3. maijā Talsu novada muzejā aizritēja Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas atjaunošanas dienai veltīts pasākums, kurā īpašs gods tika dots Annas Seiles piemiņai — vides zinātniecei un politiķei veltījot izstādi «Neatkarības atgūšanas ceļš… », kā arī daloties atmiņu stāstos.
Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas atjaunošanas 32. gadadienai veltītajā pasākumā Inese Vempere, Talsu novada muzeja galvenā speciāliste vēstures jautājumos, akcentēja ļoti būtisku tendenci, proti, ka par samērā neseniem vēstures notikumiem bieži vien nepelnīti sabiedrības attieksme ir nevērīga, uzskatot, ka par tiem var runāt un var arī nerunāt, tāpat arī ar šo valstī svarīgo datumu atzīmēšanu. «Bet, gatavojot izstādi par Annu Seili, nācās diezgan daudz ko piedomāt un pārdomāt. Sākot jau ar to, kas vispār ir brīvība un kas ir demokrātija, cik tā ir svarīga un kas vispār ir svarīgs mūsdienu cilvēkam. Radās pārdomas par to, cik viegli vai cik smagi, ja paskatāmies uz pašlaik notiekošo pasaulē, ir nonākt līdz savai valstij un to nosargāt un cik trausls vispār ir brīvības jēdziens. Te tā ir, un te vairs nav, kad kāds pielieto varu… Vecākā paaudze zina, kas ir padomju laiki, bet jaunākajiem grūti saprast to iekārtu,» uzrunā teica vēstures jautājumu pārzinātāja. Izstāde «Neatkarības atgūšanas ceļš…» ir stāsts par parastu latviešu cilvēku, kas negaidīti strauji, nonākot Latvijas augstākās varas gaiteņos, turpinājis dzīvot vienkāršu dzīvi kopā ar savu ģimeni laukos Slīteres «Birzkalnos», tāpat bieži esot kopā arī ar saviem nu jau sirmajiem skolas un studiju biedriem.
/Foto: Edgars Lācis/
Neatlaidība un mērķtiecība it visā, ko darīja
Anna Seile — viena no četriem Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputātiem, kas tika ievēlēti no Talsu rajona. 1990. gada 4. maijā visi balsojuši par Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanu. Katrs balsojums esot bijis caur elsojumu, jo spiediens bijis liels. Latvijas neatkarības atjaunošana un aizstāvēšana bija viņas dzīves nozīmīgs pienākums, tāpat arī ieguldījums Slīteres rezervātā kā dedzīgai dabas aizstāvei. Pasākuma laikā Annas vecākais dēls Guntars, minot mammas bērnu dienu atmiņu zibšņus un šūpulī ielikto līderes potenciālu, uzsver, ka tas, ka viņa piedalījusies tik vēsturiskā brīdī 4. maijā, bijusi loģiska likumsakarība. Anna Seile bijusi drosmīgs cilvēks, kurš nebaidījās aizstāvēt godīgumu pat visaugstākajās politiķu aprindās. Jau pēckara gados kopā ar mazo māsu, redzēdama netaisnību savas lauku mājas apkārtnē, Anna izplatīja pašas gatavotas lapiņas ar aicinājumu neatdot lopus kolhozam. Jaunībā izturējusi pamatīgo spiedienu, neiestājoties pionieros, komjauniešos un vēlāk komunistiskajā partijā.
Vai esam gājuši pareizo ceļu?
Pēteris Simsons, atskatoties uz 32 gadu seno notikumu Latvijas vēstures lappusēs, uzsver, ka tauta gribējusi savu valsti un brīvību, bet tagad rodas jautājums par attieksmi pret iegūto neatkarību. Svarīgi, viņaprāt, mums katram uzdot sev jautājumu, vai bērni un mazbērni, kad mūsu vairs nebūs, zinās, kāda nozīme ir 4. maijam mūsu tautas vēsturē.
«Pāreja no totalitārisma uz liberālismu liek domāt un uzdot jautājumu, vai esam gājuši pareizo ceļu? Vai nebija vajadzīgs kāds starpposms? Toreiz par tādu pat runāt nevarējām un domāt arī ne, jo mums bija jācenšas tikt uz priekšu, cik ātri vien iespējams.
Un es trīs gadus, strādājot Ukrainā, centos pārliecināt, ka no grimstoša kuģa ir jāairē prom, cik ātri vien var, bet viņi to nedarīja… Jāsaka arī, ka nevarēju pat iedomāties, ka pēc savas valsts izveidošanas cilvēki uz to metīsies kā uz laupījumu. Lielai mūsu sabiedrības daļai bija interese nevis atjaunot taisnīgumu un atdot katram to, kas pienākas, bet tā pakampa pēdējā brīdī visu iespējamo. Sertifikātus pārdeva par dienišķo pusstopu. Bet nav jau ko cilvēkiem pārmest, jo katrai parādībai ir savs izskaidrojums. Un gatavībai nodarboties ar neatkarības atjaunošanu katrs iesaistītais arī nonāca ar savu pieredzi,» atklāja bijušais Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāts un jurists.
Bijušais Dundagas novada domes priekšsēdētājs un tautā dēvētais diskotēku vectētiņš Gunārs Laicāns izstādes atklāšanā atminējās pieredzi ar Annas Seiles vīra kunga tēvu Steponu, kurš Latgalē bijis godājams vīrs. Un ar pašu Annu sanācis būt bieži kopā, un viņai grūti bijis turēt līdzi. Kopā sanācis darboties, lai atrisinātu kādas problēmas Dundagā, un Anna patiesi bijusi savas vietas un zemes patriote. «Mums sanāca daudz runāt, un gadījās, ka arī saskandalējāmies un kādus 20 kilometrus nerunājām, bet nevarējām jau ilgi izturēt. Viņa bija spēcīga un varēja uzradīt jebkādu lēmumprojektu. Anna Seile bija darītāja,» atmiņās dalījās G. Laicāns.
