Šoreiz vēlējos padalīties viedoklī par savu komandu un žurnālista darbu. Žurnālistikas pasaulē esmu atgriezusies nu jau divus mēnešus un esmu pateicīga, ka mani ceļi pavisam organiski veduši tieši šajā virzienā.
Es nešauboties varu teikt, ka man ir mana sapņu komanda. Atceros, ka ierados, baidoties, kā būs, vai mani pieņems, vai vispār kāds mani uztvers nopietni, kad veikšu intervijas, jo es taču esmu tik jauna un izskatos vēl jaunāka, nekā esmu. Taču, jau pirmajā sekundē atverot durvis un sajūtot atmosfēru, kāda valda redakcijā, es sapratu, ka šeit ir mana vieta un ka šeit jūtos droši un labi. Es nevienu brīdi tur nebiju kā svešinieks, kas tikko ienācis jaunā vidē, bet ar savu pirmo, kautrīgo «Labdien» jutos jau kā pilntiesīgs savējais. Tad nemaz nenojautu, ka žurnālista darbs jaudīgā un pozitīvā komandā var būt tik vienkāršs.
Ir brīži, kad zvanu kādam vai arī satieku, lai intervētu, un jūtu, ka cilvēks man pretī baidās. Acīs nolasu, ka nevēlas atvērties, jo daudziem ir stereotips, ka žurnālisti meklē drāmas, lai varētu uzlikt skandalozu virsrakstu ar pārspīlētu tekstu zem tā, tikai tādēļ, lai būtu, kas lasa. Var jau būt, ka tā kaut kur mēdz būt, bet ne «Talsu Vēstu» komandā. Es nevaru nosaukt nevienu savu kolēģi, kurš vēlas veikt interviju vai ievāc informāciju, lai tikai par kādu pasmietos, nomelnotu vai izķengātu. Tas, ko es redzu, būdama šajā komandā, — visi meklē kādu pozitīvu stāstu, cenšas izcelt kādu brīnišķīgu personību, lai par to uzzinātu arī citi novadnieki. Šķiet, ka visi avīzi cenšas veidot tik gaišu un siltu, cik silta ir atmosfēra redakcijā.
Ja vien jūs zinātu, kāda ir ikdiena redakcijā, it īpaši avīžu dienā (dienā, kad nākamajā rītā iznāk avīze). Kā visi rosās… Taču pat vissaspringtākajā brīdī visiem uz lūpām ir smaids, jo kāds joko, kāds uzmundrina darbam, kāds aizliek kādu labu vārdu, lai rakstīšana kļūtu vieglāka. Protams, ir arī jauki brīži ne tikai ar kolēģiem, bet arī ar iedzīvotājiem. Dažādi interesanti telefona zvani, sarunas, pateicības ziņas, dāvaniņas par rakstiem, kur pieminēts kāds novadnieks. Avīzi jau neveidojam mēs, bet gan jūs — novadnieki — ar saviem interesantajiem stāstiem, kurus pastāstām tālāk, lai visi to dzird.
Es dzīvoju ar domu, ka jāstrādā un jāuzturas vietās, kur tu pats jūties labi. Kur dodies ar prieku, nevis ar riebumu un domu — kaut ātrāk paietu šī diena… Ja neizjūti prieku doties uz darbu, tad kamdēļ tu vispār to dari? Man daudzi ir teikuši: «Kā tev nav bail, ka uzrakstīsi un kādam nepatiks?». Bet man ikdienā ir jāsatiekas ar tik pozitīviem novadniekiem, ka tur nemaz nav iespējams uzrakstīt kaut ko sliktu vai nepatīkamu. Un, ja arī gadās kāds negatīvākas noskaņas raksts, tad es apzinos, ka man ir komanda, kura mani vienmēr atbalstīs, motivēs un būs blakus.
Tāpat ir situācijas, kad saņemam kādu sūdzību, klausāmies apkārtējos viedokļus, taču vienmēr cenšamies noskaidrot abas iesaistītās puses, lai informācija būtu objektīva. Un, ja nepieciešams, piesaistām vēl trešo pusi, lai spētu saprast, kuram tad konkrētajā situācijā taisnība.
Žurnālists nav cilvēks, kas tikai sēž pie datora, klausās klaviatūras melodiju, ievāc informāciju un drukā. Žurnālistam patiesībā ir visai interesants darbs — visur sanāk pabūt, visu ko piedzīvot, iepazīt jaunus cilvēkus, personības, kultūras, citas profesijas un vēl, un vēl. Viens raksts tiek apčubināts un apmīļots vairākās rokās, līdz tas nonāk pie jums — mūsu mīļie lasītāji!
#SIF_MAF2023
