Talsu novada krīžu centrs par savu mājvietu kopš 2020. gada sauc Ārlavas pagasta «Zibeņus», un jaunajā vietā iemītnieki un darbinieki jūtas labi, jo nomaļā lauku vide jau pati par sevi ir īpaša. Taču galvenais sirds siltuma un miera avots iestādē ir darbinieku veidotās un uzturētās draudzīgās attiecības ar centra iemītniekiem, ko lieliski veicina arī klientu pašu kā dažādu paaudžu pārstāvju mijiedarbība.
«Talsu Vēstu» ciemošanās reizē novada krīžu centrā mūs laipni sagaida tā vadītāja Lelde Kanniņa un sociālā darbiniece Dace Grunte, izrādot iestādi un pastāstot par tajā piedāvātajām iespējām, kā arī par savu darbu, ikdienu un centra iemītniekiem. Darbinieces par to runā nevis kā par pienākumu kopumu, kas jāpaveic amata aprakstā paredzētajā kārtībā, bet ar daudz dziļāku skatījumu un domu, ko vēl varētu darīt šo cilvēku labā, lai viņiem palīdzētu. Centrā maksimāli vienlaikus uzturējušies ir ap 16 klientiem, bet visbiežāk tie ir 10—12 iemītnieki. Ēdienu klienti gatavo kopā ar audzinātāju, kas ir laba platforma, kur tiek nodota pieredze un varbūt apgūtas kādas jaunas prasmes, jo katrs centra iemītnieks nāk no savas vides un ir ar atšķirīgām iemaņām.
Sarunas un atbalsts — ikdienas pamats
«Vardarbībā cietusī persona (neatkarīgi no vecuma un dzimuma) mūsu centrā var nonākt vairākos veidos. Sievietes, kuras cietušas vardarbībā, vai nu pašas atrod informāciju par mums, vai kāds cits to ir rekomendējis. Tāpat sociālais dienests to iesaka, ja redz, ka tā ir nepieciešamība. Un tik tiešām cilvēki zvana no dažādām Latvijas pilsētām, meklējot palīdzību un jautājot, kā var pie mums nokļūt. Dažreiz braucam viņiem pakaļ. Protams, arī ļaudis no novada te uzturas. Kamēr klients te dzīvo, viņš saņem psihologa un juridiskās konsultācijas, terapeitiskās deju un mākslas nodarbības, vedam viņus pie zirgiem uz Talsu jātnieku skolu.
Darbiniekiem ir ļoti ciešs kontakts ar centra iemītniekiem, kad sarunas un atbalsts ir ikdienas pamats. Un viņi liek lietā savus talantus, lai uzlabotu gan klientu prasmes, gan sniegtu nepieciešamo terapeitisko efektu, lai viņu domas nav noslogotas ar negatīvajiem dzīves notikumiem. Es ļoti lepojos ar mūsu kolektīva darbiniecēm, jo mums ir absolūti universāls darba ritms, kad mums ir jāvar pilnīgi viss,» atzīst krīžu centra vadītāja.
Nenosodīt, bet ticēt
Kad seši mēneši pagājuši, ko noteikumi paredz kā atļauto uzturēšanās laiku krīžu centrā, klientiem nepieciešamības gadījumā tiek palīdzēts atrast dzīvesvietu.
«Ja sociālais dienests ir iesaistījies un dod kādu pašvaldības dzīvokli, tas ir labi. Bet, ja vardarbības veicējs dzīvo tajā pašā pašvaldībā, šis jautājums atkrīt un jāmeklē dzīvesvieta citā novadā. Arī darbavietas meklēšanas jautājumā cenšamies palīdzēt, taču ko var darīt māmiņa ar mazu bērniņu uz rokām, kurai ir vien bērna kopšanas pabalsts 170 eiro mēnesī, bet vardarbīgais vīrietis nav reģistrēts kā bērna tēvs? Tātad no bērna tēva puses atbalsts nekad nebūs.
Mammai pašai jāatrod dzīvesvieta, jāsamaksā drošības nauda, piemēram, trīs maksājumu apmērā, un jātiek ar visu galā. Mēs meklējam dažādas iespējas, kā varētu palīdzēt, jo ne viss pašvaldību un valsts atbalstā ir sakārtots, taču jūtamies atbildīgi, lai pēc šiem sešiem mēnešiem māmiņa ar kaut ko varētu sākt.
Situācijas ir dažādas, bet, kamēr bērniņš paaugas, tiek domāti dažādi risinājumi. Bet viegli, protams, nav,» min Lelde Kanniņa, uzsverot, ka iestādē uz visiem klientiem skatās ar cerību, ka viņu dzīves var mainīties. «Tāpēc jau mūsu mūžā ir tik daudz gadu, lai cilvēks varētu ko mainīt. Konkrēti es vienmēr noticu, ka to var izdarīt — pat tad, ja mammai kāds bērniņš ir jau audžuģimenē vai adopcijā. Es šā vai tā noticu un redzu, ka ir iespējams mainīties. Vai varam nosodīt kādu, kurš pakritis kādās atkarībās? Mēs neesam aicināti būt par soģiem un pēlējiem attiecībā pret citu cilvēku dzīvi.
Mūsu darbs ir ticēt un palīdzēt arī tad, ja redzam, ka cilvēks pie mums atgriežas jau trešo reizi, bet nekas nav mainījies. Mēs radām vidi dienu pa dienai, lai novērstu atkarīga cilvēka domas. Iedodam citu fokusu. Tāpat speciālisti strādā ar mūsu iemītniekiem, ja ir tāda nepieciešamība.
Ir, protams, kādi atkritieni, bet mēs mudinām turpināt dienu pa dienai iet pareizajā virzienā. Piemēram, psihiatrs Inārs Švarcs vienu diennakti nedēļā pie mums strādā brīvā saziņas formā, kam ir labs efekts. Tā ir ļoti vērtīga diena. Mums bieži zvana un prasa padomus, stāstot par notiekošo dzīvē, bet to, ko pasakām, cilvēks diemžēl nepielieto praktiski, tāpēc viss turpinās bez izmaiņām.
Kāda psiholoģe teica, ka tas, ko mēs ieguldām klientā, viņā rada impulsu, un rezultāts var parādīties arī vēlāk, uz ko arī ceram… Ieguldītais darbs ir kā asniņš ar spēju augt,» savu pārliecību neslēpj krīžu centra vadītāja, kura centrā strādā 14 gadus. Viņa pauž prieku, ka dara sirdij tuvu darbu, redzot tam jēgu. Savukārt sociālajai darbiniecei Dacei krīžu centrā aizrit jau 19. gads un darbā negaidot sanācis piedalīties arī centra klientes mazuļa nākšanā pasaulē, kad bērniņš negribējis vairs gaidīt un vēlējies ierasties pasaulē tieši tajā brīdī.
Centrā jūtas kā labā ģimenē
Otrdienās krīžu centrā ciemos ierodas arī brīvprātīgie no kristiešu organizācijas «Jaunatne ar misiju», vienkārši runājot, spēlējot spēles un draudzējoties. Noami no Nīderlandes un Debora no Brazīlijas to dara labprāt, sakot, ka ar prieku ir šo cilvēku vidū un iepazīstina viņus arī ar savu dzimto pusi. Arī krīžu centra iemītnieces labprāt runā un dalās ar saviem nākotnes sapņiem, ar pateicīgu sirdi novērtējot to, ko dod šīs rehabilitācijas iespējas, jo visas centrā jūtas kā labā ģimenē.
Lelde Kanniņa, izrādot krīžu centra nodarbību zāli, pastāsta par klavierēm, sakot, ka tās nākušas no Gitas Japiņas meitas Annas, tāpēc ir ar īpašu vērtību. Izrādās, ka pati Lelde tās prot arī spēlēt, tāpēc tad, kad ir klienti, kuriem patīk dziedāt, viņa to labprāt arī dara. Ziemassvētkos ciemos parasti ierodas arī kristieši ar saviem koncertiem, bet siltajā sezonā krīžu centra iemītnieki var dzīvoties arī pa dārzu, jo pašiem ir sava iekoptā vieta un dobes.
Izrādās, ka pagājušā gada decembrī Talsu novada krīžu centrs par pirmo mājvietu kļuvis diviem mazuļiem — Niklāvam un Katrīnai Tīnai, bet gada laikā piedzimuši četri bērniņi, tāpēc par paaudžu daudzveidību sūdzēties nudien nevarot. «Pie mums ir dažāda vecuma ļaudis, tāpēc paaudžu struktūrā izveidojas ģimeniska vide, kas nebūtu tad, ja būtu tikai vienaudžu grupas. Krīžu centrā ierodas kādi jaunāki cilvēki ar savām problēmām, bet priekšā jau ir citi, kas tam izgājuši cauri, tāpēc pieredzes bagātākie zina īstos vārdus, ko pasacīt, dodot arī cerību,» teic L. Kanniņa.
Krīžu centrā jūtas kā labās mājās
Laura, kura ir mamma vienu mēnesi vecajai meitiņai Katrīnai Tīnai, gaidību laikā centrā izpaudusies mākslinieciski ar īpaši košiem toņiem, radot prieku sev un citiem. Viņa pastāsta, ka prot rakstīt arī dzeju, kura bijusi publicēta dzimtā novada vietējā laikrakstā. Pati gribējusi strādāt par žurnālisti un joprojām apzinās savus talantus, taču pašlaik dzīves centrā ir mazulīte, kuru grib godam izaudzināt. Viņa nenoliedz, ka kādas situācijas dzīvē bijušas tāpēc, ka nav pratusi pareizi dzīvot, bet cer, ka turpmāk viss izdosies.
Savukārt Evija, ko visi dēvē par vecmammu vai omi, ir priecīga par iespēju būt tieši Talsu krīžu centrā, jo ikdiena tiek pavadīta kopā ar brīnišķīgiem cilvēkiem un iestādes darbiniekiem. Šeit viņa jūtas kā mājās, bet Laura ar humoru joko, ka Evija esot kā terapijas ome ar savu sirds siltumu, īsts mājas gariņš ar Pierīgas cilvēka raksturu, kad gribas visus samierināt, jo nepatīk kašķi un strīdi. Ome nokļuvusi centrā, jo tur, kur dzīvojusi iepriekš un ilgus gadus pieskatījusi bērnus, piedzīvojusi vardarbību un salauztas ribas no ģimenes locekļa puses. Sākumā bijuši tikai draudu vārdi, kas pārtapuši darbos. Sarunā dzirdams, ka ar īpašu sirds siltumu Evija stāsta par saviem bijušajiem auklējamiem. Bagātīgajā dzīves pieredzē izspraucas arī mākslinieciskais talants. Agrāk pati zīmējusi, bet tagad krāso un ar zīmuļiem ēno krāsojamo lapu zīmējumus, radot apbrīnojami skaistus darbus rāmīšos. Viņas mamma bijusi tautas daiļamatniecības meistare un audusi, bet pati Evija mīlējusi nodarboties ar ādas mākslu.
Viņa pasmaida par «stārķu uzlidojumu» centriņā, kas, protams, nesot prieku, jo bērni ir īpaši tuva tēma. Savukārt jaunā māmiņa Jana, kurai pirms četriem mēnešiem piedzimusi meitiņa, ir pateicīga par iespēju būt centra mierā un par palīdzību jebkurā jautājumā, kad darbinieki ir kā vecākās māsas un mammas. Pati viņa pēc krīžu centra grib atrast pastāvīgu mājvietu, kas jāsameklē jaunā dzīvesvietā drošības apsvērumu dēļ, jo bērna tēvs ir emocionāli un fiziski vardarbīgs. Kad paaugsies viņas meitiņa, jaunā sieviete plāno braukt uz ārzemēm, jo tur dzīvo viņas radinieki. Jana mācījusies Rīgas Stila un modes tehnikumā Juglā par vizāžisti un iemaņas ir palikušas, tāpēc nākotnē skatās tajā virzienā. Jaunajai māmiņai ir skaidri nākotnes plāni un cerība, ka viss izdosies.
Pateicība līdzcilvēkiem un uzņēmējiem par atbalstu
Nodibinājuma «Talsu sieviešu un bērnu krīžu centrs» darbinieces izsaka lielu pateicību visiem ziedotājiem par atbalstu. «Jana Biezā pagājušajā gadā organizēja akciju, kurā mums ziedoja apkures granulām. Bija ļoti daudz privātpersonu ziedojumu, un arī uzņēmēji atsaucās. No sirds sakām paldies par to! Arī SIA «Scandbio Latvia» un SIA «Kurzemes granulas» ziedoja, ka mums visai šai ziemai sanāca apkurei. Tāpat ZS «Saslaukas» mums piešķīra transportu, kas visu atveda no Ventspils par brīvu,» pastāsta Lelde Kanniņa un Dace Grunte. Tāpat darbinieces min ZS «Priednieki», kas laiku pa laikam palutina ar gaļu un desām, arī ziedotāji kontā ieskaita kādas finanses, kuras ļoti noder ikdienā. Nesen bijis arī aicinājums ziedot mazuļu ratiņus, kad atsaucība bijusi tik liela, ka sanākšot arī nākamajiem mazuļiem.
#SIF_MAF2023
