē bija cāļi — kad tie bija paaugušies, viņiem uzklupa vanagi, un tad man bija milzīgs pārdzīvojums. Bērnībā man bija arī fenomenāls runcis, ar kuru spēlējos gandrīz kā ar lelli.
Skolā man patika latviešu valoda, literatūra un krievu valoda. Ar matemātiku līdz vidusskolas laikam tīri labi sapratāmies, bet tad pienāca brīdis, kad vairs nesapratāmies. Vidusskolā bijām diezgan liela klase — kā nu kurš tuntuļoja cauri, tā tuntuļoja, bet apziņa, ka skola ir jābeidz un lielas ziepes taisīt nevar, man tomēr bija. Tā kā tajā laikā Smiltenes vidusskola bija vienīgā vidusskola pilsētā un bērni brauca no visiem apkārtējiem rajoniem, visi vienā maiņā mācīties nevarēja. Vidusskola un sākumskolas klasītes mācījās otrā maiņā — pirmā stunda sākās 13.30. Lai nonāktu skolā, bija jāiet cauri visai pilsētai. Pa ceļam bija veikali, autoosta, vēl kaut kas, un tad kādreiz gadījās neaiziet līdz skolai. 9. klasē mani uzņēma korī, mācību stundas sākās 13.30, bet koris bija ielikts ātrāk. Vienu reizi neaizgāju, otru reizi neaizgāju, bet nākamajā gadā sapratu, ka tomēr gribu dziedāt. Aizgāju uz nepareizās balss grupas mēģinājumu, bet tā es tur paliku. Gāju arī tautiskajās dejās — skolas laikā man brīžiem labāk patika dejošana, koris nelikās tik liels piedzīvojums, bet dzīves laikā tas ir izvērties citādāk. Šobrīd dziedu Talsu tautas nama jauktajā korī “Uz augšu”. Uz dziesmu svētkiem pirmo reizi aizbraucu 1993. gadā — uztaisījām Vijciemā korīti, kas tā gada dziesmu svētkos bija ja ne pirmais, tad otrais mazākais kora kolektīvs. Pēc tam bija ilgāks pārtraukums, un nākamajā reizē nokļuvu dziesmu svētkos pēc 20 gadiem. 2018. gada dziesmu svētki, protams, arī bija īpašs piedzīvojums. Citu varbūt tas tā neuzrunā, bet man iespēja būt lielajā estrādē ir kaut kas neaizmirstams,” izjūtās dalās Gunta.
Ceļš līdz sociālajam darbam
Pirmajās klasītēs, iedvesmojoties no audzinātājas Nellijas Tauriņas, viņa vēlējās kļūt par skolotāju, bet, gadiem ejot, domas mainījās. Kad pienāca laiks izvēlēties, mammas mudināta, viņa iestājās Smiltenes vidusskolā, kur profesionālās ievirzes klasē mācījās par pārdevēju. Beidzot vidusskolu, Gunta atsaucās nodaļas vadītājas aicinājumam un kļuva par jaunāko pārdevēju. “Padomju laikos pārdevēja profesija bija blata šepte. Iet mācīties tikai tāpēc, lai kaut kur mācītos, es negribēju. Man bija doma mācīties Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolā par noformētāju, skolas laikā biju tā, kas visu noformē, bet sapratu, ka ar zīmēšanas stundu bagāžu nepietiks un ar saviem spēkiem es iestājeksāmenus nenolikšu. Viens no šķēršļiem bija tas, ka skolai nebija sagatavošanas kursu. Izlēmu pastrādāt un pagaidīt, kas notiks. Laiki mainījās, un es uz Rēzekni neaizbraucu. Sākoties juku laikiem, biju paspējusi pievērsties baznīcas lietām un ieraudzīju sludinājumu, ka Latvijas Kristīgajā akadēmijā veido pirmo neklātienes kursu sociālajā darbā. Papildināt zināšanas šajā jomā gribēju jau pirms tam, bet, tā kā vēl arvien dzīvojām laukos, vakara nodaļā vai klātienē tas nebija realizējams. 2001. gadā iestājos neklātienē un tā nonācu līdz sociālajam darbam.
“Ņēmu pretī visu, ko man deva“
Beidzu augstskolu 2005. gadā — bijām neklātienes eksperiments. Mūs sadalīja divās grupās — mēs uzsākām studijas rudenī, bet daļa grupas sāka mācīties pēc Jaunā gada. Nezinu, vai tas ir mīnuss vai pluss, bet vēlāk pašvaldības darbā man pietrūka praktiskās ikdienas darba pieredzes pēc likumu regulām. No vienas puses, vinnētāji ir tie, kuri jau strādā un mācās, no otras puses, nezināju, kā ir reālajā dzīvē, tāpēc ņēmu pretī visu, ko man deva. Apguvu noderīgas lietas, kas ikdienā sniedz plašāku ieskatu. Vienā brīdī mums bija jāizvēlas novirziens — sociālais darbs vai psiholoģija. Mana izvēle krita par labu sociālajam darbam.
Psihologam ir ļoti daudz jāzina un jāspēj uzklausīt. Es sevī tādu talantu un spējas nesaredzēju. Man patīk praktiski, taustāmi cilvēkam palīdzēt.
Gribas redzēt rezultātu uzreiz, bet dažreiz tas parādās pēc ilgāka laika. Cilvēkiem no malas to ir grūti saprast, viņiem liekas — ko tad jūs, sociālie darbinieki, darāt, tā viņš dzer un tā viņš dzers! Tas ir darbs, kurā citreiz rezultāts nav redzams vispār, bet citreiz ir redzams pēc ilga laika,” skaidro Gunta.
Pēc augstskolas absolvēšanas viņa iestājās bezdarbniekos un drīz vien saņēma darba piedāvājumu Valkas sociālajā mājā. “Ilgu laiku es tur nenostrādāju, jo pieteicās otrs dēls. Pirmais dēls mums ar vīru, kā kārtīgiem studentiem, piedzima, kad mācījos 3. kursā (smejas). Tur strādājot, sapratu, ka ne vienmēr tas, kā es uzskatu, ir tas pareizākais variants un otram cilvēkam jādomā un jāveido sava dzīve tieši tā, kā man šķiet pareizi. Cilvēki ir dažādi, un cita dzīvi regulēt mums nav tiesību.
Tad nāca jauns dzīves pagrieziens — pieļāvām variantu, ka mums būs jāpārceļas uz Talsiem. Vīrs Talsos pildīja mācītāja pienākumus un vairākus gadus braukāja. Izšķirties par labu dzīvesvietas maiņai palīdzēja fakts, ka vecākajam dēlam bija jāsāk mācīties 1. klasē. Pieņēmām lēmumu un nu jau gandrīz 13 gadus dzīvojam Talsos. Nebija tā, ka atbraucām šeit divi vien un nevienu nepazinām, bet sākumā man daudz kas bija svešs. Lai iepazītu vietējos, nolēmu iestāties korī un no laika gala pirku un sūtīju “Talsu Vēstis”. Caur “Talsu Vēstīm” esmu iepazinusi daudzus cilvēkus.
“Iespējas palīdzēt ir lielākas“
Darbiņš parādījās pēc gada. Mums tā doma bija tāda — kamēr puikas ir mazi, padzīvošos pa māju. Kad atnācām uz Talsiem, jaunākajam dēlam bija trīs gadiņi, un nākamajā rudenī parādījās darba iespēja. Tā nu es tur esmu vēl arvien — Talsu novada sociālais dienests ir mana darba vieta kopš 2010. gada oktobra. Sākumā veicu darbu, kas ir vairāk saistīts ar materiālo palīdzību. Pa šo laiku daudz kas ir nācis klāt un iespējas palīdzēt ir lielākas. Citreiz gadās, ka cilvēkam kaut kādu iemeslu dēļ maznodrošinātā vai trūcīgā statusu nevar piešķirt, jo ir likums, kas to regulē, bet ir arī citas iespējas.
Diemžēl ne vienmēr var palīdzēt tik daudz, cik vajadzētu. Tas ir arī viens no izaicinājumiem ikdienas darbā — meklēt un atrast veidus, kā palīdzēt, kad esošie likumi šo iespēju liedz, bet palīdzība ir vajadzīga.
Liels resurss ir dažādas labdarības organizācijas un cilvēki, kuri atsaucas palīdzības lūgumiem. Vienu brīdi strādāju Valdemārpilī un Ārlavas pagastā, bet ar nokļūšanu darbā radās sarežģījumi, tāpēc izmantoju iespēju pāriet uz Pastendi. Pēc novadu reformas sociālais darbs vairāk ir sadalīts specializācijās — ir darbinieks, kurš strādā ar sociālo palīdzību jeb materiālajiem pabalstiem, un ir sociālais darbinieks, kurš veic sociālo darbu, kas ir atdalīts no materiālās palīdzības. Tajā pašā laikā tas ir komandas darbs. Sociālajam darbam vajadzētu būt balstītam uz darbinieka un klienta abpusēju sadarbību. Ja mēs esam spiesti kaut ko uzspiest, rezultāts ir grūti panākams. Augstākā pilotāža sociālajā dabā ir tad, ja darbiniekam un klientam izdodas sastrādāties un kopīgiem spēkiem virzīties uz klienta mērķi, lai nav tā, ka klients uz sociālo dienestu nāk sakostiem zobiem. Tas, kas ir obligāts, darbojas diezgan švaki.”
“Ķeksīša pēc neko nedarīšu“
2019. gada vasarā Guntai piedāvāja piedalīties izmēģinājuma projektā par sociālo pakalpojumu ieviešanas modeli pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem. “Tas mani ieinteresēja — arī mūsu klientu vidū ir cilvēki ar dažāda veida garīga rakstura traucējumiem. Jutu, ka man trūkst praktiskās pieredzes. Teoriju biju apguvusi, bet viens ir lasīt un klausīties, kā citi stāsta, bet otrs — reāli strādāt ar šiem cilvēkiem. Piekritu ar nosacījumu, ka ķeksīša pēc neko nedarīšu.
Man nepatīk, ja kaut kas jādara tāpēc, ka tā vajag, lai gan es tam neredzu jēgu. Šad tad, sniedzot pakalpojumus, ir bijusi sajūta, ka mums it kā kaut kas ir, bet dzīvē tas nestrādā tā, kā vajadzētu.
Dalība projektā bija ļoti vērtīga pieredze un piedzīvojums, arī profesionālajā ziņā man ļoti patika tur darboties. Tas bija tāds kā sapņu variants, parādot, kā vajadzētu būt. Ceru: kādreiz tā arī būs. Viena no lietām, ar ko man ir paveicies, ir darba kolektīvi. Tas ir ļoti liels atbalsts — vienam bez kolēģu atbalsta un komandas sociālajā darbā ir ļoti grūti,” atzīst Gunta. Šobrīd viņa strādā par sociālo darbinieci darbā ar asistentiem un pavadoņiem.
Neskaitot dziedāšanu korī, brīvajos brīžos viņa labprāt apmeklē Talsu fotoklubu, kur pilnveido prasmes fotogrāfiju uzņemšanā. “Pirmais fotoaparāts (tā saucamais ziepjutrauks) manās rokās nonāca 90. gados. Laikam vajadzēja aiziet uz fotoklubu, lai ieraudzītu, ko es varu un ko nevaru, bet man ir liels prieks par meistariem, kuri spēj ieraudzīt interesanto un to meistarīgi nofotografēt. Aizraujos arī ar vēsturisku un biogrāfisku grāmatu lasīšanu un filmu skatīšanos, un daudz brīvā laika esmu veltījusi kristīgajiem skautiem — kulminācija katru gadu 20 gadu garumā bija vasaras nometnes, kur sabrauca bērni no visas Latvijas. Ticība ir tā, kas man ir palīdzējusi apstiprināt domu, ka ikviens cilvēks ir vērtība. Ejot cauri darba gaitām, cenšos mazāk runāt, vairāk darīt un pieturēties pie šī principa ikdienā.”
