Robertam Eglītim nupat palika seši gadi, bet šķiet apbrīnojami, ka motosportā viņš ir jau no četru gadu vecuma. Mazs rūķis uz liela moča. Taču, redzot entuziasmu visas Eglīšu ģimenes acīs, ir skaidrs, ka tā arī ir puikas panākumu atslēga. Roberts šobrīd ir vienīgais tik jaunais motosportists Talsu novadā, taču viņa treneris Guntars Žigats mudina uzdrīkstēties un nenobīties arī citiem.
Tiesa gan vairāk tas attiecas uz vecākiem, jo tieši viņiem visvairāk jāizkāpj no savas komforta zonas, lai puikas motosportā varētu attīstīties — tam jāupurē gan laiks, gan līdzekļi. Daudzi tam nav gatavi, tāpēc bērniem sapnis beidzas, pat īsti nepamēģinot.
Motosporta dēļ atvadās no deju kolektīva
«Viegli nav,» apstiprina arī Eglīšu ģimene, un tētis Kaspars smejoties norāda uz savu sirmo galvu. Pirmā drosmīgā bija mamma Inga, kurai pašai, starp citu, ir sapnis izmēģināt motosportu, un viņa pamanīja interesi dēlā — viņš skatījies video Youtube.com un ceļa malā mājis katram garām braucošajam motociklam. Daļa apkārtējo Ingu sauca par traku. Arī tētis sākumā nebija pierunājams, tāpēc Inga nolēma riskēt un pati aizveda dēlu uz treniņu. Taču Guntars Žigats slepeno plānu «sagrāva», sakot, ka tomēr vajadzēs arī tēta akceptu. «Pamēģināsim tikai. Ja nesanāks, tas jau nav uz mūžu,» tā mammai izdevās tēti pierunāt. «Un tā mēs mēģinām vēl šodien,» smejas Kaspars. Nu vecāku entuziasms ir tik liels, ka abi pat pametuši dalību deju kolektīvā, lai vairāk laika varētu veltīt dēla treniņiem. Tētis iemācījies remontēt moci, kas viņam iepriekš pat sapņos nav rādījies, un arī māsa Paula šobrīd gribētu tiesības nevis automašīnas, bet motocikla vadīšanai.
Uz jautājumu, vai četru gadu vecumā bērns nešķita pārāk maziņš šādam sporta veidam, vecāki atzīst, ka nebūt nē. Turklāt pētījumi rādot, ka tieši šādā vecumā bērniem vislabāk ielikt pamatus, un arī vēlāk sportiskajā karjerā agrais sākums Robertam būs kā bonuss. Meklējot sportiskās aktivitātes, vecāki saskārušies arī ar problēmu, ka patiesībā tik maziem bērniem piedāvājumu nemaz nav. Tāpēc izpalikusi arī iecere Robertam pamēģināt futbolu.
Vecāki skrien ātrāk par močiem sacensībās
Robertam Eglītim aiz muguras jau pirmā sezona Rūķu klasē. Junioru čempionātā viņam 3. vieta, bet Mārupes kausā Roberts ir kopvērtējuma līderis. Patīkamākā daļa vēl priekšā — šo sestdien jaunajam motosportistam priekšā apbalvošana. «Pirmā sezona bija grūta, jo mēs jau nezinājām, kas gaidāms un kas jādara,» atzīst mamma.
«Pirmās sacensības bija Saldū, un es biju ļoti pārbijusies, tāpat arī meita un Roberts…Mums sacensībās ir sadalīts, kas ko dara: es dodos reģistrēt, Paula tikmēr izkrāmē busu, dodas uz startu, bet es — līdzi trasē. Tētis skatās attālināti datorā, tāpēc viņam satraukums vislielākais — ja pārtrūkst sakari, viņš paliek neziņā.»
Tikmēr Dace Žigate piebilst, ka būtu vērts uzņemt filmu par to, kā sacensībās visi vecāki jūt līdzi saviem bērniem — daži pat iemanās skriet ātrāk par močiem. Ģimene atzīst, ka tagad tikusi pie daudziem jauniem paziņām, vecāki viens otram izpalīdz, kad nepieciešams, un sacensības ir kā cita pasaule, kur atslēgties no ikdienas.
Vairāk jādarbojas kā psihologam nevis trenerim
Kopš Roberts trenējas motosportā, viņš mainījies raksturā — kļuvis nopietnāks, bet reizē arī atvērtāks komunikācijai ar citiem, un bērniem raksturīgā dusmošanās paliek trasē —, tāpat norūdījis veselību un mazāk slimo. Taču viegli nav, un, reizēm treniņos nokrītot, jaunais sportists mēdz «uzmest lūpu» un teic, ka vairs nebrauks. Taču arī mājās negrib braukt. Guntars Žigats godīgi atzīst, ka ar mazajiem nav viegli strādāt un daudzi treneri to arī atsakās darīt. «Tev vairāk jādarbojas kā psihologam nevis trenerim,» viņš saka.
«Tev jācīnās nevis, lai panāktu pareizu braukšanu, bet lai viņš vispār brauktu. Sākumfāze ir visgrūtākā, es arī vecākus brīdinu, ka būs asaras. Katra nianse var nokaitināt, un jaunais sportists vairs negribēs trenēties.»
Tāpēc loģisks šķiet jautājums, kāpēc Guntars to vispār dara? «Ja tas nepatiktu, to nevarētu — bet man patīk. Pēc tam ir prieks, redzot, kā viņš brauc. Un, kas būtiski — man ir gandarījums par katru bērnu, kuru izdevies atraut no mobilajiem telefoniem. Turklāt mums svarīga arī paaudžu maiņa. Šobrīd lielākā daļa braucēju ir vecumā 50+, un var pienākt mirklis, kad nebūs, kas brauc. Taču jauno motosportistu kustību ir ļoti grūti iekustināt. Es no savas puses iespēju esmu devis — ir vieta, kur darboties, sākumā ir arī inventārs. Jā, pēc tam, protams, ir jāiegādājas savs braucamais un ekipējums, bet katrā sporta veidā jau vecākiem ir jāiegulda.»
10. novembrī, motoklubs «Stende» nosvinēja savu astoto jubileju, un Guntars Žigats aicina interesentus sekot līdzi arī informācijai par tikšanos, kas plānota ziemā jeb motosporta klusajā sezonā.
