Rojas Jūras zvejniecības muzejs guvis jaunu elpu — Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda ietvaros realizēts projekts «Rojas muzeja labiekārtošana un ciema vēsturiskā centra vizualizācija vietējā kultūras mantojuma saglabāšanai un popularizēšanai».
Projekts īstenots rīcības programmas zivsaimniecības attīstībai 2014. — 2020. gadam pasākumā «Sabiedrības virzītas vietējās attīstības stratēģiju īstenošana». Projekta rezultātā siltināta ēkas fasāde un pamati, ēka ieguvusi jaunu vizuālo veidolu, bet ekspozīciju telpā «Zvejniecība un kuģu būve» izgatavots un uzstādīts makets «Roja 20. gadsimta sākumā», kā arī izgatavoti divi uzskates modeļi — zvejas laiva ar zvejas rīkiem un piekrastē strandējis kuģis. Rūpējoties par atbilstošas emocionālās noskaņas radīšanu, ekspozīcijas zālē uzstādīti šauras virzības skaļruņi, kas atskaņo jūras šalkas. Makets un uzstādītie modeļi veidots kā informatīvs uzskates līdzeklis, kas apmeklētājiem palīdz gūt precīzāku ieskatu Rojas ciema vēsturē un iepazīt kultūrvēsturisko mantojumu.
«Runājam par vēsturi, stāstām, kā viss ir izskatījies, kā kuģi ir būvēti, bet cilvēkiem ir grūti stādīties priekšā,» uzsver Rojas Jūras zvejniecības muzeja vadītāja Inese Indriksone. «Makets ļauj ielūkoties Rojā 20. gadsimta sākumā. Klāt ir pievienoti arī stāsti — ja cilvēkam ir laiks, viņš var palasīt un iedarbināt iztēli. Šī paša projekta ietvaros ir izveidoti uzskates modeļi un uzstādīti skaļruņi. Šogad muzejā mazāk ir bijušas organizētas grupas, bet vairāk individuāli apmeklētāji. Milzīgs prieks ir par to, ka muzeju apmeklē arī bērni un ģimenes. Cenšamies domāt par piedāvājumu — jaunākie muzeja apmeklētāji var pavadīt laiku bērnu istabā, kas visu laiku tiek papildināta ar dažādiem interesantiem, izzinošiem knifiņiem.»
«Pagājušajā gadā, kad atklājām sadzīves ekspozīciju, izveidojām arī lupatu lellītes priekšstatam par to, kādas kādreiz bija rotaļlietas. Septembra sākumā esam atjaunojuši ekspozīciju, kas stāsta par Rojas zivju konservu fabrikas pirmsākumiem, zivju apstrādi un mūsu Latvijas zeltu — šprotēm. Cenšamies aicināt arī rojeniekus, kuri dalās stāstos par konkrētu tēmu vai savu darba dzīvi — tādā veidā muzejs tiek pie jaunām fotogrāfijām un atmiņu stāstiem.»
