Valsts svētku mēnesī Radošās sētas 1. stāva foajē atklāta militārā fotogrāfa Naura Dorobļaja fotoizstāde «Karavīrs». Izstāde ļauj ielūkoties Nacionālo bruņoto spēku un sabiedroto ikdienā, parādot karavīru profesionālos izaicinājumus un atklājot nianses, ko pamanīt spēj tikai acīgākie.
Nauris Dorobļajs pats ir aktīvajā dienestā, līdz ar to karavīru ikdiena viņam nav sveša. «Lielākā aktivitāte galvenokārt notiek Ādažu poligonā. Esmu Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes Komunikāciju daļas kaujas kameras vecākais speciālists. Ikdienā dokumentēju militāro aktivitāti poligonā un dodos līdzi karavīriem. Fotogrāfijas publicējam savos sociālo tīklu kontos, tādējādi reprezentējam mehanizēto kājnieku brigādi, informējam sabiedrību par savām aktivitātēm un parādām Latvijas sabiedrībai, ka karavīri arī ir cilvēki.
Sāku par to interesēties 2018. gadā — man bija vienreizēja iespēja apgūt militāro dokumentēšanu pie Gata Indrēvica un Ērika Kukuta. Pēc īsā kursa apgūšanas sapratu, ka man tas sāk iepatikties, un nāca piedāvājums pamainīt virzienu dienesta iekšienē. Pārgāju uz kaujas kameru un sāku aktīvi nodarboties ar dokumentēšanu,»
atklāj N. Dorobļajs.
Bilžu autortiesības pieder mehanizētajai brigādei, un izstāžu rīkošana tiek saskaņota ar vadību.
«Ir lietas, ko drīkst un ko nedrīkst fotografēt. Rūpīgi uz to skatāmies. Ja notiek individuālās apmācības, sazināmies un painformējam, ka atbrauksim, bet lielajās apmācībās iepriekš nevienu neinformējam — dodamies uz konkrētām vietām un atspoguļojam mācību gaitu. Individuālajās apmācībās tas ir svarīgi arī no drošības aspekta. Ikdienā esam karavīri, tāpat kā jebkurš cits karavīrs.
Esmu izgājis standarta apmācību un sešus gadus dienējis kājnieku bataljonā. Pēdējos trīs gadus esmu militārais fotogrāfs. Ir sanācis aizbraukt pie latviešu karavīriem uz Kosovu, bet karstie punkti nav bijuši.»
Pirms došanās uz uzdevumu N. Dorobļajs cenšas stāstu vizualizēt. Tā kā nekas netiek inscinēts, par izaicinošāko viņš sauc mirkļa notveršanu. «Ja tu to nepaspēj, kadrs ir zaudēts, otras iespējas nav. Katra bilde, katrs mirklis, ko ir izdevies noķert, rada gandarījumu. Svarīgi, lai bildē būtu kustīgums un dzīvība, lai tas viss nav tikai stacionāri. Ja ir izdevies nofiksēt uguni, kas nāk ārā no ieroča, uzskatu, ka diena ir izdevusies. Ieroča vietā mums ir kamera — ja tu esi militārais fotogrāfs, tev vienmēr jābūt soli priekšā.»
