Egita Murauska ir Talsu novada pašvaldības Kultūras un sporta attīstības nodaļas vadītāja, un ar viņu saistās vārds «daudz». Viņa daudz strādā, daudz mācās, ļoti daudz un enerģiski runā, turklāt sarkasmā un asprātībā līdzvērtīgo viņai maz. Reizē šķiet, ka Egita ir arī pretstatu cilvēks — pasākumus viņa rīko ar glanci, tomēr pašai uz skatuves atrasties nepatīk. Un košu un dārgu ziedu vietā Egita pati visvairāk priecājas par vienkāršiem pļavas ziediem.
Egita arī pati ir no laukiem. Viņas dzimtā puse ir Valdgales pagasts. Taču jau bērnībā Talsu dzīve viņai likās saistoša un interesanta, jo šeit dzīvoja krustmāte, pie kuras bieži varēja būt vasarās.
— Vai tas, ka nāc no laukiem, tev ir ko dzīvē devis?
— Viennozīmīgi, jo uz lietām varu paskatīties citādi. Tā nav tikai atpūta skaistā dabā. Tas ir darbs siena pļavā, biešu un kartupeļu laukos…
Mana pirmā naudas pelnīšana bija jau septiņu gadu vecumā, kad strādāju bērnudārzā. Atvaļinājumā aizvietoju savu omīti, kura bija auklīte bērniem mazajā grupiņā.
Laikā, kamēr vecāki līdz vēlam vakaram strādāja kolhozā, man bija jāparūpējas arī par diviem mazākajiem brāļiem, jāstrādā dārzā, kuri mums kā lielai ģimenei bija vairāki. Tas droši vien deva manā dzīvē arī izpratni par lietu kārtību un atbildības sajūtu.
— Bet šobrīd no malas ir sajūta, ka brīžos, kad tev visa dzīvē ir par daudz, lauki ir tava miera osta.
— Jā, tā arī ir. Aizbraucu pie saviem vecākiem, un kopā ar brāļiem, tanti, onkuli un māsīcām esam dārzā, un vienkārši varam būt paši. Un nedomāt par straujo ikdienas skrējienu. Mēs esam liela un saliedēta ģimene, man ir trīs brāļi, un kopīgajos pasākumos mūsu tiešām ir ļoti daudz. Mēs satiekamies vairākas paaudzes. Un mazie aug līdz ar mums, tāpēc ģimenes izpratne viņiem ir pavisam cita.
— Pilnīgi iztēlojos jūs kā tādu lielu itāļu ģimeni, kurā visi ir skaļi, cits citam runā pāri…
— Mēs paši par to smejamies, ka laikam ir diezgan grūti ienākt mūsu ģimenē, jo tiešām esam skaļi, viens par otru iesmejam un patiešām runājam cits citam pāri — lai vispār kāds kaut ko dzirdētu, tev ir jābūt skaļam. Klusiem cilvēkiem mūsu ģimenē ir diezgan grūti, un viņi uz to visu var noskatīties kā uz izrādi no malas.
— Bet, kad augi laukos, vai tev bija sajūta, ka jātiek prom?
— Man šķiet, ka jebkuram cilvēkam ir tāds posms, kad viņš grib iet savu ceļu. Bet kaut kādā brīdī tas viss apgriežas otrādi, un tev gribas būt atpakaļ kopā ar savējiem. Man šķiet, ka man tā bija 19 gadu vecumā, kad devos uz Vāciju. Kad atgriezos, man bija sajūta, ka laukos gribu būt brīvdienās, bet šobrīd jau gribu būt brīvdienās un svētkos, ko mēs patiešām jau daudzus gadus svinam kopā. Un tā, manuprāt, ir tā īstā ģimenes sajūta un vērtība.
— Un kāpēc tu aizbrauci uz Vāciju?
— Tas bija piedāvājums, kas man šķita ļoti saistošs. Tas bija 1997. gadā, kad iespējas doties uz ārzemēm bija tik ļoti maz un pat vajadzēja vīzas, lai to izdarītu. Man Talsu 2. vidusskolā vācu valodas skolotāja bija vāciete, un viņa man piedāvāja šo iespēju — iemācīties padziļinātāk valodu un iepazīt vācu kultūru. Apskatīt pasauli, jo tajā laikā mēs tiešām daudz ko nebijām redzējuši. Vācijā esmu nodzīvojusi kādus piecus gadus. Sākumā pieskatīju vācu ģimenē bērnus, paralēli Gētes institūtā pabeidzu vācu valodas kursus vairākos līmeņos, tiku līdz pašai augstākajai pakāpei — strādāju, dzīvoju un mācījos.
Vācu kultūra man tiešām ir tuva, bet nekad nepameta sajūta, ka gribu atpakaļ mājās. Un droši vien tāpēc es arī atgriezos.
Tad nolēmu, ka beidzot studēšu. Iestājos Latvijas Universitātē vācu valodas filologos. Bet pēc gada sapratu, ka laikam nebūs mans aicinājums — negribēju kļūt ne par tulku, ne vācu valodas skolotāju. Un devos atkal prom. Kad otro reizi atgriezos no Vācijas, sāku studēt uzņēmējdarbības vadību. Pēc vairākiem gadiem ieguvu arī maģistra grādu sociālajās zinātnēs, studēju sabiedrības vadību Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātē. Valsts pārvaldes procesi mani ļoti interesē, un tieši tāpēc šo studiju programmu arī izvēlējos. Kaut arī pašvaldības sistēmā strādāju jau vairāk nekā desmit gadus, studiju laikā padziļināti apguvu tādus procesus, ko man ikdienā, pildot darba pienākumus, neatliek laika pētīt. Studijas dod padziļinātu izpratni par to, kā funkcionē valsts pārvalde, kā procesi tiek vadīti, liek tos analizēt un salīdzināt ar citu valstu sistēmām. Šie divi studiju gadi paplašināja manu redzesloku, ieguvu ne tikai zināšanas par mūsdienīgiem publiskās pārvaldes darbības virzieniem un dažādu jomu attīstības tendencēm, bet iepazinu arī dažādu jomu pārstāvošus, jaudīgus studiju biedrus.
— Un, man šķiet, ka tu pabeidzi ar «zelta diplomu» vai kā to pareizi sauc…
— Mans maģistra darbs tika novērtēts augstākā līmenī, un es saņēmu Latvijas Universitātes rektora Atzinības rakstu.
— Bet, ņemot vērā, kā tu maģistra darbu rakstīji brīvdienās un agrās rīta stundās, pieļauju, ka arī sev varēji pasniegt personīgo atzinības rakstu.
— Es noteikti to varētu piešķirt savai ģimenei un bērniem, ka viņi vispār to izturēja. Jo mans darbs noteikti nav tāds, kas sākas astoņos no rīta un beidzas piecos vakarā. Un maģistrs bija paralēli šim visam darba procesam. Tiešām paliku pēc darba un sestdienās, svētdienās rakstīju maģistra darbu. Ja ģimene mani parasti redz ļoti maz, tad tolaik principā neredzēja nemaz. Varu pateikt tikai lielu paldies meitai, kura pieskatīja mazo brāli, un visai pārējai ģimenei, kura palīdzēja tikt ar ikdienas lietām galā.
Katrā gadījumā studiju laiks bija arī tāda personības stiprināšana, sevis izzināšanas process un saprašana, cik daudz spēju paveikt.
— Saprotot, cik daudz tu spēj izdarīt, vai tev nav grūti būt vadītājai, jo ne visi spēj tikt līdzi tavam tempam?
— Neesmu ne naiva, ne iedomīga, lai domātu, ka visi cilvēki uz pasaules ir vienādi un ar vienlīdz attīstītām spējām. Un droši vien arī būtu garlaicīgi, ja mēs visi būtu vienādi. Pat, ja mēs būtu līdzīgi, būtu garlaicīgi. Es apzinos savas prasmes un zināšanas un saprotu, ka katram cilvēkam spējas un iespējas atšķiras. Zinu, ka esmu maksimāliste, bet neprasu to no citiem.
— Un kā tu nonāci kultūrā?
— Šķiet, ka tas bija 2012. gadā, kad nonācu Talsu tautas namā. Man tas šķita kā izaicinājums, jo bija pienācis kārtējais brīdis, kad domāju, ko darīt — palikt Talsos vai doties atpakaļ uz Vāciju. Ģimene pierunāja pieteikties uz izsludināto vakanci. Un tā es uzsāku savas darba gaitas kultūrā. Vēlāk nonācu Ventspilī, Ventspils Kultūras centrā, pēc pāris gadiem atgriezos Talsos.
Visus šos gadus mana dzīve bijusi saistīta ar kultūru. Pēdējos trīs gadus tam pievienojies arī tūrisms un sports.
Pirms tam man ar kultūru bija tikai tāda saikne, ka es pati aktīvi tajā piedalījos — no mazām bērnu dienām dziedāju korī un ansamblī, 14 gadus dejoju tautas dejas, spēlēju teātri… Bet tā bija saskare ar kultūru no otras puses.
— Tev ir sajūta, ka tu šobrīd esi īstajā jomā?
— Labs jautājums. Esmu liels izaicinājumu cilvēks. Man nepatīk garlaicība. Ja man darbā paliek garlaicīgi, sāku justies neērti. Man ir sajūta, ka šobrīd šajā jomā zinu daudz, saprotu vēl vairāk un man ir zināmi notiekošie procesi. Tā ir liela atbildība būt iesaistītam dažādu procesu virzībā, to uztveru nopietni, tāpēc arī daru daudz un parasti visu, ko daru, izdaru līdz galam.
Šobrīd nodaļas pārraudzībā esošās trīs jomas — kultūra, sports un tūrisms — ir milzīgas, tāpēc izaicinājums ir gandrīz katru dienu. Tāpēc es teiktu, jā, šobrīd esmu īstajā vietā.
Bet var jau būt, ja tu pēc laika man pajautātu es teiktu, ka nesajūtu sevi vairs vietā, kur esmu. Cilvēkam ir jāaug tajā jomā, kur viņš darbojas. Ja tu kādā brīdī savā izaugsmē apstājies, tad zini, ka viss ir izdarīts, vari iet tālāk. Un jāskatās jau citā virzienā. Novadā ir fantastiskas lietas, vietas, pasākumi un aktivitātes, ko iedzīvotājiem piedāvājam, bet, manuprāt, mums vēl aizvien ir vēl, kur augt. Ejot kopā uz vienu mērķi, mēs varam kļūt vēl pamanāmāki Latvijas kartē.
— Kā tu cīnies ar profesionālo kretīnismu, ka nevari uz pasākumu vairs aiziet tā vienkārši — baudīt nevērtējot?
— Ir bijis grūti, bet šobrīd esmu sākusi sevi slāpēt —nedomāt un vienkārši baudīt. Saku sev, ka neesmu šeit atnākusi vērtēt, jo beidzot esmu kā skatītājs. Protams, šādas domas iezogas, bet ar to cīnos. Jo saprotu, katrs pasākuma rīkotājs no sevis tiešām ir ieguldījis daudz, lai noorganizētu to, ko es redzu un dzirdu.
— Un, ja tu brīvajā laikā izvēlies iet uz kādu pasākumu, kādi tevi uzrunā?
— Kaut kas sirdij un dvēselei. Tādi pasākumi, kas ir neordināri, netradicionāli, nepierastā formā vai vietā veidoti. Kaut kas, ko, aizejot uz koncertu vai teātra izrādi, tu nesaņemsi.
Brīvais laiks tiešām ir ierobežots, tāpēc negribas to tērēt, lai aizietu tur, kur jau zinu, kas gaidāms vai tas ir citviet redzēts.
Piemēram, man patika Usmas ezera saulrieta sonāte. Patiktu arī pasākums purvā vai mežā. Man vispār patīk brīvajā laikā būt dabā, kaut kur doties, iet pārgājienā, braukt ar riteni vai vienkārši baudīt svaigu gaisu uz soliņa. Tas ir brīdis, kad varu restartēties. Reizēm vajag tikai klusumu un pāris stundas ar sevi, lai atpūstos. Tikpat svarīgs ir laiks, kas pavadīts kopā ar manām draudzenēm, laiks, sarunas un smiekli dod spēku jaunam cēlienam.
— Kas tev dzīvē ir vērtība?
— Mana ģimene. Pirmajā vietā noteikti ir mani bērni. Tad mani vecāki, brāļi un visa pārējā lielā saime. Laiks ar ģimeni ir svarīgs, bet es, protams, saprotu, ka neesmu tas labākais piemērs. Tad, kad es veltu laiku bērniem, esmu nedalīta uzmanība. Kopā kaut kur dodamies vai tās ir kopējas sarunas. Ar meitu mums ir meiteņu pasākumi, savukārt ar mazo vienmēr jābūt fiziski aktīvai. Gribu ieaudzināt bērnos tās pamatvērtības, pārējo viņi dzīvē atradīs un iegūs paši, par to esmu pārliecināta.
