«Lai ko jaunu pateiktu, kas jauns ir jāpiedzīvo.» Intervija ar mūziķi Lindu Leen

Ar Lindu Leen tiekamies tieši vasaras saulgriežos. Mūziķe, kuru par savējo uzskata gan cēsinieki, gan talsenieki, ieradusies Rojā, lai apskatītu brīvdabas estrādi, kurā 13. augustā viņai paredzēts koncerts. «Tās man būs vajadzīgas koncertā,» Rojas kultūras dzīves vadītājai Dacei Brokai saka Linda, estrādes iekštelpās pamanījusi vecās labās brūnās klavieres Rīga, kas iepriekš piederējušas kādai mūzikas skolotājai. Un nav svarīgi, ka tās varbūt ārēji ir necilas, jo, kā vēlāk sarunā atzīmēs mūziķe, — jebkurš īsts mūzikas instruments ir tūkstoškārt skanīgāks par digitālo.

— Esmu dzimusi Cēsīs, pēc tam dzīvojusi Zemgalē, — smaidot palabo Linda, kad neuzmanīgi esmu nosaukusi Talsus par viņas dzimto pusi, un tūlīt piebilst — tomēr varētu teikt, ka zīmīgākais laiks ceļā uz mūziku un pašapzināšanos, kad es sāku plaukt kā cilvēks, kā mūziķis, man saistās ar Talsiem. Ģimnāzija, cilvēki, kurus satiku, skolotājas Amoliņas ansamblis, ceļojumi ar kori «Vaiva» — tik daudz ir piedzīvots, izdarīts šinī laikā, tā intensitāte, kādā es dzīvoju, dod to sajūtu, ka es nāku arī no Talsiem. Bet ar Cēsīm man vairāk saistās laimīgā bērnība.

— Jums šovasar ir paredzēti koncerti mūsu pusē — Rojā un Radošajā sētā Talsos. Vai tie atšķirsies viens no otra?

— Protams! Radošajā sētā būsim ļoti tuvu viens otram, skaistā urbānā vidē zem lampiņu virtenēm, intīmā gaisotnē. Varbūt tieši šinī pandēmijas socializēšanās bada laikā tuva kopābūšana ir tā, pēc kā cilvēki ir sailgojušies. Mani ļoti arī veldzē redzēt, kā tanī mainās klausītājs. Kāds sēž pirmajā rindā tāds kā norūpējies, un koncerta laikā pamanu, kā rūpju rieva pārlejas smaida krunciņās un cilvēks atplaukst, nomierinās, paraud un pasmaida.

Talsu koncertā būšu es, mans nu jau ilggadējais skatuves partneris, komponists un ģitārists Rihards Lībietis, un īpašā viešņa čelliste Erna Daugaviete. Mūsu trio pirmoreiz šādā sastāvā muzicēja pagājušogad, piedaloties «Dod Pieci» un «Eņģeļi pār Latviju» labdarības akcijās, nu pienācis laiks plašākai kopīgai programmai.

— Jūs savos koncertos esat spēlējusi gan flautu, gan klavieres. Kādus mūzikas instrumentus vēl pārvaldāt un kādus pārsteigumus šajā ziņā vēl varam no jums sagaidīt?

— Visus savus pārsteigumus neatklāšu (smejas), bet, jā, vispirms tās ir klavieres un, protams, flauta, nedaudz spēlēju ģitāru, uz kuras arī komponēju. Sagatavošanas klasītē Cēsu mūzikas skolā mācījos spēlēt čellu, bet tad pārcēlāmies uz Mālpili un Siguldas mūzikas skolā izvēlējos flautu.

Divi akustiski instrumenti un mana balss — tas būs sagaidāms koncertā Talsos. Gan mana, gan arī citu komponistu mūzika. Rihards un Erna kopā spēlē kvintetā «Rihards Lībietis Orchestra». Iespējams, būs arī kāds instrumentāls skaņdarbs tieši šiem abiem instrumentiem.

Kad spēlēju ar maziem sastāviem vai arī viena pati pie klavierēm — tā ir brīvība improvizēt, un to es izmantoju.

Godīgi sakot, repertuārs var mainīties līdz pat dienai, kad uzstājamies. Tas atkarīgs no tā, kā es todien jūtos, ko gribu pateikt. Mēs, sievietes, esam mainīgas kā pati daba. Un Rihards ir mana stabilā gultne, kurā varu kā upe plūst — brīžiem strauja un krāčaina, neparedzamiem līkločiem un akačiem, tad lēna un klusa kā spogulis, maigi burbuļojot līdzi putnu dziesmām. Es varu būt viss. Katrā gadījumā šis sastāvs — ģitāra, čells un balss — ir man pašai kas jauns un intriģējošs.

Savukārt Rojas koncertā brīvdabas estrādē — liela zāle, kas pieprasa pilnīgi citu noskaņu, enerģijas līmeni, un arī tā esmu es! Tā vienkārši ir cita šķautne. Vienmēr esmu gribējusi koncertēt tieši ar šiem mūziķiem. Tas ir grupas «Ezeri» kodols un citi mūziķi, kas ir ļoti jauni, ļoti jaudīgi, un es no viņiem smeļos šo vitālo enerģiju. Tas būs manu labāko dziesmu koncerts, mana mūzika no godalgotā debijas albuma Let’s Go Insane līdz pat nobriedušajam Digital Church un jaunākajiem singliem «Uzar mani kā zemi» un «Blue Monday». Dziesmas, kas ir skanējušas radio šo 20 gadu laikā.

— Esat minējusi, ka «Uzar mani kā zemi» ir pirmā dziesma, kurai esat sacerējusi tekstu latviešu valodā. Kāpēc tam bija jānotiek tikai pēc gadiem divdesmit?

— Esmu absolūts Latvijas patriots un tajā pašā laikā arī pasaules pilsonis, kas nav pretrunā. Abas mīlestības iet roku rokā. Uzaugu ar pasaules mūziku. Man bija deviņi gadi, kad brālēns uzdāvināja Depeche Mode kaseti. Šī mūzika mani ļoti uzrunāja, vēlējos saprast tekstus, tāpēc cītīgi mācījos angļu valodu. Iespējams, Eiropas Rietumu popmūzika manī veidoja to mūzikas dizaina nospiedumu, no kā iedvesmojoties pēcāk komponēju savu mūziku. Bet viss mainās. Arī vēlme izpausties noteiktā žanrā un mēlē.

Dziedu septiņās valodās. Katra valoda fonētiski skan atšķirīgi. Latviski, man šķiet, ļoti skaisti un labi skan mūsu leģendārā, varētu pat teikt — ikoniskā kormūzika un tautasdziesmas. Savukārt tagad popmūzikā latviešu valoda ļoti labi attīstās un sāk skanēt aizvien skaistāk.

Dziesmu «Uzar mani kā zemi» uzrakstīju, kad biju iemīlējusies. «Atnāca» šī frāze no kādas mūsu sarunas, un no tās izauga arī viss pārējais. Bet — kā es izmantoju latviešu valodu, — visticamāk, arī Radošajā sētā tā darbošos: es atdzejoju savas angliski rakstītās dziesmas latviešu valodā un nolasu atdzejojumu, pirms dziesmu atskaņoju angliski. Un tas ir vēl viens veids, kā mācos komunicēt ar publiku, jo esmu introverta un neesmu īsti tāda runātāja, bet caur šiem lasījumiem esmu atradusi veidu, kā tuvoties cilvēkiem.

Rojas koncertā skanēs manas labākās dziesmas vērienīgajā jaunajā izpildījumā pilnā grupas sastāvā, kurā mani redzēt izdodas diezgan reti, tāpēc man pašai tas ir ļoti īpaši — šis pilnskanīgais un jaudīgais skanējums mani tiešām sazemē, uzpilda.

Kad bērnībā gāju pastaigāties, vienmēr atradu augstāko vietu, kur uzkāpt, un dziedāju: «Stāvēju, dziedāju augstajā kalnā», un tad tā labi skaļi — «lai mana balstiņa skanēja tālu!» Tieši šī man ir tā sajūta — to plašumu un jaudu iegūt caur grupu, kas ir aiz manis un kas mani tā kā tur ar saknēm leknā zemē.

Rojas koncertā būs arī sadaļa, kurā būšu tikai pie klavierēm. Arī šis formāts — solo pie klavierēm — ir man kaut kas pavisam jauns. Izpildīšu citu komponistu dziesmas, kas man ir svarīgas, un varbūt kādu atdzejojumu. Tā būs kā maza atelpas saliņa jaudīgajā koncertā, kas būs ļoti krāsains — vienmēr cenšos katrā uzstāšanās reizē izdzīvoties visās emociju gammās un krāsās. Man tas ir svarīgi — gan pašai tā dzīvot savā dzīves ritējumā, gan uz skatuves visā amplitūdā.

— Kā jūs izvēlaties savus skatuves partnerus? Esat muzicējusi gan kopā ar ģitāristu Kasparu Zemīti, gan ar Goran Gora, Rihardu Lībieti… Vai tie ir tādi īslaicīgi kopā būšanas brīži uz skatuves?

— Tās arī ir attiecības, kurās tāpat kā romantiskajās savienībās ir tāds kā iemīlēšanās posms, tad — komforta laiks, un tad atkal brīdis, kurā vajadzīgs izšķirties, lai atkal satiktos citā kvalitātē.

Jo ilgāk kāds dara vienu lietu jebkurā jomā, īpaši radošajā, jo vairāk ir vajadzīgi impulsi no ārpuses, tāpēc ka cilvēks nav neizsmeļama aka. Un jauni cilvēki mūsu dzīvē ar savu enerģiju un citādību atkal iededz mūsos jaunu sajūtu.

Katram no šiem mūziķiem ir sava muzikālā valoda, kas savukārt ir pienesums man kā māksliniekam, jo es atkal skanu citādi. Ja tā padomā, es tomēr šo darbu profesionāli daru vairāk nekā 20 gadu — tas ir diezgan ilgi. Un būt interesantai sev ir mana prioritāte — tāpēc ka, ja tas būs aizraujoši man, es degšu par to! Degšu skaisti, sildoši, magnētiski un būšu interesanta citiem. Es pati meklēju šos skatuves partnerus, kuri manī atkal iededz jaunu iemīlēšanos uz mūziku, uz muzicēšanu dzīvajā.

— Vai ir bijusi jums pieredze savos koncertos uzstāties kopā ar kori?

— Ar lielo kori Dziesmu svētkos. Bet man būtu interesanti kopā ar kori izpildīt kāda cita komponista mūziku. Gribētu kādreiz piedalīties Tiguļkalna koncertā. Jāparunā būs ar novadnieku (smaida).

— Jūs esat piedalījusies arī Signes Baumanes animācijas filmas ieskaņošanā, kurai ar panākumiem bija pirmizrāde Ņujorkā.

— Jā, es darbojos arī multiplikācijas filmu ieskaņošanā. Manā kontā ir jau trīs. Tas man ir ļoti mīļš darbs, īpaši komiskais žanrs, tur es varu nebūt nopietna, un man diezgan labi izdodas pārveidot balsi. Es smejoties saku: dodiet man kaut kādus ķēmus ierunāt, tādus jocīgos personāžus!

— Tad jau jums ir arī aktrises dotības.

— Varbūt (smejas), bet pašai filmēties un būt kadrā vai fotogrāfijā man nav īpašas intereses. Es pati šobrīd fotografēju arvien vairāk. Signe filmā izvēlējās mani tieši šo daudzo balss krāsu dēļ. Viņa ir teikusi, ka viņai ļoti patīk tas, ko un kā es daru. Signe strādā ļoti līdzīgi man — ja dara kaut ko, tad ļoti pamatīgi, tā ka šeit mums saskan.

— Varbūt vēl ir kāda jums tuva joma ārpus skatuves?

— Fotogrāfija. Šobrīd man tajā ir divi radošie fokusi: pirmais — portrets, cilvēki. Gatavoju projektu, kurā par šiem cilvēkiem arī pastāstīšu, jo arī rakstīt man patīk. Un otrs — vides dizaina un skaistuma medības. Esmu atkarīga no dailes! Man vajag regulāri piedzīvot skaisto — arhitektūrā, dabā, dizainā, vīna kultūrā, mūzikā… dažādas, izsmalcinātas baudas. Mani tas ļoti uzpilda. Apceļoju Latvijas un ārzemju vietas, kurās radu atmosfēras fotogrāfiju sērijas, veidoju aprakstus un dalos ar cilvēkiem arī sociālajos tīklos. Dzirdu atpakaļsaiti, ka fotogrāfijas ir tik stāstošas, ka cilvēkiem rodas sajūta — esmu tur pabijis. Tā ir lieta, ko gribētu darīt arī turpmāk.

— Jūs savulaik esat izteikusies, ka mūzikai varētu pielikt punktu.

— Es tagad sāku štukot, kad esmu to teikusi (smejas). Esmu par to domājusi, bet, kad pavisam nopietni pietuvojos šim lēmumam, manī iestājas tāds kā tukšums, skatoties uz priekšu dzīvē, kurā nebūs šīs sajūtas, kāda ir, mijiedarbojoties ar skatītājiem koncerta laikā.

Vairāk par studijas ierakstu vai radīšanas procesu mani aizrauj tieši uzstāšanās dzīvajā. Tas mani baro, tas ir tas mans «burkāns», pēc kā eju. Tieši tā sajūta uz skatuves, esot kā viena ar klausītājiem, pieredzot, kā viņi mainās, un caur to savukārt, atdodot man atpakaļ prieku un saviļņojumu.

To nav iespējams dabūt ne caur ko citu. Doma mest mieru mūzikai ik pa laikam atnāk tikai tamdēļ, ka tā aroda garoza brīžiem ir man par cietu, savādā kārtā neesmu necik biezu ādu pa šiem gadiem uzaudzējusi… No malas varētu spriest — sen vajadzēja apjaust, kur tu ej, kur tu esi un ko nozīmē būt sabiedrībā pazīstamam cilvēkam, pašam sev menedžerim un mūziķim.

Bet kaut kā tieši šī ārpus skatuves, organizatoriskā un sabiedriskā dzīve ir laiku pa laikam nepanesama. Un tad ir vajadzīgas lielākas pauzes.

Kad varu atļauties atpūsties kaut kur dabā un vienatnē, bez pienākuma darīt kaut ko noteiktā laika posmā, kad man nav plānu vismaz pāris mēnešus uz priekšu, tad pamazām atjaunojos, un tad jau atkal acis deg un atkal gribas darīt. Jāpārdzīvo ziema, lai varētu atkal dzīt pumpurus un plaukt.

— Pandēmija jau mūs visus nolika uz pauzes…

— Jā, bet tas nāca par labu, biju izdegusi, un to neslēpu — tas trakais ritenis, temps, intensitāte… bija grūti. Nu esmu atjaunojusies un atpūtusies, varēju pavadīt laiku ar savējiem, ar ģimeni — ar mammu, ar brāli un krustbērniem un būt vienkārši dabā. Jo esmu dabas bērns. Lai gan dzīvoju Rīgā, arvien vairāk domāju par to, ka man ir vajadzīga vēl viena bāzes vieta, jo dabas man ļoti pietrūkst. Un priedes — mans mīļākais koks!

— Tad vajag biežāk uz Roju atbraukt!

— Jā! Jā! Man tās tiešām pietrūkst. Tas ir vēl viens veids, kā es varu caur hobiju — ar fotografēšanu pabūt skaistās vietās. Braucu uz muižām, viesnīcām, skaistām vietām Rīgā un ārpus tās vienkārši padzīvoties — rakstīt tekstus un pastrādāt. Ceļošana, neredzēti skati dod jaunu impulsu.

Pieredze ir tā enerģijas malciņa, ko dedzinu, kad dziedu. Lai ko jaunu pateiktu, vajag ko jaunu piedzīvot. Man dažkārt pietiek ar to, ka esmu pie stūres, ieraugu jaunas ainavas, ka pārsteigums ir katrs pagrieziens un māja.

Šodien atbraucu līdz Rojai no Pāvilostas pa ceļu, kuru mēroju pirmoreiz, — tik skaisti! Mani atjauno jauni impulsi, tas man ir vajadzīgs kā cilvēkam un kā profesionālim.

— Jūs šodien Rojā arī saņemsiet jaunus impulsus?

— Jā, es apskatīšos, sajutīšu brīvdabas estrādes zāli, kur koncertēšu pirmoreiz. Katra vieta rada savu enerģētisko lauku. Arī repertuārs būs atkarīgs no tā, kā šeit sajutīšos. Bet katrā gadījumā viss, kur ir kāda saskare ar dabu, man ļoti palīdz un uzlādē. Tagad uz to mazo brītiņu, kad iegāju zālē, man tā atgādināja Dzintaru koncertzāli, tikai Kurzemē. Man radās tāda sajūta: skaista un moderna, liela un vērienīga, un tepat pie jūras — Kurzemes Dzintaru koncertzāle. Forši — būs atkal jauna pieredze. Jauns impulss!