Talsu hokeja klubs kopā ar Ģimeņu un bērnu attīstības centru “Brīnumiņš” pierādījis, ka cilvēkiem ar dažādām smagām diagnozēm, piemēram, autismu, bērnu cerebrālo trieku, Dauna sindromu vai funkcionāliem traucējumiem baudīt prieku uz ledu nav tik neiespējami, cik patiesībā ar prātu šķiet. Reizē tā ir iespēja atbrīvoties no bailēs un sajūtas, ka nevari to, ko citi. Lai arī uz ledus “Brīnumiņa” bērni dodas tikai vienu reizi gadā, vecāki un speciālisti novērojuši, ka tās viņiem ir emocijas ļoti ilgam laikam.
Nu jau otro gadu uz vienu stundu Talsu hokeja halles ledus pieder tikai Ģimeņu un bērnu attīstības centram “Brīnumiņš”. Tradīcijas sākumā interese bija tik liela, ka aizņemti bija visi slidu pāri. Nu tās iegādātas vēl vairāk, un bērni un pieaugušie var noticēt, ka ierobežojumi ir tikai prātā. “Ļoti liela pievienotā vērtība tā ir tieši ratu bērniņiem. Viņiem tā ir unikāla iespēja būt uz ledus. Ja tu nevari paslidot savām kājām, tevi var uzlikt uz krēsla un izvizināt, un tu vienalga vari baudīt dzīvi,” stāsta nodibinājuma “ĢBAC “Brīnumiņš”” valdes locekle Agnese Kviese.
Svētki uz ledus atgādina, ka aiz terapijām, medikamentiem un bezspēcības ir bērns – cilvēks, kas grib dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Un ar līdzcilvēku atbalstu viņi var būt daļa no sabiedrības. “Mums ir palīglīdzeklīši, ko var pastumt. Mēs pat krēslus esam izņēmuši un nolikuši, lai ir pie kā pieturēties pieaugušajiem. Un tad mums ir tādi, kas jau labāk māk slidot un ratiņkrēslus pastumj. Visi atrod veidu, kā var izbaudīt,” teic Talsu hokeja kluba pārstāvis Māris Ziediņš.
“Brīnumiņš” nav tikai centrs bērniem ar īpašām vajadzībām. Tas ir atbalsts arī ģimenēm, un 2023.gadā ticis pie divām jaunām struktūrvienībām – “Mīļdārziņa”, kas pieskata mazos, un “Iespēju namiņa” pieaugušajiem ar garīga rakstura traucējumiem. Tāpēc, lai arī slidošana notiek jau otro gadu, daļai šī pati pirmā reize dzīvē uz ledus. “Man nebija bail slidot, man labi tas sanāk, jo man patīk slidot,” dalās Mārtiņš, “Iespēju namiņa” apmeklētājs. Savukārt Viesturs uz slidām bija pirmo reizi. “Nu jau man labāk iet. Es sākumā gar malu, bet es pirmo reizi esmu uz slidām. Neesmu slidojis īpaši. Bet beigās jau iemācījos ātri slidot. Nu jau tā ir – ar to krēslu,” stāsta “Iespēju namiņa” apmeklētājs Viesturs.
Auksts vējš vaigos un prieks arī vecāku acīs. Viņuprāt, šī īpašajiem bērniem ir iespēja noticēt brīnumam – tam, ka, lai vai kādiem palīglīdzekļiem vai ar palīdzīgu roku, viņi spēj slidot tāpat kā citi vienaudži. “Pēc trīs gadu gulēšanas gultā, nestaigājot, viņa ir šeit – jūs paši saprotat, kas tie ir par svētkiem. Gan man, gan viņai būt sabiedrībā un vispār kaut ko tādu baudīt. Es laikam nemaz nevarēšu ar sirsniņu izteikt to, kā mēs jūtamies,” stāsta Marita Krišlauka. “Tie bērni, kas neredz vai nedzird, viņi jūt citādāk, un, manuprāt, izteiktāk, vairāk. Ir patīkami skatīties, ka tavs īpašais bērns var būt tur, kur ikdienā citi regulāri nāk slidot, bet mūsu īpašie arī var piedzīvot to prieku,” pastāsta Sanita Ziediņa.
Talsu hokeja halles novērojumi liecina, ka pērn bija vairāki cilvēki un ģimenes, kas drosmīgi vēlāk uz ledus atgriezās un pievienojās citiem publiskajās slidotavas reizēs.
